Mācīties peldēt bez glābšanas riņķa? Atbalsts kultūras jomai beidzies nepārdomāti agri 10
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai arī pandēmijas laikā tika saņemts daudzveidīgs valsts atbalsts kultūras nozarei, redzams, ka tas bijis nepietiekams, kavējies vai bijis formāls, bet pašlaik tas tikpat kā pārtraukts, lai gan kultūras joma nav atgriezusies iepriekšējā darbības intensitātē.
Radošie cilvēki ar bažām gaida rudeni un nākamo vīrusa viļņa prognozi, kamēr rezerves plāna turpmākam atbalstam nav un izskatās, ka nāksies (un jau tagad nākas) peldēt mežonīgā kapitālisma ūdeņos pašiem bez glābšanas riņķa, lai gan jomas pārstāvji atzīst – tāds arvien būtu vajadzīgs.
Vasaras glābiņš kultūrai
Šķiet, vasaras pēdējos divos mēnešos kultūras joma uzrāvusies stāvus pēc kaut kā līdzīga guļai komā, un nu, nedaudz apdullusi, kā slimnieks pēc papildu skābekļa devas slimnīcā, atsākusi darboties – notiek mazāki un lielāki koncerti, izrādes, izstādes un performances.
Lielākoties nestandarta formātos – pieprasīti kļūst pilsētu pagalmi, dārzi, agrāk bieži lietotas un arī piemirstas lauku estrādes, ezeru virsmas, meži un pastaigu takas ar muzikālo fonu, izmantojot brīvdabas sniegtās platību un svaiga gaisa priekšrocības, jo ir vēlme turēt vīrusu pa gabalu.
Mūziķi, aktieri, dejotāji priecājas par iespēju satikt publiku un otrādi – cilvēki ir izslāpuši pēc teātra apmeklējuma rituāla un satikšanās koncertzālē vai brīvdabas festivālā.
Tikmēr kultūras notikumu rīkotāji pamazām pierod pie galvassāpēm un, nereti, zaudējumiem, dalot skatītāju areālu zonās, uzstādot barjeras, žogus, pieprasot uzrādīt dokumentus un pacietīgi skaidrojot, kādā – “zaļā” vai “dzeltenā” režīmā šoreiz gaidīti kultūras baudītāji, reizēm arī ar smagu sirdi raidot mājās tos, kuri nevar pie ieejas uzrādīt sertifikātu.
Vai vienkārši mazliet “piever acis” uz ierobežojumu pārāk pedantisku ievērošanu, lai skatītāju rindas vispār pildītos, jo novērojumi liecina, ka skatītāju skaits koncertos, izrādēs ir sarucis – gan ierobežojumu radīto neērtību, gan nereti arī ieejas biļešu cenu palielināšanās dēļ (piemēram, viens teātra apmeklējums Nacionālajā teātrī četru cilvēku ģimenei šobrīd izmaksā, sākot no simts eiro), gan – pēc ilgās mājsēdes – kultūras pasākumu baudīšanas ieradumu maiņas dēļ.
Nav noliedzams, ka laba tiesa pašreiz redzamo, dzirdamo kultūras notikumu ir pandēmijas laika radītā kultūras atbalsta mehānismu tīkla augļi. Pašlaik gan nav pētījuma par to, cik no Covid-19 izraisīto seku atbalsta mērķprogrammu, pabalstu un stipendiju veicināto kultūras produktu šobrīd veido esošo kultūras piedāvājumu, tomēr ar neapbruņotu aci redzams, ka lielu tiesu kultūras projektu, jaunu dziesmu, izrāžu, koncertprogrammu pieteikumu iezīmē Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) vai, piemēram, AKKA/LAA regulāro autora stipendiju, vai Laipa stipendiju atbalsta atzīmes.
Katrā ziņā ir skaidrs, ka kultūras piedāvājums bez atbalsta mehānismiem ne tuvu nebūtu tik krāsains, kāds tas ir šobrīd – VKKF mērķprogramma “KultūrElpa”, radošo personu atbalsta programma, Covid-19 ietekmēto kultūras organizāciju ilgtspēja un Kultūras pasākumu rīkotāju biļešu kompensāciju programma, kā arī citas, bijušas būtisks atspaids gan māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem, režisoriem, gan kultūras notikumu producentiem pandēmijas apstākļos.
Tomēr reizē arī redzējām, ka, vienkārši sakot, ar to nepietiek – ziemā un pavasarī, zaudējot ieņēmumus no biļetēm, kā arī, piemēram, pašvaldību pasūtījumus, kultūras joma burtiski “šturmēja” valsts un pašvaldību piedāvātā finansējuma iespējas, pieprasījumam pamatīgi pārsniedzot iespējas.
Nav noslēpums, ka gan VKKF regulārajos projektu konkursos, gan Covid-19 raisīto seku dēļ īpaši veidotajās mērķprogrammās šogad bez atbalsta palika liela daļa pieteikumu.
Tomēr jūnija beigās, kā ar pandēmijai pārvilktu ekseļa tabulas līniju, noslēgušies teju visi pandēmijas situācijā paredzētie atbalsta mehānismi kultūras jomai un cilvēkiem, uzrādot bīstami formālu situācijas izpratni no varasiestāžu puses.
Tikmēr pandēmija turpinās arī vasaras režīmā, tāpat nav atcelti, lai arī mīkstināti tās iespaidā nospraustie kultūras pasākumu ierobežojumi teātros, muzejos, koncertzālēs un brīvdabas pasākumos – kultūras ļaudis atzīst, normalitāte nav atgriezusies, taču jau tā sūri, grūti izcīnītais atbalsts vairs nav pieejams, kavējas un netiek solīts.
Nāk rudentiņis, būs barga ziema?
Šo dziesmu fonā tagad neviļus iedungo ne viens vien kultūras jomā darbīgs cilvēks. “Neesam pat tuvu normālai dzīvei, kāda tā bija, piemēram, 2019. gadā, mēs noteikti neesam atgriezušies,” atzīst Anda Zadovska, mūzikas nama “Daile” vadītāja, koncertu un izrāžu producente.
“Tagad vēl ir pateicīgs laiks koncertu rīkotājiem, māksliniekiem, jo ir vasara un brīvdabas pasākumi pieļauj plašākas iespējas. Taču tuvojas tumšie rudens, ziemas mēneši, kad atgriezīsimies telpās, un uz šo laiku raugos ar bažām.
Tāpat reaģē arī publika – šobrīd redzu, ka pārdošanas rādītāji šim periodam ir vismaz uz pusi sliktāki nekā uz brīvdabas pasākumiem, cilvēki ar piesardzību reaģē uz apmeklējuma ierobežojumiem.
Turklāt iekštelpu pasākumos nākas saskarties ar dažādām nestandarta situācijām – piemēram, cilvēks ir nopircis biļeti uz pasākumu “zaļajā režīmā”, taču nav vakcinējies, tomēr ir apņēmības pilns ierasties. Beigu beigās iznāk, ka uz izrādi vai klasiskās mūzikas koncertu man ir jānolīgst arī apsardze, bet tam līdzekļu nav!
Un tas ir tikai viens piemērs. Tāpat cilvēki, kuri ir vakcinēti, nereti nevēlas sēdēt koncertā maskās, ja pasākums notiek “dzeltenajā režīmā”, jo ir pārliecināti, ka vakcinējoties ir nopelnījuši mākslas baudīšanu bez ierobežojumiem,” situāciju raksturo producente. A. Zadovska uzsver – noteikti būtu jādomā par turpmākiem atbalsta mehānismiem kultūrai, īpaši ar skatuvi saistītajām radošajām jomām.
“Diemžēl no Finanšu ministrijas dzirdam – nauda ir beigusies. Šobrīd ierobežojumu smagums ir pārlikts uz rīkotāju pleciem. Situāciju vēl vairāk pasliktina jaunā nodokļu reforma, un man ir jāizvēlas – vai nu palielināt biļešu cenas, vai samazināt mākslinieku atlīdzību, bet pēdējo nevēlos darīt, pat ja mākslinieki šobrīd ir gatavi kompromisiem.
Turklāt šī brīža situācijā neizdevīgā lomā esam arī kā privātu pasākumu rīkotāji, ja vēlamies “pārdot” kādu mūsu producētu koncertu vai izrādi kādai no pašvaldībām, mums tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis, kas, piemēram, valsts koncertorganizācijām netiek piemērots, un šādi rodas nesamērīga konkurence.”
A. Zadovska atzīst – pašlaik, raugoties tuvākā nākotnē, sajūta nav spoža. “Pasākumus plānoju, taču tam tagad ir vajadzīga trīskārša enerģija. Nojaušu, ka nākotnē visdrīzāk gaida zaudējumi un stress. Nelāgu fonu rada arī nenoteiktība, ko mākslinieku vidē jūt jo īpaši, nemitīgā pasākumu pārcelšana un pielāgošanās, nemitīga neziņa, tāpēc skaidrs vēstījums no valdības puses par atbalsta iespējām arī turpmāk būtu labs signāls.”
Kultūras joma – arvien ekseļa tabulās
“Sekundāru” varas institūciju attieksmi kultūras ļaudis pandēmijas laikā piedzīvo atkārtoti, un arī tas bažas par nākotni tikai pastiprina. Piemēram, fakts, ka radošo nozaru pārstāvjiem solītais dīkstāves pabalsts tika solīts līdz jūnija beigām (2021. gada 15. janvāra grozījumi Ministru kabineta (MK) 2020. gada 10. novembra noteikumos Nr. 675 un grozījumi MK 2020. gada 24. novembra noteikumos Nr. 709) vai, kultūras ministra Naura Puntuļa vārdiem runājot, “tik ilgi, cik būs nepieciešams”, taču jau kopš pavasara radās netverama sajūta, ka tiek meklēti iemesli, kā dīkstāves pabalstus tiem pašiem autoratlīdzību saņēmējiem tomēr neizmaksāt.
Daudzi kultūras ļaudis, kas pieteicās dīkstāves pabalstam pavasara mēnešos, bija spiesti atkārtoti sniegt papildu skaidrojumus Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ierēdņiem, kādēļ, piemēram, mūziķis vai aktieris nevar uzstāties laikā, kad ir pilnīgs publisku pasākumu liegums, kas reizēm izvērtās garās, nereti labākajās Kafkas “Procesa” absurda tradīcijās ieturētās sarakstēs.
Savukārt jūnijā daudzi no aptaujātajiem mūziķiem un citām radošām personībām, piesakoties dīkstāves atbalstam, vispār saņēma “daļēju atteikumu piešķirt atbalstu”. Vienkāršojot – dīkstāves pabalstus par pilnu mēnesi vienkārši “nogrieza”, nedodot iespēju neko paskaidrot.
No malas raugoties, viss pēc likuma burta – Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumiem Nr. 360, kas norāda, ka “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” jebkura veida pakalpojumu sniegšana un publiskie pasākumi klātienē no 2021. gada 15. jūnija nebija aizliegti, ievērojot attiecīgos epidemioloģiskās drošības pasākumus.
Tas nekas, ka pasākumi notika reti vai nemaz, jo gluži vienkārši rīkotājiem nebija laika tos ne sagatavot, ne reklamēt, ne arī uzrunāt māksliniekus, tāpat pasākumu organizētājiem īsti nebija skaidrs, kā tad īsti jaunās epidemioloģiskās prasības ievērojamas.
Kopumā raugoties, nepamet fonā esoša doma, ko publiski pauda VKKF padomes vadītājs, dzejnieks, valodnieks un tulks Valts Ernštreits, norādot, ka reizēm ir sajūta, ka valsti vada ar “ekseļa” tabulas palīdzību.
Radošo personu stipendijas “aizķērušās”
To, ka atbalsts radošajiem cilvēkiem nepieciešams, liecina arvien augošā interese par atbalsta iespēju, ko piedāvā VKKF mērķprogramma “Radošo personu nodarbinātības programma”, kurā bija iespējams pieteikties atbalstam 1950 eiro apmērā vienai personai jeb 650 eiro stipendijai mēnesī, ne ilgāk kā trīs mēnešu periodā.
Šādi mērķprogrammu konkursi šogad bijuši jau divi (tāpat arī pērn) – kopā šogad stipendijas piešķirtas 2135 radošajām personām. Otrajā mērķprogrammas konkursā, kurā bija iespējams pieteikties stipendijām par šā gada trīs mēnešu periodu (aprīlis–jūnijs), kultūras ļaudis bijuši ļoti aktīvi – pieteikumu stipendijai bija vairāk nekā piešķīrumu (saņemti 1432 radošo personu pieteikumi, stipendijas piešķirtas 1271 personai (gandrīz 90%)).
Ievērojami lielākā daļa piešķirto stipendiju ir mūzikas jomā (411), tai seko vizuālā māksla (283) un teātra māksla (242), kā arī starpdisciplinārā nozare (110), mazāks skaits piešķīrumu ir filmu mākslā (55), dizainā (51), dejā (45), literatūras nozarē (42), tradicionālajā kultūrā (18) un arhitektūrā (9).
Diemžēl šo kultūras cilvēku atbalsta mehānisma īstenošanu aizēno apstāklis, ka otrā konkursa stipendijas arvien nav izmaksātas, kā “Kultūrzīmēm” apliecināja Valsts kultūrkapitāla fondā. Kuriozi, ka līdzekļi 2 000 000 eiro apmērā šīs mērķprogrammas finansējumam kaut kā piemirsti valdības gaiteņos – izsludinot mērķprogrammu, izrādās, līdzekļi tai nemaz nebija piešķirti.
Valdības lēmums par finansējuma piešķiršanu konkursa otrajai kārtai no valsts budžeta programmas “Līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem VKKF mērķprogrammai “Radošo personu nodarbinātības programma” pieņemts vien pagājušajā nedēļā, 10. augustā, kad stipendiju konkurss jau noticis un tā rezultāti izziņoti (21. jūlijā).
“Šobrīd Ministru kabineta lēmums par līdzekļu piešķiršanu ir, bet seko praktiskā procedūra – tas jāsaskaņo Saeimas budžeta komisijā, tas nozīmē, ka vēl aptuveni pāris nedēļas ir jāgaida,” tā “Kultūrzīmēm” skaidro VKKF padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits, atzīstot, ka notikusi stipendiju piešķiršanas aizkavēšanās.
“Procedūra bija atšķirīga no iepriekšējā gada, kad bija zināma summa un pēc tam notika konkurss. Tagad bija otrādi – sākumā bija konkurss un pēc tam – pieprasījums pēc summas. Domāju, ka cilvēki, kas gaidīja šo naudiņu, to uztver diezgan sāpīgi, bet mēs no VKKF fonda puses to īsti nevaram ietekmēt. Tikko tā būs VKKF, tā vienas, divu dienu laikā cilvēki to saņems,” pauda V. Ernštreits.
Jautāts, vai šobrīd, kad izskan ziņas par iespējamu atkārtotu vīrusa uzliesmojumu rudenī, varētu tikt plānoti vēl kādi radošo personu atbalsta pasākumi ar VKKF starpniecību, V. Ernštreits norāda, ka tas pašlaik nav zināms.
“Ņemot vērā to, ka visā valstī Covid-19 [izraisīto seku] atbalsta pasākumi ir beigušies, un, ņemot vērā to, kāda ir valsts kopējā politika, nekādi īpaši atbalsta pasākumi plānoti netiek. Ja situācija kļūst sliktāka, droši vien sāksies sarunas par to, kā un ko darīt tālāk.
Manuprāt, būtu pareizi tomēr veidot kādu rezerves plānu šādam scenārijam jau tagad, turklāt šos atbalsta mehānismus veidojot visai valstij kopumā vienotā, skaidrā, pārskatāmā sistēmā. Viena no programmām, kas šāda plāna gadījumā, iespējams, varētu turpināties, ir kultūras institūciju atbalsta programma, jo pasākumu jomā ir patiešām specifiska situācija.
Ceru, ka šāds rezerves plāns ir. Reizē ceru, ka to nekad nevajadzēs īstenot un atgriezīsimies atpakaļ pie normālas dzīves,” spriež V. Ernštreits.
Glāba bērnības mājas pārdošana
Viena no radošām personībām, kura līdz ar citiem saņēmusi VKKF radošo stipendiju, ir arī pianiste, dziedātāja un komponiste Katrīna Gupalo. Sarunā ar “KZ” viņa atzīst – “Stipendija, protams, ļoti palīdzēja dzīvošanai, bet, ja gribēju darīt kaut ko vairāk uz priekšu, kaut ko radošu, tas ir nekas. Lai ierakstītu albumu, uzfilmētu videoklipu, pabalsti ir kā smilšu grauds tuksnesī.”
Mūziķe atklāj, ka pagājušajā rudenī, sākoties otrajam pandēmijas vilnim, lai ierakstītu Imantam Kalniņam veltīto albumu “Septiņas skumjas zvaigznes”, pārdevusi bērnības māju.
“Tas man deva iespēju turpināt darbu, strādāt studijā un radīt mūziku. Sapratu – kāda jēga gadu vai ilgāk vienkārši sēdēt mājās, varbūt komponēt, jo gribas dabūt kaut kādu rezultātu no tā, ko dari. Dzīve iet uz priekšu un negribas iekonservēties,” emocionāli stāsta Katrīna.
Mūziķe atzīst, situācija uzlabojusies jūlijā, atsākoties koncertiem klātienē (jo tiešsaistes koncerti nedodot iespēju nopelnīt). Pašlaik viņa koncertē gana daudz, publikas atsaucību guvuši gan viņas solo koncerti, gan kopā ar dzīvesbiedru, pianistu Andreju Osokinu rīkotais otrais “Osokina Brīvības festivāls @152”.
“Rīkojām divu veidu koncertus, vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem, jo gribējām, lai atnāk visi, kas to vēlas. Protams, būt organizatoriem šobrīd ir izaicinājums, ir daudz jauna, cilvēki ne vienmēr tērē laiku, lai iepazītos ar noteikumiem. Tomēr mums izdevās, un tas bija ļoti skaisti un iedvesmojoši atkal pēc mājās sēdēšanas satikt dzīvus cilvēkus, sajust dzīvas emocijas, jo tāpēc mēs, mākslinieki, vispār eksistējam. Jutām, ka mūsu klausītāji ir izsalkuši mūs sastapt, interese par koncertiem ir pat pārsteidzoši liela.”
Mūziķe cer, ka rudenī turpināsies koncerti klātienē un nebūs jāatgriežas pie visas kultūras pasākumu atkārtotas apturēšanas.
“Situācija ir uzlabojusies, bet arvien nav normāla. Pateicoties koncertos nopelnītajam, tagad ir iespēja strādāt pie nākamā manas oriģinālmūzikas albuma, pirmo singlu “Tornado Volcano Tsunami” tikko jau atskaņoju koncertā kopā ar Ainaru Mielavu, bet, protams, māksliniekiem ļoti palīdzētu atbalsta mehānismi.”
