Madara Palameika – septiņi Dimanta vakari 0
Lielas dusmas un skaidrošanās ar organizatoriem, nogurums, saldumu ēšana, nepiepildīti sapņi, pilnīga laime – šķēpmetēja Madara Palameika, kas kā pirmā Latvijas vieglatlēte triumfējusi Dimanta līgas kopvērtējumā, atsauc atmiņā sajūtas un piedzīvoto septiņos prestižo sacensību posmos, kuros izcīnītas četras uzvaras, viena otrā, viena ceturtā un septītā vieta.
5. maijs, Doha – 7. vieta (59,73 metri)
Uz Dohu devos praktiski uzreiz pēc treniņnometnes un mačiem speciāli negatavojos. Zināju, ka pēc slodzēm būs grūti, bet pašai bija interesanti, uz ko tobrīd esmu spējīga. Tāls lidojums, paņēmu līdzi savus šķēpus, bet izrādījās, ka ir jauna sistēma – organizatori jau dienu iepriekš tos aizved uz stadionu. Taču uz iesildīšanās stadionu tie nebija atvesti, biju ļoti dusmīga, ilgi skaidrojos, zvanīju organizatoru pārstāvjiem. Es tāda esmu – allaž cīnos par savu taisnību, taču šoreiz tas neko nemainīja. Stadionā sekoja nākamais jaunums – pēc trim metieniem sacensības turpina tikai četras no astoņām sportistēm, man pirmie metieni īsti neizdevās, līdz ar to viss beidzās vēl īsti nesācies. Bija tukšuma sajūta. Ar tēti izrunājāmies un nolēmām, ka turpmāk jākoncentrējas uz pirmo metienu, sāku sevi uz to noskaņot. Man tā bija vērtīga pieredze.
23. maijs, Rabata – 1. v. (64,76)
Otrās sacensības, cita noskaņa un pārliecība. Ar šķēpiem nebija problēmu, bet iesildīšanās laukums jocīgs – kā švamme – tik mīksts, ka negribējās tālu mest, lai nebūtu daudz jāstaigā, likās, ka ķermenis no tā nogurst. Arī pārējām sportistēm līdzīgas sajūtas, visas pasmējāmies. Gribējām nolīgt kādu, kas pienestu šķēpus. Tajā stadionā biju jau startējusi un gatavojos jebkam, jo tur mēdz būt vēji. Šoreiz pamatīgs pretvējš, taču, šķiet, ka jau ar pirmo metienu bija 64 metri un kopumā viss sanāca labi.
2. jūnijs, Roma – 2. v. (61,92)
Romā man vienmēr patīk, ir vizuāli brīnišķīgs iesildīšanās stadions – vēsturiska vieta, skulptūras. Dzīvojām citā viesnīcā nekā parasti, satiku sportistes, kuras nepiedalījās iepriekšējos posmos, saņēmu apsveikumus par uzvaru. Uz startu devos ar jaunām emocijām, turklāt pirmo reizi mūžā dabūju dzelteno numuru kā viena no kopvērtējuma līderēm. Jutos tik patīkami kā nekad. Tas deva papildus enerģiju. Bet mačos visi maisījās pa kājām – kārtslēcēji, garo distanču skrējēji. Līdz ar to sacensības ļoti ievilkās, neviena nevarēja pamest un komentētāji teica, ka neatceroties, kad ir bijuši tik vāji rezultāti. Man palika tāda nepadarīta darba sajūta, jo līdz pirmajai vietai pietrūka trīs centimetru.
5. jūnijs, Birmingema – 1. v. (65,58)
Pēc Romas jutos ļoti iztukšota, tāpēc lielas cerības neliku. Birmingemā man nekad īsti labi nav gājis, bet šoreiz vēl iznāca piedzīvojumi ar lidojumiem. Vispirms aizkavējās reiss uz Minheni, kur lidosta uz vairākām stundām bija slēgta kaut kādu viesuļu dēļ, līdz ar to nepaspēju uz Birmingemas reisu. Nācās mainīt biļeti uz nākamo dienu, bija gara rinda, viesnīcā tiku vien ap pusnakti, bet jau pirms sešiem bija jāceļas. Saraustīti, mokoši. Centos sev ieskaidrot, ka tas nav nekas īpašs – neļāvu, lai ķermenis nogurst, lai sāku kādu vainot, lai gan ļoti gribējās. Birmingemā daudz ēdu saldumus, lai būtu enerģija un labas domas. Ar iesildīšanos bija problēmas, bet mačos tā izmētājos (četri metieni virs 64 metriem), ka pēc Romas visi bija pārsteigti. Arī pārējās sportistes bija pozitīvi noskaņotas – mums ir veselīga konkurence, ļoti foršas attiecības. Nejūtu galinošos skatienus – ir uzmundrinājumi, apskāvieni, uzsmaida. Patīkami. Pati gan nesapratu, kā es to dabūju gatavu.
15. jūlijs, Monako – 4. v. (62,79)
Monako bija uzreiz pēc Eiropas čempionāta, kurā nostartēju nesekmīgi (septītā vieta). Pirms tam bija daudz startu un Latvijā dabūju nelielu traumu. Sākās cits režīms, pakārtots manām sajūtām, ierobežoti treniņi. Rolands Admidiņš ļoti palīdzēja atlabt, ar viņu šosezon daudz sadarbojāmies, līdz ar to bija sajūta, ka varu aizmest tālāk par 60 metriem. Galvā izstrīdējos, lai nepieļautu spriedzi. Iesildījos ar sāpēm, šķēps nelidoja, mačos laikam adrenalīna dēļ nesāpēja, bet tāpat jau ir apziņa, ka kaut kas īsti nav, un tas sit ārā no ritma. Redzēju, ka daudzām konkurentēm nav viegli, trešajā mēģinājumā tāds spēka metiens sanāca… Izspiedu maksimālo. Tas bija vienīgais posms, uz kuru līdzi bija treneris. Pēc Eiropas čempionāta, kur biju plānojusi pavisam ko citu, gribēju apliecināt viņam, ka startēju augstā līmenī.
25. augusts, Lozanna – 1. v. (65,29)
Ļoti gaidīju šos mačus pēc Rio (desmitā vieta), bija tāda nepiepildīta sapņu sajūta – iekšā ir tik daudz, ko dot. Negribēju sevi grauzt, ka nav izdevušās olimpiskās spēles. Uzskatu sevi par cīnītāju, bet nevarēju saprast, uz ko esmu spējīga, jo bija pārlidojums, aklimatizācija. Starp citu, uz to galu bija daudz grūtāk – nedēļu aklimatizējos, bet atbraucot atpakaļ ātri iegāju sliedēs. Latvijā tobrīd bija vēss un es kaut kā izdomāju, ka tā ir visā Eiropā, līdz ar to līdzi paņēmu tikai garās sporta bikses. Bet Šveicē +30. Labi, ka sacensību otrajā pusē jau bija ēna. Kopumā ļoti labs noskaņojums, skaista vieta, līdzi bija menedžere un arī aiz cieņas pret mūsu sadarbību vēlējos parādīt labu rezultātu. Pirmajā metienā 55m, pati nosmējos – nu, lūk… Taču nebija tāda sloga kā čempionātos vai olimpiskajās spēlēs, tāpēc biju pārliecināta, ka turpinājumam jābūt labākam. Izdevās un jutos ļoti priecīga.
9. septembris, Brisele – 1. v. (66,18 – Latvijas rekords)
Bija izkalkulējusi, kā jānostartē, lai uzvarētu kopvērtējumā un, redzot dalībnieku sastāvu, gāju uz mačiem bez saspringuma. Tikai austrāliete (Ketrīna Mičele) varēja izjaukt manu mērķi, taču zināju, ka viņai ir niecīgas cerības. Jutos labā formā, lai gan pēc Lozannas sešas dienas slimoju un netrenējos – acīmredzot visi pārlidojumi un stress samazināja imunitāti. Par Latvijas rekordu nebiju pārsteigta, arī menedžerei pirms mačiem teicu, ka esmu gatava mest tālu un uz labas nots noslēgt sezonu. Briselē bija ļoti laba publika, tiesa, jau pēc mūsu starta – kad mēs sākām mest, bija tukšas tribīnes, bērni stafetes skrēja. Grūti spriest, kāpēc tā, tas taču finālposms. Pēc mačiem jutos atbrīvota no negācijām, ko radīja neveiksmes lielajos startos. Tā bija pilna laime, zosāda, kura nenoiet.
Tagad došos ceļojumā uz Indonēziju. Kādā brīdī sezonā likās, ka neesmu pelnījusi, bet šobrīd – nē, ir pelnīts! Ķermenis noguris un relaksācija ir ļoti vajadzīga.
KOMENTĀRS
Gints Palameiks, Madaras tēvs un treneris:
“Ar sezonu kopumā varam būt apmierināti, taču žēl, ka nesanāca uzmest tur, kur vajadzēja – atbildīgākie starti neizdevās. Sezonai labi sagatavojāmies, mērķis bija augustā būt optimālajā formā un principā tā arī bija, bet Rio Madara psiholoģiski neizturēja – kaklā jau visi sakar medaļas, jābūt, jābūt. Tā jau bijis arī iepriekšējos gados. Pie tā ir jāpiestrādā. Agrāk ir gājusi pie psihologa, taču tam nejuta īpašu efektu. Konkurentes visos mačos tās pašas, bet Rio rezultāta nebija. Pozitīvs efekts bija tam, ka kopā ar mums trenējās Sinta Ozoliņa, tas abām nāca par labu. Priecēja stabilitāte – zem 60 metriem rezultāts bija tikai divās sacensībās. Domāju, ka 70 metru robeža Madarai ir reāli sasniedzama, taču tas jau ir cits līmenis – vajag uzlabot tehniku un arī fizisko sagatavotību, jo šajā ziņā viņu ar vienu otru konkurenti nevar salīdzināt.”
