Neiroloģe: Smadzenes nodarbinām arvien mazāk 0
Inese Blumberga, neiroloģe, osteoreflektoterapeite, medicīnas zinātņu doktore: “Nesen lasīju par kādu pētījumu, kurā pierādīts – jo vairāk attīstās tehnoloģijas, jo cilvēkiem vairāk samazinās IQ. Sliktāka kļūst arī atmiņa, jo nekas vairs nav jāzina no galvas. Skolēniem nav jāpilda gari mājasdarbi, nav daudz jālasa un daudz jāraksta. Taču atmiņā daudz labāk paliek ar paša roku rakstītais, nevis tikai ievilktais ķeksītis pretī pareizajai atbildei. Arī augstskolā, rakstot kursadarbus vai diplomdarbu, studenti vairs stundām ilgi nesēž bibliotēkā, buroties cauri grāmatu kalniem, ar roku konspektējot svarīgāko un pēc tam visu saliekot kopā. Tagad vajadzīgo atrod internetā, nokopē un samet kopā, smadzenes tiek nodarbinātas arvien mazāk.
No atmiņas trenēšanas viedokļa mācīšanās ir komplekss pasākums. Raksturojot to, kā cilvēks iegaumē dominējošās sistēmas, pastāv kompleksā kustības atmiņa, verbālā jeb dzirdes atmiņa, tēlainā un emocionālā atmiņa. Kāpēc cilvēkiem patīk labas lekcijas? Tāpēc, ka viņi uztver lektora kustības, klausās, novērtē stāstītā tēlainību, nozīmīga ir stāstījuma emocionālā puse. Ja visus šos kritērijus var novērtēt ar pluszīmi, lekcija ir izdevusies un paliek atmiņā.
Ir tīšā un netīšā atmiņa. Netīšā atmiņa nav apzināta un mērķtiecīga, tā darbojas bez gribas piepūles, katrs atceras to, kas atbilst tieši viņa interesēm. Savukārt tīšā atmiņa ir mērķtiecīga, to vadām ar gribas piepūli. Šis atmiņas veids atkarīgs no mērķiem un motīviem. Piemēram, mācīšanās, iedarbinot tīšo atmiņu, tiek organizēta, izmantojot dažādus paņēmienus, piemēram, špikeru rakstīšanu. Mūsdienās, ņemot vērā milzīgo informācijas apjomu, kas veļas pāri, koncentrēšanās diemžēl notiek lielā ātrumā. Līdz ar to daudz tiek darbināta tā dēvētā sensorā atmiņa, kas ir ļoti īslaicīga, tikai receptoru līmenī. Salīdzinājumam varu minēt piemēru – cilvēks pieskaras pie kaut kā karsta un šajā brīdī atceras, ka tas ir karsts. Īslaicīgā atmiņa darbojas vienu līdz divdesmit minūtes.
Mācīšanās veicina ilgstošās atmiņas attīstību. Šo atmiņas veidu var salīdzināt ar pūralādi, kurā zināšanas noglabā uz ilgu laiku. Ilgstošās atmiņas attīstības līmenis ir atkarīgs no katras personas individuālajām īpašībām, izglītības līmeņa un inteliģences pakāpes.
Diemžēl mūsdienās cilvēki arvien agrāk, jau ap četrdesmit gadu vecumu, sāk sūdzēties par atmiņas traucējumiem, bet tā nevajadzētu būt. Atmiņas traucējumus vēlams konstatēt agrīnā stadijā, kad, trenējot smadzenes, visu vēl var vērst par labu. Mācīšanās aktivizē smadzeņu šūnas, kas varbūt bijušas relatīvā bezdarbībā. Bet, ja smadzenēs ir, piemēram, insulta radīti bojājumi, tajās ieslēdzas tā dēvētā neiroplastiskā funkcija, tas ir, veidojas jauni apvedceļi. To var salīdzināt ar ceļa remontu, kam apkārt ved apkārtceļi. Tātad atmiņu iespējams būtiski uzlabot.
Agrāk uzskatīja, ka smadzeņu šūnas neatjaunojas, bet pēdējie pētījumi liecina, ka, mācoties un tādējādi trenējot smadzenes, nervu šūnas var migrēt un veidot pilnvērtīgus neironus, uzlabojot arī savstarpējās saites starp esošajiem neironiem.
Ar prieku secinu, ka daudzi ļaudis mūsdienās labprāt mācās gan pusmūžā, gan vēl lielākā vecumā. Apmeklē dažādus kursus, apgūst datora lietošanas prasmi, svešvalodas. Jāpatur prātā, ka, skatoties televīziju, atmiņa tiek trenēta daudz mazāk, nekā lasot. Gados vecākiem cilvēkiem ieteicams, piemēram, kopā ar mazbērniem mācīties no galvas dzejoļus vai apgūt svešvalodu. Arī krustvārdu mīklu risināšana palīdz trenēt atmiņu. Turklāt visas dzīves laikā nedrīkst aizmirst par kustībām, jo tieši fiziskās aktivitātes uzlabo asinsriti un apgādā smadzenes ar skābekli un barības vielām.”
