“Gandrīz nedēļu biju komā. No jauna mācījos staigāt.” Alvja Vēciņa spēka stāsts 1
“Ik rītu atveru acis un pasaku sev – šī ir mana pirmā diena visai atlikušajai dzīvei.” Alvis Vēciņš to uzskata par ļoti svarīgu apjautu, kas piešķir vērtību katrai dienai. Savulaik Alvis darbojās tehniskā jomā, vadīja savu uzņēmumu, bet tad nāca slimība, un tas daudz ko mainīja. Jaunais vīrietis sāka meklēt ceļu, lai atgūtu veselību, un tas pavēra atklāsmes par sevi pašu. Tagad visu apgūto un apjausto viņš ieliek gan savā ikdienā, gan palīdzībā citiem. Alvis mudina meklēt un nepadoties. Tieši tā, kā dara viņš pats.
Alvi iepazinu kādā klusuma retrītā. Divas klusēšanas dienas papildināja biodeja jeb biodanza. Tā ir īpaša metode, kas caur kustībām mūzikā kopā ar citiem ļauj izdzīvot dažādus emocionālus pārdzīvojumus, ļauj sevi ķermeniski pieņemt, vedina ielūkoties savā būtībā.
Retrīta laikā Alvis ik pa brīdim pagāja malā. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir slimības seku dēļ.
Sāpes un slikta pašsajūta neļāva izpausties tik jaudīgi, kā vēlētos.
Tev bija tikai 36 gadi, kad uzzināji, ka esi sasirdzis. Izrādījās, ka glikozes līmenis asinīs ir četras reizes augstāks par pieļaujamo.
Toreiz es vēl nenojautu, ka cilvēki saslimst arī tāpēc, ka izvēlas sev neatbilstošu dzīves scenāriju, iet ne savu ceļu. Tas ir arī par mani.
Kamēr sapratu, ka esmu nevesels, pagāja kāds gads.
Es kritos svarā, jutu nespēku, dažbrīd reiba galva. Bet tolaik man bija tik daudz darāmā, tāds nebeidzams skrējiens, ka par veselību nemaz neaizdomājos.
Izrādījās, ka cukura līmenis ir paaugstināts, tomēr tā nav klasiskā diabēta forma. Bet vienalga ārsti lika šļircināt insulīnu, lai nodrošinātu normālu organisma eksistenci. Jau tolaik aizdomājos: ja diabēts var būt atšķirīgs, varbūt arī atveseļošanās iespējama katram citāda?
Cītīgi lasīju un pētīju visu iespējamo par cilvēka dabu un veselību. Izmēģināju dabas līdzekļus, dažādas alternatīvas metodes, vērsos pie dziedniekiem, masieriem, hipnologiem. Pārbaudīju uz sevi visu, kas vien nāca priekšā. Pat ja nelīdzēja, guvu apstiprinājumu tam, ka jāturpina meklēt, jācenšas izzināt sevi. Mācījos sadzirdēt ķermeņa impulsus.
Jāatzīstas gan, ka ilgstoši meklēju atbildes tikai fiziskā un psiholoģiskā līmenī, izvairoties risināt emocionālo sfēru, pat nedomāju, ka tā ir tik ļoti saistīta ar veselību.
Kāpēc emociju pasaule ir tik svarīga?
Ir četras veselības sastāvdaļas. Par fizisko un psihisko veselību vairākumam ir saprotami. Taču tikpat būtiska ir emocionālā joma. Tajā daudz kas aplams ielikts jau bērnībā – neveiksmīga programmēšana no vecāku puses, emocionālas traumas un tamlīdzīgi. Dzīves laikā ejam cauri dažādiem attiecību notikumiem, slāpējam savas emocijas.
Tagad saprotu, ka neņēmu vērā to, kas notika manās sajūtās, emocionālo pasauli biju pametis novārtā, atteicos būt emocionāli dzīvs.
Jo zināju – ja būšu patiess pret sevi, iedziļināšos savās emocijās, man nāksies daudz ko just, un tas var sāpēt.
Tā arī dzīvoju. Līdzīgi kā suns, kurš guļ uz grīdas tieši tai vietā, kur starp dēļiem izlīdusi nagla. Sunim tā nagla spiež, viņš smilkst, bet turpina gulēt. Tātad vēl tik stipri nesāp, lai ietu prom no savas vietas. Arī cilvēks mēdz ciest līdz pēdējam, šādi graujot savu veselību.
Kura ir ceturtā veselības joma?
Ceturtā ir ārpus mums. Ēģiptiešu freskās to attēlo kā apli virs galvas, tajā ietverts ļoti daudz, mūsu zemapziņas pamatlietas. To var dēvēt par dvēseles veselību.
Kādā brīdī sapratu, ka jāuzdod sev jautājums – kāpēc man šī slimība ir dota?
Varbūt esmu pārstājis augt, varbūt esmu uz nepareizā ceļa, kāpju pa nepareizajām kāpnēm – cenšos tikt uz augšu pa pakāpieniem, kas ved lejup…
Stāstīji, ka ik pa brīdim atteicies no insulīna cerībā, ka tiksi galā tāpat. Tomēr piepeši ķermenis pasludināja bankrotu – nonāci komā…
Jā, sāka atteikt aizkuņģa dziedzeris, pēc tam arī centrālā nervu sistēma… Ja tā notiek, ķermenī viss apstājas, cilvēks it kā aizmieg.
Gandrīz nedēļu biju komā.
Parasti runā par koridoru, kura galā vīd gaisma. Neko tādu neredzēju. Taču esmu pārliecināts, ka tai laikā biju nokļuvis citur, tajā netveramajā sfērā, par ko runā filozofs un hipnoterapeits Maikls Ņūtons. Arī rakstnieks Karloss Kastaņeda to krāšņi aprakstījis.
Es tur biju un mācījos, guvu pavisam citas zināšanas. Tur, augšā, es pateicu, ka tomēr gribu dzīvot, jo pirms tam jau biju nonācis līdz domai, ka vēlos nomirt. Es neredzēju izeju. Mans ķermenis bija nomocīts, es nevienam neko tā īsti nevarēju dot, dzīvei zuda jēga.
Kad atmodos no komas, sapratu, ka esmu apsolījies ļoti nopietni strādāt ar sevi, lai tiktu citā pakāpē, nekā tobrīd atrados. Ikviens, kurš ar savu apziņu bijis kaut kur tālāk, sāk redzēt citādi.
Kā spēji atgūties pēc tik ilgstošas bezsamaņas?
Daudz kas ķermenī bija traucēts. Man nācās par jaunu mācīties staigāt. Par spīti visām sāpēm, tas izdevās nedēļas laikā – visai ātri. Tomēr vairāk par divām vai trim stundām nevarēju atrasties uz kājām, neciešami sāpēja. Vēlāk man bija iekšēja prasība dienā noiet kādus septiņus vai desmit kilometrus, lai ķermenis iekustētos. Ejot daudz kas mainās.
Mācījos, kā labāk gulēt, kā sēdēt, lai mazāk sāpētu. Mācījos, kā pārvarēt sāpes. Kopumā pagāja gads, kamēr daudzmaz atguvos.
Vairākus mēnešus katru rītu vingroju divas stundas, kamēr iekustināju ķermeni, liku tam strādāt un just. Man izdevās veselību sakārtot līdz noteiktam līmenim, bet tas arī viss, tālāk vairs ne.
Tad nāca talkā viņa augstība gadījums – man radās iespēja aizbraukt uz Tibetu. Kopā ar vēl vienu man līdzīgo atdalījāmies no grupas un izveidojām savu maršrutu. Liktenīgās nejaušības aizveda mūs pie īstajiem klosteru vadītājiem. Iemācījos citādu domāšanu un attieksmi: pret sevi, veselību, pasauli. Daudz pārdomāju par sievietes un vīrieša sūtību dzīvē.
Es gribēju saprast, no kurienes manai slimībai aug kājas, kā tā var rasties. Tobrīd nebija ne mazākās domas palīdzēt citiem.
Šis brauciens iedeva atslēgu. Zināju skaidri: tā, kā bija līdz šim, es vairs negribu. Medicīna tikai palīdz nostāties uz kājām, tālāk jāiet pašam. Un tas nav iespējams bez alternatīvām metodēm.
Ko darīji, lai turpinātu izmaiņas sevī?
Atgriezos pie tās pašas mācību sistēmas, ko savulaik biju iesācis. Mācos integrālo neiroprogrammēšanu, kas savieno senās Austrumu zināšanas un mūsdienu psiholoģijas svarīgākās sadaļas. Var teikt, ka tā ir cilvēka smadzeņu neirotīkla pārprogrammēšana, kas ļauj neironu ķēdes saslēgt citādā, pareizākā secībā. Mācības notiek Maskavā, pašlaik jau studēju maģistrantūrā.
Jau pēc pirmajām sesijām atgriezos pavisam cits cilvēks. Sāpes bija kļuvušas mazākas, varēju kustēties, darboties, brīžiem pat sāku justies laimīgs.
Esmu pateicīgs savai ģimenes ārstei Andai Zeltiņai, viņa paveica lielu darbu, izmantoja homeopātiju un aromterapiju.
Kamēr vēl neesi nonācis līdz smagai slimībai, šīs metodes spēj diezgan labi palīdzēt. Man vienmēr ir līdzi aromterapijas pudelītes, ja nepieciešams, atkal paostu.
Nereti domāju – cik gan būtu labi, ja visas šīs dažādās medicīnas un dziedināšanas sistēmas spētu apvienot spēkus, kopā palīdzētu cilvēkiem, nevis cita citu noliegtu.
Kā nonāci biodejā?
Daudzu gadu garumā esmu iemācījies uzticēties ķermeņa balsij – ja tā dod ziņu, noteikti atsaucos. Uzgāju informāciju, ka notiek atvērtā biodejas nodarbība. Man nebija priekšstata, kas tā par metodi, taču sajutu – vajag! Ilgus gadus esmu bijis dejotājs, piedalījos tautas deju ansamblī, izmēģināju arī modernās un disko dejas, savulaik izturēju vairākus deju maratonus. Taču daudz vairāk par izdejošanās iespēju mani uzrunāja metodes aprakstā minētais, ka tā vedina ielūkoties katram savā būtībā.
Tolaik mana nervu sistēma jau bija sākusi atjaunoties, taču tas nodrošināja ne tikai jušanu, bet arī sāpes.
Dejoju ar ļoti sāpošiem pleciem, milzīgām sāpēm pēdās, smeldza arī viena ceļa locītava. Taču jau pēc pusotras nedēļas sāpes bija mazinājušās! Tagad varu pat atteikties no pretsāpju līdzekļiem.
Ķermeni taču biji vingrinājis arī pirms tam?
Esmu apguvis jogas fizkultūru. Māku, kā virzīt enerģiju tur, kur tai jāiet. Ikdienā veicu vingrojumu kompleksu Pieci tibetieši. Sen par to biju dzirdējis. Šie vingrinājumi ir ļoti iedarbīgi, lai vairotu enerģiju un uzlabotu veselību. Taču ar fizisku darbošanos vien ir par maz. Jā, tas ļauj izstaipīt locītavas un saites, izkustināt visu ķermeni, arī izlīdzināt enerģiju, pareizi elpot, bet emocionālo veselību tomēr nevairo.
Sapratu, ka biodeja sakustina manu emocionālo jomu, tā beidzot sāk sakārtoties. Līdz ar to uzlabojas arī vispārējais veselības stāvoklis. Palīdz arī tas, ka beidzot atļaujos būt patiess pret sevi.
Nu jau kādu laiku tu palīdzi cilvēkiem. Ko īsti dari?
Kādā brīdī sapratu – ja spēju izārstēt sevi, varbūt varu palīdzēt arī citiem. Nedarbojos kā dziednieks, bet izmantoju dažādas psiholoģiskas tehnikas, paņēmienus un sarunas. Dodu cilvēkam pamudinājumu, lai viņam rastos interese un spēks dziedināties pašam.
Varbūt mani var dēvēt par pavadoni, kas pavada otru viņa iekšējās gudrības meklējumos? Esmu līdzīgi kā stūmējs bobslejā, kas iekustina virzībai. Ikvienam jau tā gudrība iekšā ir, tikai tā jāpamodina.
Pieci tibetieši
Tā ir dinamisku vingrinājumu sistēma, kas radusies Himalaju kalnos. Kāds atvaļināts britu armijas virsnieks šos vingrojumus apguvis tibetiešu klosterī un XX gadsimta sākumā atvedis uz Rietumiem.
Alvis uzsver, ka šie vingrinājumi atjauno visas sistēmas – no fiziskās līdz pavisam smalkajām un cilvēkam maz zināmajām, atraisa enerģiju. Alvim Pieci tibetieši palīdzējuši atgūties un sakārtot sevi dažos mēnešos.
Vingrinājumi būtiski palielina fizisko spēku un vingrumu, kā arī apziņas asumu. Regulāra to izpildīšana mazina muskuļu stīvumu un nervu spriedzi, uzlabo elpošanu un gremošanu, veicina sirds un asinsvadu sistēmas darbību. Iesācējam katrs vingrinājums jāizpilda 2–5 reizes, katru dienu tos liekot klāt, kamēr sasniedz 21 atkārtojuma reizi (bet ne vairāk!).
Alvis īsi izskaidro katru vingrinājumu un tā jēgu. Lai precīzi tos izpildītu, tomēr nepieciešams noskatīties videopamācību. Interneta vietnē YouTube ir neskaitāmi daudz videostāstu gan angliski, gan krieviski.
1.
Vingrojums iegriež enerģiju visā ķermenī.
Stāvot taisni ar sānis paceltām rokām griežas pulksteņrādītāja virzienā.
2.
Iekustina gurnus, vēdera muskulatūru, muguras lejasdaļu un kājas.
Apguļas uz paklājiņa, rokas gar sāniem. Ieelpojot paceļ taisnas kājas mazliet vairāk nekā 90 grādu leņķī pret ķermeni un galvu, piespiežot zodu kakla bedrītei. Izelpojot galvu un kājas nolaiž lejā.
3.
Iekustina kaklu, sprandu, plecus un mugurkaulu.
Notupstas uz ceļiem, kājas gurnu platumā, pēdas atbalsta pret grīdu. Ar plaukstām apņem sēžamvietu. Ieelpojot maksimāli tuvina lāpstiņas, skatienu lēnām vērš uz griestiem. Izelpojot lāpstiņas virza atpakaļ, bet zodu tuvina kakla bedrītei.
4.
Iekustina kāju, plecu, delnu un elkoņu locītavas.
Apsēžas, plaukstas noliek uz grīdas tieši zem pleciem, taisnas kājas novieto gurnu platumā, pirkstgalus stiepj pret sevi. Pamazām liec kājas ceļos un novieto uz pilnas pēdas, virza gurnus uz augšu. Beigās ķermenim jāveido taisna līnija.
5.
Palīdz stiept plecu, delnu un potīšu locītavas un saites.
Apguļas uz vēdera, kājas plecu platumā, atbalsta uz pirkstu spilventiņiem. Paceļ ķermeņa augšdaļu, tad saliec kājas ceļos un virza sēžamvietu uz augšu, līdz ķermenis veido trijstūri. Plūdeni atgriežas sākumpozīcijā.
