Pieredzes stāsti. 0
Rīdziniece Ināra Adamoviča (56), SIA Essa (apkalpo Top veikalu tīklu) grāmatvede un lietvede, pirms pusotra gada mācījās Nodarbinātības valsts aģentūras mūžizglītības programmas piedāvātajos angļu valodas kursos bez priekšzināšanām. “Par kursiem uzzināju no kolēģes, kā arī no reklāmas. Mans dēls ar ģimeni dzīvo Austrālijā. Sāku apsvērt, ka ļoti noderētu angļu valodas zināšanas, citādi nevarēšu sazināties ar mazbērniem. Turklāt zināju, ka pēc pusgada abi ar vīru dosimies tālajā ceļā, jo pasaulē nāca otrais mazbērniņš. Tā arī notika – jau drīz pēc kursu beigām apgūtās zināšanas varēju likt lietā – pajautāt, cik kas maksā, kā atrast kādu vietu, uzdot citus vienkāršus jautājumus un saprast atbildes. Taču brauciens uz Austrāliju nebija vienīgais iemesls, kāpēc gribēju apgūt angļu valodu. Skolā mācījos vācu valodu un jutos nekomfortabli, ka angliski neko nesaprotu. Tagad, klausoties dziesmas vai skatoties filmas angliski, šo to saprotu. Reizēm, pasūtot preces, angļu valodas zināšanas noder arī darbā. Par to visu ļoti priecājos. Turklāt mācību laikā bija patīkami iejusties jaunā kolektīvā, būt apritē. Varu teikt – mācīties ir ļoti svētīgi.”
Sergejs Zaleckis (52) no Ogresgala pagasta Ciemupes mācības Rīgas Tehniskās koledžas pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmā Elektronika uzsāka 50 gadu vecumā. Šogad februārī viņš kopā ar kursabiedriem skolu absolvēja, kvalifikācijas darba novērtējumā saņemot atzīmi 9.
“Mani ļoti interesē elektronika, tāpēc nolēmu mācīties koledžā un padziļināti apgūt šo jomu. Iespējas pirms trīsdesmit gadiem pat nevar salīdzināt ar tām, kas pastāv patlaban. Kad jaunībā mācījos profesionāli tehniskajā skolā, mums mācīja, ka televizori nekad nebūs plakani, bet tagad tas ir noticis.
Ļoti labi, ka skolā mācīja arī angļu valodu. Varu pateikt vismaz vienkāršus teikumus, turpinu mācīties pašmācības ceļā.
Jāatzīst, sākt atkal mācīties 50 gadu vecumā nebija viegli. Īpaši grūti bija sākumā. Paldies kursabiedriem, no kuriem lielākā daļa bija jaunāki par manu dēlu. Viņi nekad neatteicās palīdzēt.
Arī dzīves uztvere šajā vecumā ir pavisam citāda. Jaunībā nebija liela stimula mācīties, jo padomju gados ar darbu tāpat visus nodrošināja. Toties šajā vecumā mācījos ar prieku. Uzskatu: pat ja gudrs cilvēks neturpina apgūt kaut ko jaunu, viņš savā attīstībā ir apstājies. Turklāt mācīšanās ir laba veselībai. Mana sieva Zaiga mēdz teikt – mācīšanās ir labākās zāles pret sklerozi.
Pēc koledžas beigšanas negaidīti saņēmu paaugstinājumu darbā – mani iecēla par darbu vadītāju. Tagad esmu sertificēts būvdarbu vadītājs. Arī darbojoties pie datora mājās, tagad spēju paveikt vairāk – veidoju programmas un shēmas, kuru pamatā ir mikrokontroleri, un veicu citus diezgan sarežģītus darbus.
Jau tuvākajā laikā gribu mācīties atkal, šoreiz – padziļināti apgūt angļu valodu. Manuprāt, mācīties nekad nav par vēlu. Arī sieva mācās, pat čaklāk par mani, 47 gadu vecumā ieguva bakalaura grādu un pēc diviem gadiem maģistra grādu Rīgas Tehniskajā universitātē.”
