Atis Klimovičs: Mācīties brīvības mīlestību 18
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz statusu atšķirību starp Latvijas un Ukrainas valstīm, mūsu dalību Eiropas Savienībā un NATO, daudziem darbiem, kas šeit jau paveikti, bet Ukrainā vēl tikai gaida savu īstenošanu, ir kāds būtisks aspekts, kurā drīzāk mums ir ko pamācīties no ukraiņiem. Tagad populāri to saukt par sabiedrības noturību, kam pamatā skaidra savu nacionālo interešu apzināšanās, griba realizēt neatkarīgu dzīvošanu un gatavība to reāli par visaugstāko jeb asiņu cenu arī aizstāvēt. Tas nu kļuvis acīmredzami.
Ukrainas gadījumā tas nav negaidīti, īsti speciālisti šīs valsts politiskajā dzīvē jau sen labprāt citēja bijušā šīs valsts prezidenta Leonīda Kučmas gluži hrestomātisko izteicienu, ka Ukraina nav Krievija. Tā arī nekad nav bijusi. Tagad kā nekad iepriekš noderīgi pārlasīt Ukrainas vēstures grāmatu, lai taptu pilnībā skaidrs, ka trijos gadsimtos ukraiņu virzienā no Maskavas nācis viens vienīgs ļaunums. Tagad, kā apgalvo gandrīz vai katrs ukrainis, tam jāpieliek sulīgs punkts.
Par to, ka Ukrainu lielā kodolvalsts nevarēs vienkārši nolikt uz lāpstiņām, varēja pārliecināties jau 2004. gadā Oranžās revolūcijas laikā. Kijivas centrs tad pieredzēja līdz šim skaitliski lielāko politiskās gribas aktu – miljons, bet varbūt pat pusotrs miljons ukraiņu skaidri pateica, ka vēlas pārmaiņas. Tiesa, toreiz vecais impērijas centrs neizšķīrās par spēka lietošanu, tam vēl nebija pienācis laiks. Uzvarēja mierīgā revolūcija, valsts vadībā nostājās tās līderi.
Taču vēlētājs arī viņus sodīja par nepadarīto, un nākamajās vēlēšanās valsts galvas krēslā iesēdās atklāti prokrieviskais Viktors Janukovičs. Arī kritiskā vēlētāju nostāja apliecināja ukraiņu nopietno attieksmi un vēlmi piedalīties valsts dzīvē, lai arī šajā gadījumā drīzāk izdarot kļūdainu izvēli. Iespējams, vēl ir pāragri izvērtēt, vai labākas perspektīvas valstij būtu devusi daudzējādā ziņā pārlieku maigā un neizlēmīgā Viktora Juščenko palikšana prezidenta amatā. Lai vai kā, bet Cieņas revolūcija ar degošām automašīnu riepām un “Molotova kokteiļiem” arī bija pilnīga likumsakarība. Tāpat kā Kremļa iedrošinājums Janukovičam tiešā tēmējumā šaut uz protestētājiem Kijivas centrā.
Tam sekoja Krimas sagrābšana, un, saprotot, ka notikumi nekļūs labāki, bet gan vienīgi tikai ļaunāki, mobilizējās vispirms jau daudzie Cieņas revolūcijas dalībnieki. Veidojās desmitiem brīvprātīgo bataljonu, kas devās uz cīņām valsts austrumos. Piedzima unikālā voluntieru kustība, kuras aizmetņi zināmā mērā sāka veidoties jau revolucionāro notikumu laikā Kijivas centrā.
Tā aptvēra visu valsti, jo bez visas sabiedrības palīdzības un iesaistīšanās valsts aizsardzībā Donbass diezin vai būtu nosargāts. Armija bija noplicināta, tās skaits ievērojami samazināts, cilvēki visu – sākot ar zābakiem, ķiverēm un bruņuvestēm, arī pārtiku un medikamentus – gādāja paši. Var teikt, ka nācijas lielākā daļa bija iesaistījusies savu karavīru apgādē. Tā bija izpratne, ka cīņā par nācijas izdzīvošanu pienākušas izsķirošās dienas. Nav zināms, kāda ziema sagaida Ukrainu, kādus pārsteigumus gatavo Kremļa fašists, taču ukraiņu brīvības mīlestību un individuālo gatavību uzņemties atbildību var vienīgi apbrīnot. To derētu pamācīties arī mums.
