Mācīties nekad nav par vēlu: 8 bērnu māmiņa priekšlaikus pensionējas un izmācās par māsu palīgu 5
Vivanta Volkova, Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laiki mainās, tāpat arī profesiju reitings, bet dažiem cilvēkiem nobriedušā vecumā nāk atskārsme, ka jāmēģina vēl apgūt specialitāti, ko dažādu iemeslu dēļ jaunībā nav izdevies.
Nācies dzirdēt liecības, ka vecāku vai sabiedrības stereotipu spiediens licis kļūt par grāmatvedi vai advokātu, taču, lai arī amats sniedzis finansiālu nodrošinājumu, sirdī bijis sapnis, piemēram, strādāt medicīnā, kaut par māsu palīgu. Citi savukārt esošajā amatā jūtas sevi izsmēluši un vēlas sevi pierādīt ar jaunām prasmēm, tāpēc apgūt ko papildus nekad nav par vēlu.
Masieres darbs sniedz gandarījumu
Ja cilvēkam nav profesijas, ko jaunībā apguvis un ar prieku dara, tad visas dzīves garumā var meklēt un eksperimentēt, uzskata četru bērnu māmiņa Līga Liepa. Viņa pirms dažiem gadiem strādāja “Latvijas Avīzē” reklāmas jomā, taču paralēli darbam neklātienē ieguva maģistra grādu pedagoģijā, savukārt pēc tam nolēma apgūt masāžu. Tagad Līga ir diplomēta masiere un teic, ka nebija iedomājusies, ka šajā profesijā būs tik apmierināta un priecīga, ka var darīt ko labu cilvēkiem.
Ceļš uz masiera specialitātes izvēli Līgai noticis pakāpeniski, un viņa jau iepriekš atskārtusi, ka veselības uzlabošana ar ķermeņa tehnikām ir labākais veids, ko var darīt: “Pirms desmit gadiem sāku nodarboties ar jogu, pirms tam jau biju apguvusi ajūrvēdas masāžu. Bet, kad divi mani dēli saslima ar juvenīlo artrītu, es sev jautāju: ko es kā mamma varu viņiem palīdzēt?
Izgāju masāžas kursus un masēju viņus mājās. Tad es jutu, ka man patīk, ja varu palīdzēt, turklāt varu masēt vēl kādu no draugiem, radiem, paziņām. Sapratu, ka vēlos to iemācīties profesionāli. Ar lielu interesi un prieku mācījos anatomiju, jo šādā nopietnākā vecumā cilvēks izturas uzmanīgāk pret veselību.
Tagad esmu masiere VCA poliklīnikā “Jugla”, kur nāk cilvēki ar veselības problēmām, un es redzu, ka masāžas sniedz atvieglojumu un uzlabojumu. Visos šajos piecos sešos gados, kopš te strādāju, ir bijis tikai viens izņēmuma gadījums, kad masāža nepalīdzēja, bet tam cilvēkam bija nopietns mugurkaula bojājums.”
Pateicoties savulaik iegūtajam maģistra diplomam pedagoģijā, Līga pati nu jau ir masāžas pasniedzēja RSU Sarkanā Krusta koledžā, izveidojusi arī “Bowen” tehnikas asociāciju (šī maigas iedarbības manuālās terapijas metode sniedz labus panākumus veselības uzlabošanā).
Par māsu palīgu – aizejot pensijā
Diānai Dravniecei, kura vada Rīgas Mateja baptistu draudzes kori un ar savu balsi priecē ar baznīcas dzīvi saistītos pasākumos (to viņa sauc par sabiedrisko darbu), ikdienā ienākumu avots bija un arī vēl tagad ir kā frizierei, manikīrei, pedikīrei.
Būdama astoņu bērnu māmiņa, viņa pensionējās priekšlaicīgi, bet, ieraudzījusi pensijas apmēru, saprata, ka nāksies kaut kā vēl pelnīt. Izvēle izmācīties par māsu palīgu, kā teic Diāna, kaut kādā mērā bija saistīta ar līdzšinējo profesiju, jo manikīrā, meikapā arī vajadzīgas medicīniskas zināšanas, īpaši, ja cilvēks jautā par nagu vai matu veselību.
Dzīvojusi līdzi arī bērnu studijām: viena meita izmācījusies par māsiņu, savukārt jaunākais dēls jau kļuvis par ķirurgu “Stradiņos”. Mūžizglītības iespējas Diāna jau bija izmantojusi kursos par latvisko ainavu un arhitektūru: “Lekcijas, sākoties kovidlaika pandēmijai, notika tālmācībā un zūmā, un es biju sajūsmā, ka tajā pašā laikā varu sēdēt mājās. Kāpēc gan lai vienu gadu nemācītos medicīnu kā māsas palīdze? Tagad jau iesniedzu dokumentus uz nākamo pakāpi – ārsta palīgu. Tur gan jāmācās trīs gadus, redzēs, vai iekļūšu un vai pietiks spēka.”
Kopā ar Diānu par māsu palīgiem mācījušās daudzas sievietes jau cienījamos gados, vairākas no reģionālajām slimnīcām, kur strādājušas par sanitārēm, bet par izglītības iegūšanu izšķīrušās tāpēc, ka alga lielāka. Tagad Diāna strādā 1. slimnīcas invazīvās kardioloģijas dienas stacionārā un ir ļoti apmierināta ar darbu, kādu reizi nedēļā vakaros dodas veikt arī pienākumus skaistumkopšanas salonā.
Pieprasīta specialitāte – veterinārārsta asistents
Smiltenes tehnikuma Mūžizglītības nodaļas vadītāja Solvita Bāliņa stāsta: “Programmu – veterinārārsta asistents – piedāvājam apgūt arī pieaugušajiem neklātienē – nu jau ir otrais gads, kad nevaram uzņemt visus gribētājus.”
Tehnikumu esot iecienījuši daudzi vidēja gadagājuma cilvēki, kuri atskārtuši, ka viņu dzīves aicinājums jau kopš bērnības patiesībā ir dzīvnieki. Ir arī tādi, kuri jau sen strādā šajā jomā, līdz kādā brīdī saprot, ka ir vajadzīgs izglītību apliecinošs dokuments.
S. Bāliņa skaidro: “Ir arī lauksaimnieki, kuri atskārtuši, ka ir gudri pašiem tikt pie šīm zināšanām, lai pakalpojums nav vienmēr jāpērk no malas, jo tas ir dārgs un laukos ne vienmēr pieejams. Pieprasīta specialitāte ir lopkopības tehniķi, tāpat agrārā sektora komercdarbinieks, kas mums būs kā jauns piedāvājums.
Pēdējā laikā tiek popularizēta, manuprāt, ļoti svarīga lieta, par ko tomēr daudzi nezina – tā ir ārpus formālās izglītības iegūto kompetenču novērtēšana. Tas nozīmē – ja cilvēks darba tirgū vai dzīvē ir kaut ko jau iemācījies, kas atbilst profesijas standartam, viņam ir iespēja doties tikai uz kvalifikācijas eksāmenu, pierādīt savas zināšanas un iegūt kvalifikācijas apliecību.
Gribu arī atgādināt, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām darbspējas vecumā var pieteikties uz valsts finansētu izglītību. Tālākmācībā pašreiz nozīmīgākais ir Eiropas Savienības fondu projekts “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” – tajā ir vairākas kārtas un katrā nākamajā kārtā ir kāds vajadzību saraksts, ko veido pēc nozaru ekspertu padomes un Darba devēju konfederācijas izvērtējuma un lēmuma. Tad nu mēs skatāmies, ko mēs varam piedāvāt, ja nepieciešams, licencējam jaunas programmas un startējam šajā piedāvājumā.”
Digitālās prasmes arī bērnudārzos
Pieaugušo profesionālās kompetences pilnveidē piedāvā bagātināt zināšanas arī digitālajās prasmēs. Iespēju piedalīties kursos “Digitālās prasmes mācību procesa nodrošināšanā” izmanto arī bērnudārzu audzinātāji visā Latvijā.
“Mēs pieteicāmies viss kolektīvs,” stāsta Jēkabpils novada Salas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Ābelīte” audzinātāja Valentīna Valaine. “Mūsdienās, kad bērnus jau no mazām dienām grūti atraut no ekrāniem, ir svarīgi saprast, kas īsti ir digitālā pasaule, kā to jēgpilni izmantot, lai gūtu vairāk labuma un mazinātu kaitīgo ietekmi.
Katrā bērnu grupā cenšamies strādāt pēc jaunākajām atziņām.” Kursanti apgūst tādus mācību priekšmetus kā informācijas iegūšana un uzglabāšana, teksta apstrāde digitālajā vidē, datu apstrāde digitālajā vidē, digitālās prasmes darba organizēšanā un citus.
