Mācītājs: “Dievs, svētī Latviju!” – latviešu kā valstsnācijas identitātes kods 0
Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes un kultūras viens no nozīmīgākajiem dzīvajiem simboliem. Tajos mēs nevis runājam, diskutējam vai aizstāvam sevi, bet svinam savu latviešu kā Latvijas pamatnācijas identitāti.
Dziesmu svētki nav svētki kādam “cilvēkam vispār”. Tie ir latviešu tautas svētki. Tajos tiek apliecināta, izdziedāta un deju kustību harmonijā izpausta mūsu īpašā, latviskā patība. Tieši tādēļ tie mums kā nācijai ir tik svarīgi. Apliecinot un veidojot mūsu identitāti, tie arī aizvien atjauno mūsu saistību ar Latviju.
Tajos kā vienmēr dziedam Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Tā ir īpaša dziesma. “Dievs, svētī Latviju!” ir latviešu kā valstsnācijas identitātes kods.
Kāds no interneta portālu žurnālistiem Dziesmu svētku sakarā jautā: “Vai nemateriālās kultūras mantojums spēs smalkā diegā noturēt latviešu nāciju, kas šūpojas virs globalizētās pasaules bezdibeņa?”
Tas tikai norāda, ka himnas teksts un tā teoloģija šodien ir aktuālāka nekā jebkad. Dievs ir radījis zemi un, kā Svētie Raksti saka, atrada to “labu esam” (1 Moz 1, 10). Ļaunuma mērķis ir izpostīt cilvēku un Dieva viņam dotās vērtības, tajā skaitā arī zemi. Tas iespējams, ja attiecīgajā teritorijā vairs nav tautas, kas to aizsargātu. Teritoriju nevar okupēt, kamēr ir tauta, kas to aizstāv, kam šī zeme ir svēts mantojums. Tautu var iznīcināt trīs veidos: 1) to fiziski izdeldējot (nogalinot vai radot apstākļus, kad tauta kā nācija vairs neatjaunojas) – genocīds; 2) izdzenot no viņas zemes (deportējot vai radot apstākļus, kas izraisa ekonomisko trimdu); 3) iznīcinot tautas nacionālo identitāti – deformējot, pārveidojot, atšķaidot tās patības nesējus laikā un telpā.
Laika dimensijā tas notiek, mērķtiecīgi graujot to, kas nes atmiņas par neatkarīgās Latvijas laiku vai piemēram, zākājot leģionāru piemiņu.
Telpā – nīcinot nacionālo identitāti nesošās vērtības, piemēram, Latvijas karoga krāsas mērķtiecīgi un strauji izspiežot no galvaspilsētas vides, aizstājot ar citām; mūsu nacionālajos svētkos mūsu dziesmas tiek aizstātas ar svešām citā valodā, latviešu valoda kā valsts valoda funkcionē tikai “uz papīra” u.tml.
Liela daļa šeit palikušo civilokupantu un daudzi viņu pēcteči nemaz nevēlas integrēties, bet gan deformēt un iznīcināt mūsu identitāti, lai padarītu mūsu zemi par izsūcamu un ekspluatējamu resursu. Sašķeltā sabiedrība un divkopienu valsts lielā mērā ir viņu “panākums”.
Ik pa laikam dzirdam pat domas, ka esošo himnu vajadzētu mainīt uz citu, jo, tajā lūk, nedrīkst būt atsauces uz reliģiskiem simboliem, ka tā ir novecojusi, ka tā kādus diskriminējot. Šāds domāšanas veids uzrāda neizpratni par to, ka himna ir kas vairāk nekā dziesma vien. Vārds “himna” cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus, un nozīmē “dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam”. Tieši tāpēc, ka himna ir nacionāls simbols, to vajag saistīt ar kādu augstāku realitāti, kā tikai mūsu zemišķā un mietpilsoniskā īstenība vien. Kā lai dziedam Plūdoņa:
“Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums, Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!”
Kā lai vēlam Latvijai mūžību, ja atraidām tās Devēju?
Atcerēsimies arī to, ka klasiskās vērtības nenoveco. Tāpēc jau tās ir klasiskas, ka izturējušas pārbaudi ar laiku. Pretējā gadījumā būtu jāuzskata, ka novecojušas ir arī tautasdziesmas. Viduslaiku katedrāles būtu jānojauc, lai tās kādam neatgādinātu par reliģiskajām vērtībām, citu izcilu pieminekļu arhitektūra un interjers būtu steidzami jāmodernizē, piemēram, Rundāles pils esošie logi jāmaina pret plastmasas, bet griestus – pret iekaramajiem. Tas nozīmē, ka neizprotam atšķirību starp īslaicīgām, ilglaicīgām un mūžīgām vērtībām.
Viena no simbola funkcijām ir norādīt uz identitāti un to uzturēt, tātad novilkt robežas, lai norādītu, kur kaut kas sākas un beidzas. Ja tas kādu “diskriminē”, varbūt vaina nav robežā, bet tajā, ka viņš ir nepareizajā robežas pusē?
Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana. Tas paredz, ka zinām, ko un kāpēc svinam. Lai to varētu darīt, svētku starplaikā ir jāveic ne tikai muzikālas dabas “mājas darbs” vien. Mums ik dienas ir jāpilda savas patības, tautiskās pašcieņas uzturēšanas, aizsargāšanas, attīstīšanas darbs. Lai tad kopā varētu svinīgi dziedāt Dziesmu svētku galveno dziesmu: “Dievs, svētī Latviju!”.
