Mācītājs: Latviešos sēž iekšā sērdieņa gēns. Kā dzīvojām īrētos dzīvokļos, tā turpināsim dzīvot 0
Mācītājs Kaspars Simanovičs TV24 raidījumā “Kārtības rullis” norādījis, ka lielākajā daļā latviešu sēž iekšā sērdieņa gēns. Kā viņš to domā?
“Sabiedrība jau nav homogēna. Ne pēc etniskā dalījuma, ne pēc sociālā, ne pēc pilsoniskā dalījuma. Tāds nosacīti neliels slānis ir pilsoniski aktīvi, proaktīvi, emancipēti, drosmīgi, izlēmīgi un tā tālāk, bet lielākā daļa, es domāju, ka nē. Lielākajā daļā mūsos tas sērdieņa gēns sēž iekšā. Sērdienis ir upuris. Tas ir nabadziņš, upuris ir pasīvs, tas nav proaktīvs, viņš patiešām baidās, viņš ir padevīgs, viņš mēģina izdzīvot, viņš ir nobažījies, kas ar viņu notiks,” vērtē mācītājs.
Tāpat arī viņš aizdomājas par mūsdienu patēriņa kultu, kas valda visapkārt pasaulē: “Es piekristu šim vērtējumam attiecībā uz veco Eiropu, uz lielākajām Eiropas valstīm, bet Latvijas gadījumā, es domāju, tas nav vispārīgs fenomens. Es sacītu, ka Latvijā šeit lielākajai daļai cilvēku joprojām ir tāda bada izjūta.”
Mācītājs šeit velk paralēles ar 2014. gadu, kad bija Sīrijas karš un nāca iekšā pirmais bēgļu vilnis: “Kāda panika ieslēdzās! Kāds naids parādījās! Tur taču jauni vīrieši, kādi viņiem “iPhone” un tā tālāk. Ko tad mums tagad viņiem būs jāpalīdz.”
K.SImanovičs uzskata, ka tas ceļas no tā, ka lielākajā daļā cilvēku joprojām ir sajūta: mēs paši neesam pietiekami dabūjuši no Eiropas fondiem utt. Mums pašiem nav, mums pietrūkst. Mēs tagad dalīsimies ar šitiem, kuri ar “iPhone” staigā?
“Es domāju, šī izjūta joprojām ir ļoti daudzos cilvēkos tāpēc, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nebūt nedzīvo tajā vidusšķiras līmenī. Savukārt, lai tiktu laukā no sērdieņa sindroma, lai būtu pilsoniski aktīva sabiedrība, kura ir ieinteresēta pati sevi aizsargāt, tur ir jābūt vidusšķirai, kuriem ir labas algas, kuriem ir īpašumi, kuriem ir izglītības, kuri grib aizstāvēt to, ko viņi paši ir uzbūvējuši. Mums nekā daudz no tā visa nav lielākai daļai. Kā dzīvojām īrētos dzīvokļos, tā turpinām dzīvot īrētos dzīvokļos. Kā dzīvojām no rokas mutē, tā turpinām dzīvot.”
