Mācītājs Šmits cīnās pret pūķu meitām un liberālisma sērgām 0
Pēc “Latvijas Avīzes” lasītāju ierosinājuma par politiku un morāli ar Rīgas domes (RD) deputātu, Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas un Izglītības, kultūras un sporta komitejas locekli, luterāņu mācītāju Jāni Šmitu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča. Spriediet, kā tas izdevās.
V. Krustiņš: – Pēdējā laikā neredzam jūs mācītāja amata tērpā. Kas par lietu? Vai vēl praktizējat kādā draudzē?
– Jā, bet ne uz pilnu slodzi, jo sakarā ar 2006. gadā izdarītajām izmaiņām LELB Satversmē, kas nosaka, ja mācītājs ir ievēlēts Saeimā vai domē kā deputāts, tad viņš nevar būt aktīvā kalpošanā kādā draudzē. Grozījumu iegansts bija peripetijas, kas notika mūsu baznīcā sakarā ar mācītāju iesaistīšanos aktīvajā politikā 8. Saeimas laikā. Jo draudzēs cilvēki simpatizē dažādiem politiskiem spēkiem, bet, ja mācītājs pieder pie vienas konkrētas partijas, draudzē var sākties šķelšanās. Tāpēc pašlaik esmu atvaļināta mācītāja statusā, kas nozīmē, ka neesmu piesaistīts pilna laika kalpošanā kādā draudzē.
Tāpēc esmu aktīvi nodevies pētniecības darbam un patlaban cenšos pabeigt rakstīt grāmatu “Garīdznieki Latvijas likumdošanā”. Ceru, ka to izdosies izdarīt līdz gada beigām. Mūsu valsts politiskā vēsturē ir skaista tradīcija, no Tautas padomes līdz pat 10. Saeimai, ka parlamentā vienmēr ir bijuši garīdzniecības pārstāvji.
– Tātad ticības lietas netraucēja politikā darboties bīskapam Jāzepam Rancānam, pareizticīgās baznīcas arhibīskapam Jānim Pommeram.
– Tieši tā, Jāzeps Rancāns bija visu četru pirmskara Saeimu deputāts un vicespīkers, apbrīnojama personība, izcils valstsvīrs, izcils baznīcas darbinieks un diplomāts. Kristīgā baznīca pamatoti var lepoties, ka līdz pat savai nāvei trimdā Rancāns bija vienīgais Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Jo Kārlis Ulmanis bija miris izsūtījumā, tāpat miruši bija visi citi 4. Saeimas prezidija locekļi, un bīskaps Rancāns saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un trimdas autoritatīvu juristu atzinumu pildīja Latvijas Valsts prezidenta pienākumus.
Varam lepoties ar arhibīskapu Jāni Pommeru, kurš pagaidām vienīgais no latviešiem ir kanonizēts par svēto.
Mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par arhibīskapu, ir bijis gan Saeimas deputāts, gan Ventspils domes vadītājs, latviešu tautas apvienotājs trimdā pēc Latvijas okupācijas. Baptistu mācītājs Ēvalds Rimbenieks, kas pārstāvēja Kristīgo strādnieku partiju, vairākkārt bijis Liepājas galva, ir bijis LR finanšu ministrs un Saeimas deputāts. Luterāņu baznīca, kas tagad uzskata, ka mācītājiem jāatturas no politikas, aizmirst, ka, sākot no Satversmes sapulces līdz 4. Saeimai, luterāņu mācītāji ir bijuši ievēlēti parlamentā, vēl jo vairāk, trīs tās mācītāji – Paulis Gailītis, Kārlis Beldavs un Ludvigs Adamovičs – ir bijuši izglītības ministri.
Liela daļa katoļu garīdznieku bija Latgales atmodas veicinātāji. Ja nebūtu bijis Franča Trasūna, baidos, ka tagad Latvijas karte izskatītos citāda. Par šiem cilvēkiem tagad ir jārunā, viņu veikums ir jāatgādina!
Viņi ir mūsu tautas simboli, kas pierāda, cik daudz var izdarīt viens cilvēks, kura sirdī ir nelokāma ticība Dievam un mīlestība pret savu tēvu zemi.
– Tagad par mūsdienām. Jūs Rīgas domē strādājat pašās atbildīgākajās komitejās un, šķiet, esat stingrākais cīnītājs par kārtību un morāli. Ko teiksit par to?
– Jā, aktīvi darbojos kā domes deputāts un vadu arī Rīgas pilsētas kristīgo draudžu kolēģiju. Tā ir RD dibināta neatkarīga konsultatīva grupa, kuras mērķis ir veidot sadarbību starp Rīgas domi un kristīgām draudzēm sociālo, izglītības u. c. jautājumu risināšanā, kā arī aizstāvēt kristīgās baznīcas intereses Rīgas domē. Kolēģijā ir pārstāvētas visas konfesijas, tajā aktīvi darbojas arī katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Mēs kopīgi strādājam rīdzinieku labā, tostarp, veicot preventīvu cīņu pret liberālisma sērgu visās tās izpausmēs.
Pats galvenais, ko cenšos darīt, – iesakņot kristīgās vērtības Rīgas domes darbībā.
– Un tas izdodas?
– Ar Dieva palīgu, jā, lai gan, ja salīdzinu savu pieredzi, ko guvu Saeimā un Ministru kabinetā, kur kādreiz biju padomnieks reliģisko lietu jautājumos, jāatzīst, ka Rīgas domes darbinieku attieksme ir bijusi agresīvi noraidoša pret kristīgo ticību (to gan neattiecinu uz domes deputātiem). Tam ir arī savs izskaidrojums, jo Rīgas domē pagātnē ir plaši praktizētas dažāda veida pagāniskas un pat okultas darbības, kuru sekas liek sevi manīt.
– Bet tauta to nemaz nezina! Kā jūs skatāties uz daudz apspriesto grāmatu “Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Rūta bija Rihards”? Vai to neapkarosiet?
– Cilvēki ar dīvainībām ir bijuši vienmēr un visur. Šī grāmata ir izraisījusi lielu ažiotāžu un satraukumu ne vien pedagogos, vecākos, sabiedrības pārstāvjos, bet arī reliģiskās organizācijās.
Tādēļ kolēģija veica grāmatas rūpīgu analīzi un nonāca pie secinājuma, ka grāmatas saturs ir pretrunā ar virkni Latvijas likumdošanas aktu, bet īpaši ar LR Satversmi un Bērnu tiesību likumu, un tāpēc grāmata kā kaitīga bērnu garīgai un intelektuālai attīstībai nav izmantojama Rīgas pirmsskolas iestādēs.
Šāda veida izdevumi, kas ir veidoti par nodokļu maksātāju naudu, ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības interesēm, ko aizsargā Latvijas Republikas likumdošana. Vēl jo vairāk – grāmatā paustais neatbilst nedz Dieva, nedz arī dabas likumiem.
Tas skaidri norādīts klāt pievienotajā metodiskajā materiālā, ka mērķis ir panākt, lai bērni saprot, ka viņu dzimumam nav izšķirošas nozīmes.
Tas norāda, ka grāmata netieši proponē transpersonu jeb transvestītu ideoloģiju, ka cilvēka bioloģiskais dzimums nenosaka viņa identitāti, bet gan cilvēka paša apzināta izvēle.
– Esmu jautājis cilvēkiem, kas ir dzirdējuši par šo grāmatu, lasījuši, bet to nepārdzīvo, viņi uztver mierīgi – sak, kas tur sevišķs? Dzimumu līdztiesība nozīmē, ka sievietei ir tādas pašas tiesības būt direktorei kā vīrietim, sieviete var ģērbties kā vīrietis, un vīrietis var ģērbties kā sieviete, nu un? Lai staigā!
– Lielākā daļa cilvēku dzimumu līdztiesību saprot tā, kā jūs to tikko teicāt. Bet neviens nav līdz galam papētījis, ko tad nozīmē dzimumu līdztiesība! Tā ir cīņa pret patriarhālo, tātad biblisko pasaules uzskatu, kurā vīrietis ir ģimenes galva. Frīdrihs Engelss mācīja: “Ja sieviete strādā ārpus mājām un ir atbrīvota no ģimenes nastas, zīdaiņa kopšanas, tad vīrieša virskundzība var izbeigties.” Tāpēc aiz cīņas pret vīrieša virskundzību patiesībā notiek plānveidīgs karš pret Radītāja iestādīto kārtību pasaulē.
– Vai jūsu nostāja ir pilnīgi analoga Latvijas baznīcas oficiālajai nostājai?
– Baznīcas nostāja ir skaidri pausta Rīgas pilsētas kristīgo draudžu kolēģijas atzinumā, kuru veido pārstāvji no visām konfesijām.
– Bet sāksim ar morāles lietām. Ja sabiedrībā katra vārda galā ir “sekss”, “izklaide”, ko tad tā brīnās, ka rodas abortu problēma.
– Atceros, ka pirms deviņiem gadiem, 2003. gadā, “Latvijas Avīze” bija vienīgā, kas publicēja pozitīvu rakstu par to, ka vajadzētu izveidot plašsaziņas līdzekļu ētikas padomi pie Ministru Kabineta.
Toreiz Sorosa fonda adepti asi ideju nokritizēja un nosauca to par baznīcas vēlmi ar politiķu palīdzību ieviest valstī cenzūru. Ir pagājis ilgs laiks kopš neatkarības atgūšanas, un tagad sabiedrība uztraucas, no kurienes mūsu bērnos tāda nežēlība un amoralitāte. Atbilde – ko sēsi, to pļausi!
Tās ir sekas tam, ka šīs industrijas darbības saturs ir ārpus jebkādas saprātīgas kontroles. Ja valsts pati ir vienaldzīga par destruktīvas informācijas plūsmas nekontrolētu darbību, tad kāds cits nemitīgi skalos smadzenes no rīta līdz vakaram mums un mūsu bērniem un kontrolēs mūsu domāšanu.
– Ministre Circene paziņojusi, ka skolēnus apdraud alkoholisms un tas jau skolās izvēršas par nacionālu nelaimi. Kā jūs, būdams Rīgas domes attiecīgo komiteju loceklis, raugāties, vai Rīgas dome tur var ko darīt vai ne?
– Jāsaprot, ka Rīgas domei šai jomā ir ierobežotas iespējas, valdība nav deleģējusi tai tiesības ierobežot to, kas nav domes kompetencē. Bet mēs veicam prevencijas darbu. Piemēram, kopš skolās ieviests policista amats, narkotikas tur netirgo. Tāpat tiek aktīvi novērstas citas nekārtības. Jautājumā par alkohola pieejamību pusaudžiem redzu trīs pro- blēmas – pirmkārt, audzināšanu vai tās trūkumu ģimenē, otrkārt, pārdevēju godaprātu, kas pārdod pusaudzim alkoholu, treškārt, to, kāda ir sabiedrības morāle un normas vispār. Šodien, ja aizrādīsi pusaudzim, kurš staigā apkārt ar atvērtu alus bundžu, labākajā gadījumā tev pateiks, ka esi vecmodīgs, sliktākajā būs kautiņš.
Skolā jāievieš atturības mācība, kurā būtu jārunā ne vien par atturību no alkohola, narkotikām, nikotīna, bet arī par seksuālo atturību un atkarību no interneta.
– Kategoriski apstrīdu, ka skola iemācīs nedzert, nepīpēt un vēl arī visus labos tikumus. Šodien, kad apkārt tik daudz faktoru, kas ietekmē jaunieti un bērnu, ticēt, ka skola ar savām 40 mācību minūtēm to visu salāpīs, – metīsim taču pie malas šo utopiju! Skola nespēj cīnīties ar televīzijas “mācībām” kriminālfilmās.
– Protams, jo vispirms par audzināšanu ir atbildīga ģimene.
– Jā, sāksim ar ģimeni! Tātad…
– Pavisam nesen kardināls Pujats vienā konferencē norādīja uz bēdīgo statistiku, ka no visām Latvijas ģimenēm tikai 18 procenti ir atzītas par stabilām.
Redzam, ka 20 gadus sludinātais liberālisms un hedonisms ir nesuši savus rūgtos augļus! Lai pārvarētu sabiedrības morālo krīzi, pirmkārt, mums ir jāveic šim liberālismam pretēja darbība. Ir jāatgriežas atpakaļ pie savām saknēm un garīgajām vērtībām.
Otrkārt, daudz tiek runāts par starpnacionālo jautājumu. 20. gadsimtā latviešu tauta ir cietusi ļoti daudz – karos, deportācijās, okupācijās, bēgļu gaitās u. c., kur ir izkauta mūsu inteliģence un ļoti cietis tautas dzīvais spēks. Taču, ja salīdzinām ar to, kas piedzīvots neatkarīgās Latvijas pēdējos gados – cik daudz dzīvību ir izkauts oficiāli reģistrētos abortos pēdējos 20 gados – 560 000 nevainīgu bērnu – un saskaitām, cik tūkstošu cilvēku no Latvijas izbraukuši, jāteic, ka posts ir lielāks, nekā visu okupācijas režīmu nodarījumi kopā ņemot.
Domāju, ka pati lielākā mūsu sabiedrības problēma ir piedošana. Mums nav vajadzīga Saeimas Saliedētības komisija, bet Nacionālā izlīguma komiteja, kur viena kopiena varētu nostāties pretī otrai, uzrādīt savu sastādīto pāridarījumu listi, kristīgi viens otram palūgt piedošanu un veikt darbības, kas rāda, ka šī piedošana ir patiesa. Kamēr tā nebūs, mēs visu laiku dzīvojam ar naidu un aizvainojumu sirdī.
D. Kokareviča: – Par ko un kam man būtu jālūdz piedošana?
– Tam, kam ir nodarīts pāri. Kristīgi ir jāmācās piedot un dzīvot tālāk. Vēsturiski skatoties – bija 1940. gada okupācija, ļauns nodarījums latviešu tautai, neatkarīgās valsts bojāeja ar visu, kas tam sekoja. Tajā pašā laikā no krievu puses pamatots ir arguments – bet kurš tad šo režīmu aizstāvēja 1917. gadā un kuri to palīdzēja nostiprināt pēc tam?
Tie ir neērtie vēstures jautājumi par latviešu sarkanajiem strēlniekiem un latviešu tautības pārstāvjiem augstos amatos, kā represīvajās, tā arī citās komunistiskās Krievijas valdības struktūrās. Tas mums bieži tiek pārmests no krievu tautības puses. Vēsture nav nekad ērta, jo tā liek skatīties patiesībai acīs.
V. Krustiņš: – Vēsturi bieži mēģina pielāpīt šodienas vajadzībām. Un šodienas vajadzības nekādi nevar likvidēt to faktu, ka Latvija tika okupēta un ka pēc tam notikušais un vēl šodien notiekošais ir tās sekas. Tur jūs nevienam latvietim nevarat stāstīt, ka viņam būtu kaut kas jāpiedod. Un tas nav jādara. Sabiedrībai ir jābūt ļoti godīgai. Man nav tik svarīgi, lai prezidents Putins atvainotos Latvijai. Svarīgāk būtu, lai mums nebūtu vai katru dienu jādzird aplamības un provokatīvi stāstiņi par to, kas Latvijā it kā esot noticis un notiek. Tostarp, nevar nepārtraukti sludināt šo abstrakto iecietību, piedošanu uz vienu pusi.
– Lai būtu kristīgā izlīdzināšanās, piedošanai ir jābūt abpusējai. Krievu kopienai ir jāsaprot latviešu tautas sāpe. Mums ir jāstāsta par pāri nodarījumiem, ko veicis iepriekšējais režīms, nevis konkrēta tauta, bet komunistiskais režīms, kuru čakli atbalstīja arī mūsu tautas pārstāvji. Bet, atgriežoties pie ticības un vērtību lietām, vajadzētu pareformēt arī mūsu garīgo lietu sfēru. Piemēram, mūsu valsts himna, kas ir dziedāta miljoniem reižu, pat neticīgam cilvēkam ir vislabākais pierādījums tam, ka Dievs ir un Viņš atbild uz lūgšanām. “Dievs, svētī Latviju!” – jā, Viņš to ir darījis un turpinās darīt. Bet ko mēs lūdzam? “Kur latvju meitas zied” – jā, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē. “Kur latvju dēli dzied” – jā, mums ir izcili kori. “Laid mūs tur laimē diet” – jā, mums ir daudz starptautiski atzītu deju kolektīvu. Laikā, kad Baumaņu Kārlis uzrakstīja šo himnu, tas bija vienīgais veids, kā latvieši varēja paust savu tautisko nostāju – dziedāt un dejot. Taču mēs dzīvojam 2012. gadā, un, ja redzam, ka šī lūgšana ir piepildījusies, vajadzētu varbūt to otro daļu parevidēt, līdzīgi kā savā laikā pirmajā daļā vārdu “Baltiju” nomainot uz Latviju, teiksim, “kur latvju bērni dzimst, kur tauta tikumībā mīt, dod labklājībā būt mums Latvijā”. Jēzus Kristus ne velti Evaņģēlijā pamāca: “Lūdziet, un jums taps dots.” Ja mēs lūdzam ticībā savas konkrētas vajadzības, Dievs uz mūsu lūgšanām atbild.
Paskatīsimies uz tautas varoņiem! Sakām, ka mums trūkst uzņēmīgu, darbīgu cilvēku mūsu vīriešu vidū, bet tajā pašā laikā ko tad proponē mūsu tautas folklora, ko mācām saviem bērniem? Tajās ideāls ir Antiņš, dīkdienis, kurš sēž aizkrāsnē un fantazē. Sapņotājs! Bet strādīgie brāļi ir sliktie. Jautājums – kāpēc?
Un ko izsaka simboli – Spīdola, Lāčplēsis, Kurbads u. c.? Spīdolas tēvs ir pūķis, māte – ragana! Papētiet Pumpura un Raiņa “Lāčplēsi”. Lāčplēsis ir cēlies no vīrieša un lācenes. Jā, mēs šai tēlā ietulkojam visu ko – spēku, drosmi, varonību, bet kā šajā kontekstā skan vēlējums vīrietim – esi kā Lāčplēsis? Tāpat var arī uzdot jautājumus par daudziem citiem folkloras tēliem, ko māca mūsu bērniem, piemēram, Kurbads ķēves dēls un daudzi citi. Katrai lietai ir sava vieta, mītiem – folklorā, bet nacionāliem simboliem ir jābūt saistītiem ar konkrētām dzīvām personām.
Lai zinātnieki, teologi un citi tautas gaišākie prāti padomā, kā varētu aizvietot šos mītu tēlus ar reāliem mūsu tautas varoņiem. Mums taču ir Kalpaks, daudzi izcili karavadoņi, citi izcili dažādu profesiju pārstāvji. Šie cilvēki kā simboli, kā piemēri ir rādāmi, lai pamudinātu un atgādinātu mums, ka, ziedojot sevi tautas un tēvzemes labā, par spīti sarežģītiem ap-stākļiem var veikt neiedomājamas lietas. Tā, izdarot secinājumus no mūsu bēdīgās vēstures, varam veiksmīgi attīstīties tālāk.
– Kāpēc jūs runājat par “mūsu bēdīgo vēsturi”? Lai nerastos iespaids, ka noklausāmies, ko saka mācītājs Šmits, un visam arī piekrītam, teikšu skaidri un gaiši – visiem izglītotiem cilvēkiem vajadzētu beigt muldēt par sarkanajiem strēlniekiem un viņu nopelniem pie boļševisma radīšanas un nepiebalsot tādai muldēšanai kā “paši jūs to boļševismu radījāt un pēc tam tas atnāca okupēt”! Tāpēc ka ikkatram bērnam ir skaidrs, ka tam nav nekāda sakara ar to, ko izdarīja Padomju Savienība 1940. gadā, okupējot Latviju. Nekāda!
Otrkārt. No kristīgās morāles viedokļa absolūti pareizi runājam par piedošanu un tamlīdzīgi. Bet netaisīsim no tā politiskas spēlītes. Kam ar ko būtu jāsamierinās un par ko? Jūs sakāt “kopiena”. Bet es uzskatu, ka te dzīvo latviešu tauta un dažādu tautību kopienas. Tieši latviešu tauta ir radījusi šo valsti, nekādi citi to nav radījuši. Nekādiem citiem nebija vajadzības tikt vaļā ne no Krievijas impērijas, ne baltvācu baronu kundzības. Latviešiem!
Trešais jautājums. Šogad 18. februārī 270 000 pilsoņu nobalsoja par to, ka šeit paralēli (labākajā gadījumā) krievu valoda varētu būt kā valsts valoda. Neviens nav noskaidrojis (bet ir, kam skaidrot), kāpēc viņi tā balsoja. Nešķita, ka tā ir viņu valsts. Lasot krievu avīzes, zinām, ka ir cilvēki, kas joprojām neatzīst šīs valsts eksistenci, nerunājot vēl par tādiem, kuri ir pateikuši – viņiem te nepatīk, riebj. Tie plātās ar savu “citādo” domāšanu. Ko te klāstīt par piedošanu, salīgšanu?
– Ir jābūt maksimāli godīgam, jāatzīst arī savas paša vainas, jo pretējā gadījumā piedošanu nevar saņemt.
Par pretvalstiskiem elementiem mani jau kopš 2004. gada, kad biju Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs, arvien ir pārsteidzis jautājums – ja mums ir 13 drošības iestādes, kuru uzdevums ir garantēt kārtību, kāpēc nav politiskas gribas šīs lietas risināt.
Sevi cienošā valstī nevarētu netraucēti darboties tādi elementi, kuri, nebūdami šīs valsts pilsoņi, aicina uz referendumu par otru valsts valodu un brīvi varētu veikt pretvalstisku darbību. Tādu iesēdinātu lidmašīnā vai autobusā aizvestu līdz robežai un palaistu dzīvot tur, kur viņš jūtas piederīgs! Tas ir drošības struktūru uzdevums un kompetence.
– Tās jums atbildēs, ka nav likumīga pamata utt. Bet paraudzīsimies uz politiķa Rafaļ-ska gadījumu. “Rafaļskogo ņe sdadut!” – sauc krievu avīze, un skaidrs, ka viņu neatlaiž un neatlaidīs. Bet kā var skolā strādāt skolotājs ar dubultmorāli? Aldermane sākumā izspļāva, ka tā nevar, bet pēc tam palika mīkstāka. Nu nevar tāds Rafaļskis skolā strādāt, tā ir ņirgāšanās par veselo saprātu. Ja māca tikai krievu valodu un literatūru, viņš var sacīt, kāda viņam daļa gar latviešu vēsturi, audzināšanu. Bet skolotājs ir persona, kas audzina ne tikai stundā, ne tikai no tādas līdz tādai nodaļai. Ja tas ir tā, tad Rafaļska kungs nav tas, kurš var pārliecinoši to darīt. Visiem zināms, ka viņš ir politisks darbinieks.
– Rafaļska jautājumu esam izskatījuši Izglītības, kultūras un sporta komitejā. Deputāti nosodīja viņa izteikumus kā nepieļaujamus skolotāja darbībā. Runa ir vienīgi par likumīgu pamatu atlaist viņu no darba. Un tā ir Saeimas kompetence – ātri un efektīvi sakārtot nepilnības likumdošanā, kas neļauj šāda veida cilvēkus atbrīvot no darba.
– Jūs esat Amerika partijas biedrs?
– Jā, tās nosaukuma vārdi “kalpot Rīgai” izsaka mūsu partijas būtību. Nosaukumi jau daudzām partijām ir jauki – “Vienotība”, “Saskaņa”. Jautājums ir, ap ko mēs vienojamies vai ar ko mēs esam saskaņā, kādā veidā un kāpēc?
– Vai jums ir skaidrs, par kādu saskaņu mēs Rīgā pašreiz runājam?
– Rīgas dome neveido politiku, tā gādā par Rīgas saimnieciskiem jautājumiem.
– Šmita kungs, Dievs visu redz…
– Jā,
Viņš visu redz un redz arī to, ka visu šīs domes sasaukuma laiku tieši “Saskaņas centrs” ir konsekventi atbalstījis visas mūsu partijas rosinātās kristīgās aktivitātes un pasākumus Rīgā pretēji “Vienotībai”, kas bieži ir balsojuši pret.
Cits jautājums ir tas, ka “Saskaņas centra” partija Rīgas domē ir pavisam kas cits nekā Saeimā.
– Ko nozīmē, ka tas ir kaut kas cits?
– To nosaka Saeimas un Rīgas domes specifika. Saeima veido valsts politiku, izdod likumus. Rīgas domē ir atbildīga saimnieciska politika, kas vērsta uz rīdzinieku labklājību.
– Tā arī ir politika, Rīgas domes darbība arī ir caurcaurēm politisks produkts.
