Madars Lasmanis: Ja tā izturēsimies pret reģioniem, trešā administratīvi teritoriālā reforma nav aiz kalniem 0
Autors: Madars Lasmanis, Jelgavas novada domes deputāts
Iesākšu ar nelielu atkāpi vēsturē. 1991. gadā, atjaunot Latvijas valsti, mums bija 580 vēlētas pašvaldības. Pēc garām diskusijām, balstoties uz iedzīvotāju skaitu valstī un nodokļu ieņēmu kritumu pašvaldībās, 2009. gadā Saeima veica pirmo administratīvi teritoriālo reformu (ATR), kuras rezultātā izveidojās 119 pašvaldības. 2021. gadā Saeima vēlreiz samazināja pašvaldību skaitu, izveidojot 43 pašvaldības. Kāpēc šīs izmaiņas notiek? Tā ir faktiskā reakcija uz iedzīvotāju skaitu un nodokļu ieņēmumiem pašvaldībās. Ja pašvaldībām nebūtu iedzīvotāju un ienākumu krituma, varbūt vēl šodien varētu dzīvot 580 pašvaldībās, bet reālajā dzīvē viss notiek pretēji.
Drīz apritēs četri gadi pēc otrās pašvaldību reformas. Kādi secinājumi? Bēdīgi. Pēc Saeimas lēmuma un reformu īstenojušā ministra Pūces nomaiņas valdība un atbildīgās ministrijas nav darījušas neko, lai palīdzētu reformu ieviest. Būtu jau labi, ja šos četrus gadus valdība būtu ļāvusi pašvaldībām iejusties jaunajos apstākļos, bet nē. Ar jaunām funkcijām un izdevumiem pašvaldības ir tikai noplicinātas. Kā rezultātā tikai dažas pašvaldības ir gatavas apgūtu Eiropas fondus šajā plānošanas periodā. Bez papildus izdevumiem un iekšējās drošības problēmām reģionos valdība ir parūpējusies arī, lai virkne pašvaldības apciemo Eiropas prokuratūra. Tā sacīt, lai mums laukos nav garlaicīgi.
Kādi ir mani secinājumi par ATR? Valdība šajos četros gados ir darījusi visu, lai reforma neizdotos, un tas dod negatīvus rezultātus.
Reģionālā nevienlīdzība tikai palielinās starp Rīgu un pārējiem reģioniem. Pēc pašvaldību reformas nesekoja valdības citas solītās reformas. Mūžīgā izglītības reforma nekur nav racionāli pavirzījusies. Policijas reforma novedusi pie tā, ka pašvaldības policijai ir kaudze jaunu funkciju, bet līdzfinansējums no valsts budžeta – nulle eiro. Solītā nodokļu reforma, kas veicinātu reģionus, arī ir izpalikusi. Pašvaldību izlīdzināšanas fondā veiktas tikai kosmētiskas izmaiņas, kas pašvaldības pārvērš par valdības izpildkomitejām, jo pašām savi ienākumi sarūk un jādzīvo no valdības dotācijām. Pašu lemšana aizvien vairāk izpaliek, ja gandrīz 90% pašvaldību ir izlīdzināšanas fonda saņēmējas.
Uz šo Saeimu un vadību būtu naivi cerēt, ka tā saņemsies un kaut ko šajā jomā uzlabos. Visas cerības, ka 2026. gadā Saeimā savēlēs politiķus, kuriem reģionu problēmas būs dienas kārtībā, jo darāmā ir ļoti daudz un šodien šīs neizdarības izmaksā miljonus.
Kas manā skatījumā būtu jādara valstiski domājošiem politiķiem?
1. Jānodrošina valsts pakalpojumu pieejamība reģionos. Visi, kam nav slinkums, slēdz filiāles un pārstāvniecības, protams, digitalizācijas process valstī notiek pietiekami raiti, bet vai nav par strauju salīdzinājumā ar iedzīvotāju datorprasmēm. Piemēram, tas, kā valdība izrīkojās ar pastu, ir, ja tā var teikt, cūcīgi. Ne prasīja, ne konsultējās, aizslēdza virkni pasta nodaļu; kad sāka pašvaldības protestēt, uz brīdi apstājās, bet tagad paklusām tāpat visas aizslēdza. Vai tad nevarēja būt kāds pārejas posms? Visās pašvaldības ir klientu apkalpošanas centri, kas pārejas posmā varēja piedāvāt pasta pakalpojumus.
Valsts un pašvaldību struktūru nesarunāšanās mūs ved postā. Pasts jau nav vienīgais. Tāpat ir ar interneta un mobilo sakaru pieejamību reģionos. Atbildīgajiem ir tikai viena atbilde – nav saimnieciski izdevīgi jūsu pašvaldībā nodrošināt labu interneta pieslēgums vai labus telefonu sakarus, bet, ja tā nav, tur nebūs iedzīvotāju. Kur nav valsts pakalpojumu, tur nebūs iedzīvotāju un investoru. Var teikt, lai pašvaldība par visu atbild, bet par kādu naudu, ja pašvaldībai gandrīz ir tikai tik, cik valsts vai Eiropa iedos? Latvija nav tikai Rīga.
2. Jānodrošina sabiedriskais transports, kas īsteno ekonomiski pamatotus pārvadājumus, vai jāpiedāvā cits modelis, bet tas, kas ir šodien neder nevienam. Tā ir ļoti ilgstoši nerisināta problēma. Gandrīz visi braucieni valstī ir ar zaudējumiem un valdības dotēti. Cik ilgi tā varēs? Valdībai (diemžēl) pagrabā nestāv naudas drukāšanas mašīna. Agri vai vēlu būs jātaupa. Godīgi. Ja vēlas dzīvot ārpus lielajām pilsētām, dzīve nav iedomājam bez privātā autotransporta. Nevienu īsti neapmierina sabiedriskais transports reģionos, bet politiski atbildīgā ministrija to mākslīgi ar lielu naudu uztur.
Šis neizbēgami būs jārisina, jo braucēju vidējais skaits ar katru gadu krītas un jau tagad ir virkne maršrutu, kur valsts par vienu braucēju samaksā vairāk nekā brauktu ar taksometru. Varbūt tas pat ir risinājums – sabiedriskais transports uz izsaukumu, jo braucēju skaits reģionos ir krities dramatiski. Bija pat šāds pētījums par transportu pēc izsaukuma, un bija labi rezultāti, bet atbildīgā ministrija par to iesmej.
3. Jāveido valsts un pašvaldību savstarpējās sadarbības modeļi. Visspilgtāk tas pietrūkst Rīgas reģionā. Rīgai jāveido cieša sadarbība ar apkārtējām pašvaldībām praktiski visās jomās, jo tās pastāv no Rīgas aglomerācijas, ne no pašu unikālas identitātes. Sākot ar sabiedrisko kārtību, sabiedrisko transportu, skolu tīklu, ūdens un kanalizāciju un visur citur, jo ilgtermiņā tā ir viena ekonomiskā telpa. Tas pats ir jādara arī citos reģionos, jo visām pašvaldībām ir kopīgas problēmas un kopīgi risinājumi. Nevar vairs dzīvot katrs savā karaļvalstī.
Tas attiecas arī uz valsts struktūru sadarbību ar pašvaldībām – nevis jāuztur neitrāli diplomātiskas attiecības, kur labākajā gadījumā kāds no ministriem ekskursijās apceļo novadus, bet jāpiedāvā pašvaldībām reāli attīstības plāni. Ministrijām jābūt pašvaldību partneriem, nevis tūristiem tajās. Ministrijām ir jāpiedāvā attīstības scenāriji, jo valsts būtiski ietekmē pašvaldību finanšu situāciju un nekas neliecina, ka ietekme turpmāk mazināsies. Tāpēc valdībai ir jābūt plānam.
Mums vajag plānu un pašvaldībām ir plāns. Valdībai ir tikai jāgrib klausīties un kopā to realizēt.
