Nakšņot mošejā un dzīvot atkritumos? Zinātkārais liepājnieks Roberts par redzēto Marokā, Indijā un ASV 2
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Roberts Vītols (30) ir jauns, aizrautīgs, zinātkārs liepājnieks, kurš jau 15 gadus nodarbojas ar videofilmēšanu. Apceļotas daudzas valstis un uzņemtas vismaz 6–7 nopietnas dokumentālās filmas, neskaitot citus darbus.
Roberta filmas skatāmas “youtube” kanālā, meklējot youtube.com/robbyworks, kur atzīmējušies jau ap 130 tūkstoši sekotāju, un Latvijas mērogiem tas ir prāvs skaitlis.
“Tas ir gan hobijs, gan darbs, gan dzīvesveids. Man tas rada prieku, un tajā pašā laikā varu ar to sevi arī nodrošināt,” atzīst enerģiskais puisis, zīmola “ROBYWORKS” un uzņēmuma, SIA “RW MEDIA” dibinātājs un valdes priekšsēdētājs.
Var nakšņot arī mošejā
“Dzimis esmu Priekulē, bet dzīvoju Liepājā. Esmu īsts Liepājas patriots. Mācījos Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, un filmēšana sākās ļoti organiski – sapratu, ka ar kameru varu kaut ko izstāstīt. Tāpat kā mūziķi dziesmās ieliek kādu stāstu, es to varu izdarīt ar kameru. Viss tā īsti sākās pirms 15 gadiem, kad skolā uz filmēšanas rēķina mēģināju izbraukt dažādos uzdotajos darbos, piemēram, projektu nedēļās.
Vienam klasesbiedram jau bija videokamera, ko viņš ekskursijā bija paņēmis līdzi, un notika klikšķis – man arī to vajag! Mammai bija fotoaparāts ar video funkciju, gan ļoti nekvalitatīvu, un es ar puišiem sētā sāku uzņemt filmas. Piedalījos dažādos jauniešu kinofestivālos – vēlme to darīt nopietni auga augumā,” par savas aizraušanās sākumiem stāsta Roberts un turpina, ka ļoti daudz apguvis pašmācības ceļā, kā arī studējis jauno mediju mākslu Liepājas Universitātē.
Tur jau bijusi iespēja pārbaudīt savu prasmi ar lielākām, dārgākām kamerām. Puisis neilgu laiku strādājis televīzijā “Dzintare” par operatoru un Liepājas teātrī par videomākslinieku, bet sapratis, ka tas nav viņa lauciņš.
Sabiedrībā Roberts kļuva atpazīstams ar paša filmētajām Liepājai veltītajām reklāmām, un pilsētas dome devusi iespēju jaunietim parādīt sevi jau plašākos mērogos.
“Sapratu, ka man darboties tikai uz vietas kļūst par šauru. Savu mūžu vēlos dzīvot Liepājā, bet ir vēlēšanās redzēt pasauli. Video lieta bija tā, kas man ļāva šo vēlmi piepildīt,” stāsta puisis.
Roberts atklāj, ka ļoti nopietns projekts bija Marokā, uzņemot dokumentālo filmu par turienes dabu. Braukuši ar trijiem Latvijā reģistrētiem ļoti veciem mersedesiem.
“Maroka ir bijusī franču kolonija, un tur ir ļoti daudz šādu auto, tāpēc viegli tos labot. Radās doma uzfilmēt, kā mēs ar šiem trīs auto apceļojam Maroku. Tas man bija pilnīgs šoks, jo kultūra tur pavisam atšķirīga, un mēs nebraucām pa tradicionālajiem tūristu maršrutiem, bet dzīvojāmies kopā ar vietējiem,” uzsver Roberts.
Esot devušies uz pilsētu, kur kādreiz atradušās dārgakmeņu raktuves. Tagad gan šis rūpals beidzies un pilsēta pamesta. Latviešu puišiem bijusi iespēja ielūkoties alās, kur vietējie joprojām cer ko atrast.
“Ieej alā, un pēkšņi priekšā milzīgs loks ar skaistiem akmeņiem, cilvēki melnām sejām rok, neievērojot nekādu drošību. Sajūta īstenībā sirreāla. Tomēr man tur patika, jo apkārt pavērās īstā dzīves realitāte, turklāt tā bija iespēja nedaudz pārkāpt zināmas robežas,” atzīst puisis.
Vietējais marokānis latviešiem solījis visu izrādīt un atrast ģimeni, kuru mājās pārlaist nakti.
“Iebraucām ciematā, meklējot nakšņošanas vietu, bet tur viss vienos gruvešos. Vienīgā ēka, kurai jumts palicis, bija mošeja. Taču man personīgi negribējās tur gulēt, jo vietējiem varētu tāda rīcība nepatikt – mošeja viņiem ir svēta vieta, kaut arī pamesta un vietējais marokānis tur vakariņām cepa vistu, kamēr citi turpat gulēja. Mēs nakti pārlaidām kaut kādā pamestā ciematā, un man ir nofilmēts, kā mūsu pavadonis iet vienā, otrā, trešā gruvesī, meklējot mums naktsguļas vietas,” atklāj liepājnieks.
Viņš vēl piebilst, ka latviešiem merši diezgan bieži lūzuši un marokānieši ceļotājiem kā baltajiem lielu naudu prasījuši par remontu, cenšoties arī apmānīt. Roberts teic, ka viss piedzīvotais kļuvis par vērtīgu pieredzi, kas noderēs nākotnei.
Pie galda bez ēdamrīkiem
“Ja esam Āzijā vai Āfrikā, uz mums skatās kā uz bankomātiem, tāpēc jābūt zināmam rūdījumam. Ja vietējie redz tavu vājumu, to izmantos. Bet Marokā sastapsiet gan krāpniekus, gan atsaucīgus un godīgus cilvēkus. Padzīvojām ģimenēs pie īstiem vietējiem – radās labs iespaids. Interesanti, ka viņi uz galda saliek ēdienu un visiem tāpat ar rokām jāēd.
Sērgas laikā tas būtu īpaši traki. Dažviet gan mums kā baltajiem deva karotes un citus galda piederumus, bet, ja to nebija, iztikām. Kad braucām jau prom, daļa no grupas saindējās, tikko uz lidmašīnu paspējām. Lietojām zāles, bet vienalga bija ļoti slikti, un tā bija ne tikai vemšana, bet mums vēl 700 kilometru vajadzēja nobraukt ar mašīnu līdz lidostai.
Tas bija briesmīgi. Higiēna jau nav pati labākā trešajās pasaules valstīs,” atzīst Roberts.
Toties ar pozitīvām sajūtām viņš atceras, kā marokāņu sērfotāju treneris latviešus iemācījis sērfot un kā pusnaktī viņi kamieļu mugurās devušies tuksnesī. Bijis sirreāli klausīties tuksneša skaņās naktī, kad kaut kur tālumā bungas dzirdamas un mēness apspīd kamieļus. Robertaprāt, uz kamieļiem tomēr nav ērti pārvietoties – ar zirgiem vieglāk.
“Marokā ir ļoti gardi zivju ēdieni. Bijām pilsētā, kurā piedāvā tikai jūras produktus – mīdijas, haizivis un citus. Haizivi ēdām pilnīgi svaigu, un tā likās ļoti sīksta. Vakaros krastā ar lomiem laivās sabrauca zvejnieki, un visi tūdaļ steidza pirkt zivis, bet tirgū tās piedāvāja jau ceptas. Vislētākās zivis bija visgaršīgākās,” savos novērojumos dalās jaunais videomākslinieks.
Mācās ugunskura gaismā
Koronavīrusa izraisītās krīzes dēļ aizkavējusies pirmizrāde dokumentālajai filmai par Indiju. Šo zemi latviešu ceļotāji iepazina, braucot ar tuktukiem – transportlīdzekļiem ar trim riteņiem. Indijā gan tos dēvē par rikšām, bet tuktuki ir zināmi vēl Taizemē.
Raimonds Šūpolnieks no piedzīvojumiem.lv, kurš organizē nestandarta tūrisma braucienus, bija sagādājis latviešu kompānijai tuktukus no cita Indijas reģiona – tūristi tos legāli nevarot nopirkt un braukāt, nepieciešamas speciālas atļaujas.
“Mums atļauju nebija, un ceļā pārvietojāmies nedroši, taču, neraugoties uz to, piecās nedēļās nobraucām četrus tūkstošus kilometru. Es nekad vairs savā mūžā negribu kāpt tuktukā, tomēr tas bija iespaidīgi. Mēs braucām pa vietām, kur baltie nekad nav bijuši. Vietējiem bija ļoti interesanti apskatīties, kas mēs tādi esam.
Īpaši mūsu baltās sievietes viņus interesēja, un es ar draudzeni divatā vien nekad nedotos uz tādiem Indijas reģioniem. No Agras mēs braucām līdz Goa un atpakaļ. Mersedesā Marokā viss likās komfortabli, bet tuktukā sēž 3–4 cilvēki, pārbāztās somas nekur nevar ieslēgt, tās jānēsā līdzi. Es nebiju pat dvieli paņēmis no mājām, jo somā nebija vietas – slaucījos hosteļos ar aizkariem,” pasmaida Roberts un turpina klāstīt, ka svarīgākais vienmēr ir kamera, nevis līdzņemamās drēbes vai citas lietas.
Latviešu ceļotāji piecu nedēļu laikā Indijā sastapuši visdažādākos cilvēkus. Izpalīdzīgus, jo tuktukus visu laiku nācās remontēt, un tad jālūdz vietējie. Dažās vietās savukārt indieši bijuši ļoti uzmācīgi. Marokāņiem nepatīk, ka viņus filmē, bet indieši pret to neiebilst nemaz.
“Braucot pa šo zemi, reiz nokļuvām nabadzīgā rajonā un palikām pie ģimenes, kura dzīvoja pussagruvušā miteklī. Tur vakarā sētā bērni mācījās skolā uzdoto ugunskura gaismā.
Padomājām, cik labi mēs tomēr dzīvojam Latvijā! Salīdzinot ar Indijā pieredzēto nabadzību, mums viss ir kārtībā. Protams, vienmēr var būt labāk,” spriež Roberts un pastāsta, ka filmā par Maroku lielākā uzmanība veltīta lieliskajiem dabas skatiem, cilvēka un dabas mijiedarbībai.
Savukārt Indijā svarīgākais bijis saprast, kā latviešu ceļotāji – cilvēki, kuri līdz tam nav bijuši pazīstami, – izturēs šo pieredzi un neierasto, eksotisko vidi, arī fizisko slodzi, ko prasa pārvietošanās ar tuktukiem.
Dzīvo, ierakušies mēslos
“Gatavo filmu “Ar tuktukiem pa Indiju” parādīju draugam, un viņš teica: “Tā būs īsta latviešu piedzīvojumu komēdija.” Ir uzfilmēts ļoti daudz smieklīgu momentu. Piemēram, apstājāmies apskatīties, kur pēc navigācijas norādēm mums jābrauc. Viens no tuktukiem nebija uz bremzi nolikts maģistrāles malā un ieslīdēja grāvī, ieskrēja iekšā elektrosadales mezglā.
Domājām – ko darīsim, atbrauks policija, tad būs slikti. Piesienam, vilksim ārā! Tā mēs tur darbojāmies, bet pa to laiku apmēram 150 vietējie ir atbraukuši un visbeidzot visi kopā tuktuku izvilkām. Viņiem varens tusiņš, mums traģēdija.
Vienu tuktuku arī kolēģis nolika sāniski, un tas apgāzās, tomēr beigās viss beidzās labi,” atceras liepājnieks.
Un nošausminās par Indijas viesnīcu, kur uz sienām uzķēpātas asinis un, atvainojiet, sūdi. Neesot bijis variantu, šajā viesnīcā nācies palikt.
Tā bijusi briesmīga vieta, bet pa nakti tālāk nedrīkstējuši braukt, jo pirms tam naktī gandrīz nositušies – braukuši pa šoseju, redzamība slikta, un pēkšņi milzīga čupa uz ceļa. Puiši paguva nobremzēt, bet, ja būtu braukuši tai pāri, viss varēja slikti beigties.
Roberts atzīst, ka Indijā daudzas viesnīcas ir šausminošas. Arī tādas, kur, ejot mazgāties, varēja nosist ar ūdens boileri, jo tas ar kaut kādiem izdilušiem vadiem piestiprināts. “Labākajās viesnīcās indieši cenšas atdarināt Eiropas standartus, bet stils un arhitektūra ir ļoti jocīgi.
Viņi mēģina izveidot īstu pansiju, eiropiešu stilu, bet nekas no tā nesanāk. Diezgan smieklīgi risinājumi. Piemēram, marmors apvienojumā ar dīvainām krāsām. Tāpat viņiem patīk spīdīgas lietas, tā it kā parādot savu turību, bet rezultāts ir milzīga bezgaumība,” novērojis stāstītājs. Latviešu ceļotājiem braucot cauri ciematiem vai pilsētām, sievietes nav skatījušās uz viņiem, jo nedrīkst to darīt.
Redzējuši, ka viena sieviete paskatījusies un vīrs uzreiz iecirtis pliķi. Tāda ir kārtība. Sievietes vispār maz var redzēt uz ielām, viņas pat nelaiž no mājas ārā. Vīrieši sēž krogos un uzdzīvo, bet sievietes mājās vāc bērnus, mazgā veļu un vāra ēdienu ģimenei. Puiši to visu nofilmējuši, un rudenī filmu plānots parādīt kādā no Rīgas kinoteātriem, ja vien vīrusa krīze iecerēto neizjauks.
“Indijā ir pilnīgi atšķirīga realitāte. Indieši arī domā un skatās uz lietām citādi. Tā ir kā cita planēta. Piemēram, viņi uzskata – ja cilvēks ir apaļīgs, tad viņš ir turīgs,” piebilst Roberts.
Viņš arī atceras gadījumu, kad iebraukuši vietējā autoservisā. Tur viss vienos gružos, trīs strādnieki guļ, nav viņiem ko tobrīd darīt. Latvieši teikuši, ka var taču brīvajā brīdī savākt atkritumus, bet saņēmuši atbildi, ka tam paredzēti citi cilvēki. Tā arī turpina dzīvot, ierakušies netīrumos.
Filmējis arī Holivudā
Roberts Vītols caur videokameras aci skatījis arī Amerikas Savienotās Valstis.
“Ir tāds sporta veids drifts, kur mašīnas iet sānslīdē. Tas ir viens no veidiem, kā es iekaroju pasauli, jo sāku veidot šo driftu video. Amerika ir viena no valstīm, kur šajā sakarā esmu bijis vairakkārt – Kalifornijā, Losandželosā. Pastaigājoties pa šo pilsētu, ir sajūta, ka spēlē slaveno videospēli “GTA”.
Pludmales tur lieliskas, bet Liepājas pludmalē gan smiltis ir superīgākas. Man tur patīk palmas, cilvēki atpūtušies, sajūta ļoti laba – visu laiku silts un saule spīd.
Vienreiz uz ASV braucu kopā ar Kristapu Bušu, kurš ir Latvijā zinošākais drifteris un pārstāvēja Latviju sacensībās Amerikas čempionātā. Latvieši nobrauca ātrāk par amerikāņiem, viņi nevarēja pat saprast – kā tad tā? Mana pirmā filma par Ameriku bija “Latviešu raķete”.
Tajā ir stāsts par Kristapu Bušu un piedzīvojumu ar driftu. Filmu var noskatīties “youtube”, ierakstot “latvian rocket”.
Otrā drifta filma bija par dramatisko Amerikas noslēdzošo “Formula Drift’’ posmu, kur pēdējā brīdī nācās kāpt iekšā jaunā “HGK” Latvijā būvētā mašīnā un aizvadīt sacensības.
Šī mašīna bija plānota vien kā izstādes objekts. Filmu sauc “FIRST FIGHT”.” Roberts labprāt dalās arī citos novērojumos par ASV: “Marihuāna tur ir legāla, un, ja iebrauksi pilsētas centrā, kur lielie debesskrāpji, izkāpsi no mašīnas, visu laiku jutīsi marihuānas smaržu. Tas man bija mazliet šoks. Vēl novēroju, ka Latvijā cilvēki ģērbjas un sevi izpauž elegantāk.
Amerikāņi valkā drēbes, kurās jūtas ērti, un arī apkārtējiem tas ir pašsaprotami. Tas man likās forši, jo pie mums par daudz uzmanības pievērsts ārējam izskatam. Mēs tomēr dzīvojam vienreiz, un katram dzīve ir jāizbauda, kā pats to vēlas,” pārliecināts liepājnieks.
Amerikā Robertam un viņa kolēģiem bijis arī vilinošs piedāvājums – lielas kompānijas šefs uzrakstījis, ka vēloties, lai latvieši filmē viņa piedāvāto produktu. Filmējuši Holivudā ar ļoti dārgām kamerām mašīnu, kura maksā pusmiljonu eiro.
Robertaprāt, tas bijis kā sapņa piepildījums. Viņam vaicājuši: “Tu esi režisors, un tu arī filmēsi?” Protams, ir operators, bet tādā brīdī gribas pašam visu procesu izbaudīt uz savas ādas. Ir lietas, kuras gribas pašam nofilmēt. To viņi nesaprata, jo ASV katrs dara savu darbu.
“Mums ir ierobežoti budžeti projektiem, tāpēc skraidām un paši visu darām. No Holivudas filmas mums nesanāca peļņa, bet maksājums nosedza visus brauciena izdevumus un varējām sevi parādīt pasaulē. Tas ir labs tramplīns, ja lielai firmai esi filmējis reklāmu,” palepojas Roberts Vītols.
Smagi strādāt tuksnesī
Pats trakākais bijis pēdējais ASV brauciens, kad devušies uz tuksnesi Kalifornijā, kur notika milzīgas bezceļnieku sacensības “King of the hammer”.
“Tur viss speciāli izbūvēts. Sacensības vēro 80 tūkstoši skatītāju, un tajās piedalās 40 tūkstoši džipu. Viss notiek tuksnesī, kur apkārt cita nekā nav. Par vienu no komandām uzņēmām dokumentālo filmu, dzīvojām kemperī, un pieredze ļoti interesanta. Tuksnesis ir skaists, bet tur gan fiziski, gan psiholoģiski ir grūti filmēt, ar tehniku rīkoties arī sarežģīti, jo visapkārt smiltis – jāuzmanās! Tā mēs kopumā strādājām divas nedēļas. Mani arī ar sporta mašīnu izvizināja, un braucienā gadījās avārija – kritiens, bet viss labi beidzās. Šis notikums arī tika nofilmēts,” atklāj Roberts.
“Tuksnesī dienā ir ļoti silts, bet naktis ārkārtīgi aukstas. Aug kaktusi, un nekā vairāk nav. Čūsku ir daudz, bet janvārī, kad tur bijām, šie rāpuļi nelien ārā no savām paslēptuvēm,” iespaidos dalās stāstītājs.
Vjetnamā, kas pagaidām ir Roberta pēdējais ceļojums, bijis ļoti interesanti, bet diemžēl tur pavadījuši īsāku laiku, nekā vēlējušies – Covid-19 puišu plānus izmainīja. Bijusi doma šajā valstī uzturēties trīs nedēļas, bet aizbraukuši vien uz piecām dienām. Nopirkuši tur jau motociklus, ar ko pārvietoties, bet ar katru dienu apkārt notiekošais kļuvis aizvien dīvaināks.
Daudzas ēstuves aizvērtas, viesnīcās un hosteļos vairs neielaida, jo baidījās no koronavīrusa invāzijas.
“Pēdējā mūsu uzturēšanās dienā viss bija tukšs kā izslaucīts. Agrāk tūristu iecienītas vietas klusas. Divu miljonu iedzīvotāju pilsētā viena inficētā dēļ visu slēdza ciet. Bija jāizšķiras – vai nu aizkļūstam līdz lidostai, vai paliekam Vjetnamā. Pēdējais variants būtu finansiāli ļoti smags, jo viss ievilktos pāris mēnešu garumā. Tā nu kāpām uz močiem un pa taisno braucām uz lidostu – paspējām uz gandrīz pēdējo reisu. Mocīšus atstājām pie lidostas žoga, un mans labākais suvenīrs no Vjetnamas ir mocīša tehniskā pase. Tā nu atrodas manās mājās Liepājā,” pasmaida Roberts.
Nākamais jaunā videomākslinieka mērķis ir nokļūt Japānā, taču sakarā ar pandēmiju visi projekti ir iesaldēti un pagaidām brauciens netiek plānots.
“Ļoti gribu vēl iepazīt Japānas kultūru, šī zeme mani interesē, arī pateicoties driftam, kas kādreiz sācies tieši šajā valstī. Intriģē visi robotizētie un automatizētie aparāti.”
Jautāts, vai starp daudzajām redzētajām zemēm kādu gribas izcelt īpaši, Roberts atbild: “Tā jautāt būtu kā prasīt: ja tev ir 10 bērni, kurš tas mīļākais? Katram savs āķītis. Tāpat arī valstīm. Iepazīstot visu daudzveidību, skatījums kļūst plašāks, un mēs iemācāmies pieņemt atšķirīgo.
Tāpēc noteikti iesaku ceļot, bet nevis tūristu braucienos, kur iepriekš sīki saplānots laiks un grafiks. Vajag mēģināt izkāpt no savas komforta zonas un tad braucienā iemācīties ko jaunu,” rosina Roberts.
Rudenī, ja būs iespēja, viņš braukšot uz Spāniju, uz volreisa sacensībām, kur sabrauc dažādi autosportisti, ir drifts, šovs, svētki un sacensības reizē. Spāņu karstasinīgā temperamenta atmosfērā tās kļūst par neaizmirstamu piedzīvojumu.
