Mācoties sadzīvot ar sevi un onkoloģisko diagnozi 0
“Ja onkoloģiskais slimnieks pēc ārstēšanās slimnīcā man atnes tikai izrakstu no speciālista, tad tikai to arī redzu. Pēc pieredzes zinu, ka ķirurgu izraksti vienmēr ir lakoniski, īsi, nevis detalizēti. Un tālāk jādomā pašai, kas jādara. Ja šādās situācijās kādā ļoti būtiskā jautājumā nesazvanos ar speciālistu, tad tas paliek, kā ir,” nesen notikušajā onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” konferencē “Onkoloģija 21. gadsimtā: mācoties sadzīvot” diskusijā teica ģimenes ārste Ilze Grauze.
Viņa lielas cerības veiksmīgākā ģimenes ārsta un speciālista sadarbībā un līdz ar to onkoloģiskā pacienta labākā aprūpē saista ar e-veselības ieviešanu Latvijā. “Esmu bijusi ārzemēs un redzējusi, kā tas darbojas citās valstīs, piemēram, Spānijā. Ārsts, ievadot savas paroles, detalizēti redz visu, kas pacientam veikts gan stacionārā, gan laboratorijā, gan pie speciālista. Šobrīd iesaku pacientiem pašiem ņemt līdzi visus izrakstus no stacionāra.”
Viņasprāt, pacientam joprojām arī trūkst iespēju saņemt kvalificētu ieteikumu, ko tieši viņam darīt. “Šobrīd to vairāk vai mazāk veic ģimenes ārsti, tomēr tas ir ierobežoti. Tāpat pacienti bieži vien nezina, ka viņi var vērsties pie ģimenes ārsta arī jautājumos par emocionālo vai sociālo sfēru. No otras puses, arī ģimenes ārsti ļoti bieži nepiedāvā informāciju, pirmām kārtām orientējoties uz to, kas ir valsts piedāvājumā, un tikai tad, ja beigušies valsts apmaksātie pakalpojumi, piedāvā arī maksas pakalpojumus,” problēmas iezīmē I. Grauze.
Ergoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes lektore Zane Liepiņa kā lielu problēmu minēja to, ka valstī vispār nav onkoloģisko pacientu rehabilitācijas programmas. “Tādēļ pie mums rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri”, kur es strādāju par ergoterapeiti, nonāk pacienti, kas ir spējīgi paši samaksāt par rehabilitācijas pakalpojumu vai arī viņi saņem to medicīnisko rehabilitāciju, kas tiek finansēta no valsts dienas centrā, un tas vairāk pieejams tiem cilvēkiem, kuri dzīvo tam tuvāk,” pastāstīja Z. Liepiņa. Viņasprāt, jāakcentē ne tikai psihosociālās rehabilitācijas nozīme, bet jāatceras, ka ļoti daudziem vēža pacientiem ir arī funkcionālie traucējumi, kas jārisina rehabilitācijas vai ambulatorās medicīnas centra ietvaros. “Tas, protams, neizslēdz, ka medicīniskās rehabilitācijas ietvaros nav jāsniedz psihosociālais atbalsts, tas būtu pat obligāti. Jo onkoloģiska saslimšana ir psihosomatiska saslimšana,” viņa teica un secināja: “Valsts apmaksāta rehabilitācija būtu ļoti nepieciešama, jo tā ir ļoti dārga un pacienti paši to nevar apmaksāt.”
Psihoterapeite Maija Kārkliņa konferencē iepazīstināja ar onkoloģisko pacientu psihoemocionālo raksturojumu un psihoemocionālajiem faktoriem, kas rada labvēlīgus apstākļus vēža attīstībai. M. Kārkliņa uzsvēra, ka, saskaroties ar slimību – vēzis, svarīgi, neraugoties uz paša pacienta bailēm un apkārtējo negatīvo nostādni, censties mainīt priekšstatus par šo slimību un noticēt, ka cilvēks spēs atlabt un dzīvot aktīvu un jēgpilnu dzīvi. M. Kārkliņa minēja trīs būtiskus pozitīvus priekšstatus, kuri būtu jāņem vērā onkoloģiskajiem pacientiem: vēzis ne vienmēr ir nāvējošs; paša iekšējie resursi var palīdzēt cīnīties ar vēzi, lai kas to būtu izraisījis; ārstēšana ir sabiedrotais cilvēka organisma resursiem.
Deju un kustību terapeite Sanita Silniece, kuras maģistra darba tēma saistīta ar onkoloģijas pacientiem un deju un kustību terapijas izmantošanu, pauda atziņu, ka svarīgi saprast, kādas ir onkoloģisko pacientu psihosociālās grūtības un vai tie ārsti, pie kuriem šāds pacients vispirms nonāk, vispār spēj tās identificēt un pievērš tām uzmanību. “Tā ir trauksme, depresija, noguruma sajūta – vai onkologi un ģimenes ārsti spēj to identificēt?” viņa jautāja. “Pacientiem ar onkodiagnozi raksturīgi sevī noslēgties, tāpēc speciālistiem vajadzētu skaidrot, ka ir tikai normāli vērsties pie psihologiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem rehabilitācijas speciālistiem.”
Konferencē paustās atziņas bija šādas: onkoloģiskajā aprūpē nepietiek tikai ar ārsta un pacienta sadarbību, būtiska ir zinātne un tās attīstības tendences, labklājības un veselības jomas sadarbība, pašvaldību iesaiste onkoloģisko pacientu atbalsta veidošanā, citu veselības aprūpes speciālistu, piemēram, ģimenes ārstu, aktīva sadarbība ar speciālistiem, ar kuriem aktīvās ārstēšanas procesā saskaras pacients.
UZZIŅA
Psihosociālā rehabilitācija tikai kopš 2014. gada iekļauta sociālo pakalpojumu sarakstā (Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā), tādēļ ļoti svarīgi ir identificēt tieši psihosociālo pakalpojumu specifiku onkoloģiskiem pacientiem.
