Publicitātes foto

Cik aktīvi šobrīd stundās izmantojat ­latviešu filmas?

Rīgas 54. vidusskolas skolotāja Tatjana Vilsone: “Diezgan bieži – raugoties pēc mācību priekšmeta un stundas satura. Esam izmantojuši gan filmas, kas iekļautas šajā metodiskajā materiālā, gan citas, ko paši esam atraduši internetā – piemēram, “youtube”. Noskatījāmies “Sprīdīti” un arī citas filmas.”

Ulbrokas vidusskolas sākumskolas skolotāja Guna Mūriņa: “Man vairāk iznāk darbs pie animācijas filmām, kas bērniem ļoti patīk. Ļoti mīļas mums ir Rozes Stiebras filmas. Skolēni ir arī tikušies ar režisori, kura ir pastāstījusi, kā filmas top, un tad arī man ir vieglāk visu izskaidrot. Filmas izmantoju klases stundās, arī gatavojoties lielākiem pasākumiem – piemēram, noskatījāmies studijas “Dauka” filmu “Kaķīša dzirnavas”, gatavojot Ziemassvētku uzvedumu pēc šīs Kārļa Skalbes pasakas. Ir tik svarīgi uzrunāt kā bērnus, tā arī viņu vecākus filmu skatīšanās aspektā. Esam nolēmuši šo tēmu ierosināt kādā no skolas vecāku sapulcēm.”

Ulbrokas vidusskolas literatūras skolotāja Anta Trukšāne: “Mūsdienu bērni dzīvo citā kino pasaulē, un latviešu filmu mums tiešām ļoti pietrūkst, jo tajās ir mūsu pašu estētika, problemātika. Ikdienā mūsu skola abonē pieeeju vietnē “pasakas. net.”, turklāt mums ir arī daudz filmu ierakstu – diski un vēl veco laiku kasetes. Literatūru mācot, ja vien ir ko noskatīties, noteikti šo iespēju izmantoju un pēc tam filmu analizējam. Tā kā dzīvojam Pierīgā, arī braucam uz jaunāko latviešu filmu izrādēm – noskatījāmies filmu “Modris”, arī “Segvārds “Vientulis”.”

Cēsu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķe Dace Baltiņa: “Kino mācīšana skolās ir viena no aktuālākajām tēmām, tomēr svarīgi arī strādāt pareizi, ievērojot bērnu uztveres ātrumu, ētikas normas. Tas, ka šī metodiskā materiāla izstrādē piedalījies Valsts izglītības satura centrs, dod papildu drošības garantijas. Lai gan bērni ir atvērti jaunākajām latviešu filmām, par tām noteikti ir jārunā, jo pārsvarā jau tomēr ir angliskais piedāvājums. Pat salīdzinoši mazi bērni jaunākajās klasēs maz zina klasisko literatūru un tās atspoguļojumu kino.”

Ikšķiles vidusskolas sociālo zinību skolotājs Miks Dzenis: “Kad pats mācījos, skolās nebija lielas iespējas piekļūt latviešu filmām. Tāpēc šo iespēju kopā ar pieejamajiem filmu plāniem vērtēju ļoti augstu. Stundās jau iepriekš esmu izmantojis latviešu filmas, piemēram, “Šķērsielu”, kurās ir daudz diskutējamas vielas.”

Vai skatāties latviešu kinofilmas?

Vilis Strungs, Rugāju novada vidusskolas 12. klases skolnieks: “Latviešu kino skatos, tomēr nevaru teikt, ka daru to bieži. Pārsvarā tās ir dokumentālās filmas vai vecās, padomju laikā radītās filmas. Pēdējo latviešu filmu redzēju aptuveni pirms mēneša, un tā bija ekstrēmā sporta pārstāvju radītā dokumentālā filma “Pazust Latgalē”. Skolā latviešu kino filmas rāda literatūras stundās, tas gan notiek salīdzinoši reti, un tās pamatā ir kādu daiļdarbu ekranizējumi. Es vēlētos, lai latviešu kino skolā rādītu biežāk, un tās būtu radītas pēdējā desmitgadē.”

Svetlana Manuilova, Viļānu vidusskolas 11.a klases skolniece: “Latviešu kino gandrīz nemaz neskatos. Esmu gan redzējusi klasiku – tādas filmas kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” vai “Cilvēka bērns”, taču neko vairāk. Neesmu kinomāne, un man ir grūti noskatīties filmas, kas neatbilst kritērijiem, pēc kuriem tās izvēlos. Labprāt skatītos vairāk latviešu kino, bet ir grūti saņemties. Latviešu valodas un literatūras priekšmetos skolotāja ir rādījusi latviešu kino fragmentus, kas veidoti uz skolas pro­grammā iekļauto grāmatu pamata.”

Roberts Plešs, LU Sociālo zinātņu fakultātes 1. kursa students: “Skatos gan padomju laikā, gan arī neatkarības gados Latvijā radītās kinolentes. Noteikti jāpiemin Herca Franka dokumentālās filmas, arī Genādija Zemeļa filma “Vajadzīga soliste”, Ērika Lāča “Dāvana vientuļai sievietei” un atmodas perioda dokumentālās filmas. Pēdējais latviešu kino darbs, ko noskatījos janvārī, bija “Sapņu komanda 1935″, to uzskatu par vienu no labākajām neatkarīgās Latvijas kinofilmām.”

Anita Bormane un Vita Daukste