Madars Lasmanis: Mūs var izglābt tikai marsieši? 48
Autors: Madars Lasmanis, Jelgavas novada domes deputāts
Nesen pedagogi pulcējās uz kārtējo piketu. Var tikai apbrīnot viņu pacietību un izturību. Jau vairāk nekā 20 gadus visi izglītības un zinātnes ministri ir runājuši par būtiskām izmaiņām nozarē un skolu tīklā, bet visas runas kā paliek uz papīra, tā paliek.
Es atbalstu – skolu reforma ir nepieciešama, bet tai jābūt vērstai uz izglītības kvalitātītes palielināšanu un pedagogu cieņpilnu novērtēšanu ar algu un adekvātām darba slodzēm. Tikmēr faktiskajā dzīvē, lai kādi ministri nākuši un ko solījuši, beigās saimnieciskais izdevīgums ņem virsroku pār visiem gaišajiem plāniem.
Vispirms par skolu tīklu. Šobrīd ir sajūta, ka šodienas ministre ir no šī plāna nogurusi. Cik naski 2023. gadā gatavoja plānu pēc plāna, tad tagad jau tūlīt pusgadu klusums. Varbūt nu pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām sarosīsies, bet tā kā pašvaldību vēlēšanas nav aiz kalniem, tad, visticamāk, reforma tomēr ir uz pauzes. Traki! Kārtējais neziņas gads vecākiem, skolotājiem un pašvaldībām.
Taisnība, ka skolēnu skaits reģionos un arī Rīgā samazinās, bet arī tiem, kuri iet skolā un kuri vēl tikai ies, ir nepieciešama kvalitatīva mācību vide, zinoši pedagogi un šādai skolai jāatrodas saprātīgā attālumā no dzīves vietas. Kā mums ar to iet?
Ar skolu tehnisko stāvokli var iztikt, bet ir arī tur problēmas. Labs internets mūsu laukus nelutina, bet mācību process tagad bez ātra interneta nodrošinājuma ir ļoti apgrūtinošs. Slavenais optiskais internets, ko solīja kādreiz ik katrā ciemā, dzīvē daudz kur nedarbojas. Mobilais internets arī ne visur ir ar 5G pārklājumu. Piemēram, Elejas vidusskola. Optiskā interneta pieslēguma nav un 5G arī mobilo sakaru operatori nesola, jo, redz, neesot pietiekams klientu skaits pakalpojuma attīstībai. Varbūt tā arī ir taisnība, ka nav to klientu tik daudz, cik vajag, bet kur paliek valsts un tautas nacionālās intereses? Valstij jāpiedāvā risinājumi, lai iedzīvotājiem būtu izdevīgi dzīvot ne tikai Rīgā. Šī problēma nav tikai mums bet ir visā Eiropā. Ir valstis, kas sekmīgi cīnās ar reģionālās attīstības nevienlīdzību. Labs piemērs, man šķiet, ir tās valstis, kas to panāk ar izmaiņām nodokļu sistēmā. Visi jau nevar dzīvot tikai galvaspilsētā.
Par pedagogiem. Pedagogu trūkums skolās īpaši reģionos nav jauna problēma Lai ko teiktu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), trūkst skolotāju svešvalodās, matemātikā, fizikā un ķīmijā. Protams, atalgojuma reformas ik gadus ir devušas zināmu algu pieaugumu, bet kā parāda pēdējie skolotāju piketi par slodžu pārskatīšanu, IZM dialogs ar skolotājiem ir vājš un uz rezultātu pagaidām nevedošs. Mums Jelgavas novadā, pārskatot slodzes pēc IZM piedāvājuma, skolotāju skaitam skolās jāpieaug. Var jau būt, ka tā vajag, bet kur lai rekrutē tos jaunos skolotājus, ja jau pie šodienas noslodzēm ļoti grūtu nokomplektēt štatus? Kur lai pašvaldības ņem papildus finansējumu algām, ja daudzas jau tagad balansē uz bankrota robežas? Es domāju, ka šoreiz IZM dara nepareizi.
Vissmagākā tēma IZM pēdējā piedāvājuma skolu reformas modelī ir skolēnu loģistika. Bērniem no mazākām skolām jādodas uz lielākām, kur ir pietiekams skolnieku skaits, bet autobusi jānopērk pašvaldībām. Autobusu nevar nopirkt kā maizi veikalā. Mūsu pieredze liecina, ka tā iegāde aizņem minimums 12 mēnešus. Varbūt vērts apsvērt domu kā kādreiz ar “oranžajiem” autobusiem, tos nopirkt centralizēti un izdot pašvaldībām skola tīkla reformai, jo transports vajadzīgs gandrīz visām pašvaldībām. Pagaidām tādas idejas valdības ausis nesadzird.
Kad autobusi nopirkti, jādomā par optimālu loģistiku. Jau šobrīd pirmais autobusā iekāpušais skolēns uz veco, mazo skolu brauc gandrīz stundu. Pēc reformas būs jābrauc vēl vismaz pusstundu ilgāk. Kurš grib braukt katru dienu uz skolu 1,5h? Arī vecāki ir neapmierināti, pietrūkst diskusiju.
Otrs klupšanas akmens ir tās jaunās skolas ietilpība. Jelgavas novadā, piemēram, gandrīz visas vidusskolas neatbilst skolu reformas kritērijiem. Rekomendē dodoties uz Jelgavas pilsētas vidusskolām, bet tās jau tagad ir praktiski pilnas. Kādi risinājumi? Pašvaldībām pašam jārisinot. Ar šodienas budžeta iespējām pašvaldības to neatrisinās, tāpēc, lai reforma būtu veiksmīga, valstij arī jāiesaistās, jo, uzturot iedomu, ka reforma ir pašvaldību rūpe, tā veiksmīga nekļūs.
Lai, piemēram, Jelgavā uzceltu piebūvi kādai esošai skolai vai jaunu vidusskolas ēku, kas spētu uzņemt reformējamo skolu bērnus, ir vajadzīgs gan laiks gan nauda. Pie šī jautājuma nav strādāts nevienā reformas posmā. Tāpat jārēķinās, ka, skolām attālinoties no dzīvesvietām, vismaz vidusskolēniem jābūt gataviem ne katru dienu doties uz mājām un atpakaļ. Lai to realizētu, iespējams, būtu jāattīsta dienestu viesnīcas. Tas ir izaicinājums, kas arī nav valdības prioritāšu sarakstā skolu reformas ietvaros.
Tās arī ir atbildes, kāpēc jau vairāk nekā 20 gadus īstu skolu reformu neizdodas realizēt. Šie manis uzskaitītie jautājumi bijuši aktuāli visu šo laiku. Katrs pats var novērtēt, cik šai laikā ir reāli darīts. Ja šī ir prioritāte, IZM ir jāsarosās, ja tas tā nav, netracinām skolotājus, skolēnus un pašvaldības. Skolu tīkls var iet arī dabisko atlases ceļu, neko stratēģiski neplānojot. Tas, protams, ir dārgāk valstij, bet ne neiespējami.
