Kas darāms, lai nācija justos vienota? 3
Antons Radiņš Rīgā: “Uzskatu, ka tautu šķeļ tie, kuri saka, ka latgaliešu mēle esot cita valoda. Esmu dzimis toreizējā Viļānu pagastā, latgaliski protu, bet esmu pārliecināts – ir viena latviešu tauta, kura dažādās vietās runā dažādās izloksnēs.”
Dace Kalniņa Veselavā: “Ceru, ka nav taisnība tiem, kas spriež: “Latviešiem arvien jāpārvar grūtības, un tieši tad viņi ir saliedēti un vienoti.” Jāaudzina patriotisms ģimenē, bērnudārzā un skolā. Bērnudārzos tas, cik zinu, tiek darīts, skolās arī, bet ģimenēs – kā nu kurā.”
Mihalīna Cakule Aglonā: ”Pat klāt neesot, bet skatoties 11. novembrī televīzijas raidījumus par norisēm Brāļu kapos un 11. novembra krastmalā, pārņēma pacilājoša sajūta un cerība, ka tā nācijas vienotība varētu atkal atgriezties. Gatavojoties Latvijas Tautas frontes gadadienai, tika uzņemtas vairākas filmas, un tās jārāda skolas bērniem, piemēram, filma “Viena zeme – mūsu”.
Droši vien Rīgā ir kādi ļaudis, kas gribētu, lai Latgale tiek sašķelta un atdalīta. Te bija atbraukuši tādi cilvēki, stāstījuši par kādu autonomiju, uz ko es atsacīju: “Un kurš tad būtu tas, kas to autonomiju vadītu, vai nāktu kāds no Krievijas?” Mūs visā Latvijā vieno latviskais mantojums, un tajā Latgalei ir sava redzama vieta.”
Aina Ābola Vecumniekos: “Lielākā daļa nācijas ir vienota. Man ir deviņi mazbērni, un mācu viņiem, ka jāmīl sava tauta. Stāstu par Baltijas ceļu, par Tautas frontes laiku, un bērni to ļoti labprāt klausās un grib zināt vēsturi.”
Biruta Gereiša Liepājā: “Vēl ir jūtams 50 okupācijas gadu iespaids, un tas darbojas šķeļoši. Ir cilvēki, kas saka – padomju gados esot bijis labi. Bet viņi aizmirst, ka par tiem padomju sistēmas labumiem samaksāja miljoniem cilvēku vergu darbos. Tas ir jāskaidro arvien. Jaunajai paaudzei jāsaņem plašs dzimtenes mīlestības audzināšanas komplekss.”
Jānis Briedis Skultē: “Mums vēlēšanu likums nosaka balsot par partijām vai partiju apvienībām. Arvien Saeimā ir gribējuši tikt dažādi grupējumi – zīgeristi, šķēlisti, repšisti –, un, Saeimā ietikuši, tie arī uzvedušies kā grupējumi, kas sacenšas par varu. Tas nevieno sabiedrību.”
Žanis Grīnbergs Kuldīgā: “Ja Saeimā viens otru apsaukā, cits citam norāda uz kļūdām, paliek maz laika darīt to, kas būtu jādara. Vajag tautas vēlētu prezidentu, kam būtu lielāka teikšana. Prezidentam tauta prasīs darbus, un viņam būs jāatskaitās tautai!”
Ivars Vērzemnieks Valkā: “Par latviešu kā nācijas vienotību liecināja balsojums referendumā pret otru valsts valodu. Es dzīvoju sešpadsmit dzīvokļu mājā, kur tikai četros mīt latviešu ģimenes, taču sešu gadu laikā te nav bijis neviena sadzīviska strīda par valodu. Arī tie kaimiņi, kuriem runāšana latviešu valodā nevedas visai raiti, runā ar mani latviski.”
Augusts Pelkaus Līgatnē: “Nāciju mēdz šķelt šeit palikušie padomju militāristi, kuri veido no Austrumiem sponsorētu piekto kolonnu. Bet nav tik traki, kā dažkārt cenšas provocēt.”
Daina Šķiezna Lēdurgā: “Mēs esam šeit izdzīvojuši okupācijas gadus un palikuši latvieši. Tautu nevar šķelt, tie, kas atšķeļas, ir pabiras, kuras tad vairs nevar pieskaitīt pie tautas. Atgādināšu, savulaik Kārlis Ulmanis teica, ka zeme un zemkopji ir Latvijas pamats un skolēni un jaunatne ir Latvijas nākotne. Ir trīs vērtības – tautas veselība, izglītība un labklājība.”
Fakti
* Letonikas V kongresā akadēmiķis Jānis Stradiņš runāja par to, ka zinātniekiem ir jādod atbilde sabiedrībai uz jautājumu, kāda pašreiz ir mūsu nācija – vai tā pašreiz ir pasionāra, dinamiska, inovatīva nācija vai arī tā ir vecējoša, konservatīva, iniciatīvām nabadzīga, sašķelta nācija.
* J. Stradiņš aicināja domāt par Latvijā mītošo tautību saliedēšanu: “1922. gadā Satversmē runāts par Latvijas tautu, ne tikai latviešu tautu vien. Esmu latviešu patriots, taču apzinos, ka Latvijas Republikā pašreiz mīt arī 40% nelatviešu, to vairākums, es ceru, ir vai kļūst lojāli Latvijai. Daudzi tomēr vēlas saglabāt savu individuālo nacionālo identitāti, un tās ir viņu tiesības. Mūsu mērķis nav tālāka sabiedrības sašķelšana, bet saliedēšana.”
* Viens no akadēmiķa secinājumiem: “Vienota Latvijas politiskā nācija vai latviešu nācija – paplašinātā nozīmē kā Vācijā vai Francijā – veidojas diemžēl lēnāk, nekā noris nacionālo minoritāšu konsolidācija.”
