Par mācīšanos brieduma gados: ko tā dod? Kāpēc tehnoloģijas samazina cilvēka IQ? 0
Ieguvums – milzīgs emocionālais lādiņš. Stāsta psihoterapeite
Mūsdienās mācīšanās vairs nav tikai jauno cilvēku privilēģija. Arī ļaudis, kas sasnieguši četrdesmit, piecdesmit un vairāk gadu, čakli mācās. Kad arī es pirms pāris gadiem nolēmu mācīties angļu valodas kursos, dzirdēju viedokli – kam tev to vajag?! Tāpēc šajā rakstā centīšos noskaidrot, kāda jēga ir mācīties tad, kad jaunība jau aiz kalniem.
Inese Putniece, psihoterapeite, psiholoģijas maģistre: “Mācīšanās jebkurā vecumā nāk par labu atmiņai, domāšanai un kognitīvajiem (izziņas) procesiem kopumā. Kāpēc daudzi izvēlas mācīties? Trīsdesmit gadu vecumā cilvēks, visticamāk, jau ir ieguvis bakalaura līmeņa augstāko izglītību, pēc tam kādu laiku pastrādājis un tad nolēmis, ka viņa profesionālajai izaugsmei vajadzīgs maģistra grāds. Tikpat labi trīsdesmitgadnieks var mācīties bakalaura programmā, jo pirms tam varbūt pelnījis naudu, audzinājis bērnus vai nav darījis neko prātīgu, bet beidzot iestājies briedums, un viņš nolēmis sākt studijas.
Turklāt esmu novērojusi – daudzi no tiem, kuri sāk studēt tūlīt pēc vidusskolas un pēc tam turpina studijas maģistratūrā, mācās ar mazāku atdevi. Iespējams, tāpēc, ka nav īsti sapratuši ne to, kāpēc izvēlējušies šo profesiju, ne arī studiju nepieciešamību savā dzīvē. Gados vecākos studentus motivē tas, ka viņi par studijām maksā paši vai izmanto kredītu un mācās nevis mammas vai tēva mudināti, bet gan tādēļ, ka tā nolēmuši. Daļa četrdesmitgadnieku vēlas mācīties, jo izglītību ieguvuši padomju gadu beigu posmā – ko tolaik varēja, to mācījās. Vienam otram četrdesmitgadnieku krīze var izpausties tādējādi, ka sāk studēt kaut ko pavisam jaunu. Dažkārt mācīties izlemj cilvēki, kuri savā biznesā bijuši diezgan nežēlīgi un paši guvuši skarbu dzīves mācību, bet, sasniedzot četrdesmit gadu slieksni, sev atklāj garīgās vērtības, tāpēc mācās ko tādu, kas baro dvēseli.
Pat ja bioloģiskā veselība atbilst vecuma posmam, ar katru nākamo desmitgadi mācīties kļūst arvien grūtāk, taču nav neiespējami. Ja ir motivācija, arī piecdesmit gados var apgūt svešvalodu un citas prasmes. Jaunas pilsoniskās apziņas sabiedrībā, kādā dzīvojam, liels potenciāls tiek saskatīts jaunajos speciālistos. Cilvēki, kuri sasniedz piecdesmit gadu vecumu, darbā tirgū bieži kļūst lieki. Mācības tad var būt vienīgais veids, kā bez darba palikušajiem izdzīvot, lai nenonāktu dziļā depresijā.
Dažkārt cilvēkam ar darbu viss ir kārtībā, bet viņš mācās sev. Tām nav jābūt padziļinātām studijām, tie var būt, piemēram, ēdienu gatavošanas kursi.
Pētījumi liecina, ka intelektuālā darba veicējiem arī vecumdienās galva nemitīgi jānodarbina – jāmācās valodas, kaut vai jāmin krustvārdu mīklas. Tiklīdz pārtrauc savas smadzenes aktīvi nodarbināt, kognitīvie procesi ļoti strauji pasliktinās.
Nesen sociālajos tīklos lasīju par kādu sievieti ASV, kura 87 gadu vecumā pabeidza koledžu. Viņa bija dzimusi pasaules karu laikā, agri apprecējusies un vienu pēc otra pasaulē laidusi bērnus. Jaunības sapnis mācīties palika nepiepildīts, bet to izdevās īstenot sirmā vecumā, neilgi pirms aiziešanas viņsaulē. Tas nozīmē, ka nekas nav neiespējams.
Arī emocionāli mācīšanās cilvēkam sniedz ļoti daudz. Ja 40, 50 vai 60 gados ar jaunas vielas apguvi tiek galā tikpat labi vai vēl labāk nekā pirms piecpadsmit, divdesmit vai vairāk gadiem, tas rada apziņu, ka cilvēks spēj, un nodrošina milzīgu emocionālo lādiņu. Turklāt emocionālais pacēlums ietekmē citas dzīves jomas, pirmām kārtām savstarpējās attiecības. Ne jau visi vecuma tuvošanos uztver ar stoisku mieru. Daudziem apziņa, ka tuvojas dzīves gals, rada milzīgu traumu, un viņi kļūst nomākti un agresīvi pret apkārtējiem. Mācīšanās tad var sniegt pozitīvu lādiņu, un cilvēks savstarpējās attiecībās kļūst patīkamāks.”
