“Nelieloties var teikt, ka Igaunija ir pasaules čempions digitālo pakalpojumu jomā.” Saruna ar Arti Hilpusu 0
Pirmdien, 24. februārī, mūsu kaimiņvalsts Igaunija svinēs valsts neatkarības dienu. “LA” tikās ar Igaunijas Republikas vēstnieku Latvijā Arti Hilpusu. Viņš studējis vēsturi Tartu universitātē. Ārlietu dienestā kopš 1996. gada. Par vēstnieku Latvijā nozīmēts 2018. gadā.
Vēstnieka kungs, vispirms apsveicu jūs ar tuvojošos Igaunijas neatkarības gadadienu! Vai taisnība, ka Igaunijas neatkarība patiesībā tika pasludināta nevis 1918. gada 24. februārī Tallinā, bet gan dienu agrāk Pērnavā?
A. Hilpuss: Paldies par apsveikumiem! Patiešām, 1918. gada februāris gan igauņu, gan latviešu tautām bija sarežģīts laiks. Ķeizariskās Vācijas armija bija ieņēmusi Rīgu un gatavojās iebrukt Vidzemē un Igaunijā, savukārt boļševiki steigā sāka pamest Tallinu.
Šo varas vakuumu izmantoja Igaunijas patrioti, slepus izveidotā Igaunijas Glābšanas komiteja. Vispirms Igaunijas neatkarības pasludināšanas dokumentu, tā saucamo Manifestu visām Igaunijas tautām, nolasīja tautai 23. februārī Pērnavā, bet 24. februārī – jau Tallinā.
Nākamajā dienā Tallinu okupēja vācu karaspēks un neatkarīgās Igaunijas valdība nogāja pagrīdē. Bet igauņu tauta savu vārdu, vēlēšanos dzīvot neatkarīgā valstī jau bija pateikusi. Tiesa, līdz pilnīgai neatkarībai bija jāgaida gandrīz gads, bet tas jau ir cits stāsts.
Interesanta paralēle ar Latviju – arī mūsu neatkarības stāstā svarīga loma ir Liepājai, pilsētai pašos valsts rietumos pie Baltijas jūras. Vai Pērnava tolaik nebija tipiska vācbaltiešu pilsētiņa?
Svarīgākie amati pārvaldē un saimnieciskajā dzīvē patiešām atradās vācbaltiešu rokās. Vai arī tādu igauņu, kuri centās būt lielāki vācieši par pašiem vāciešiem. Vienlaikus Pērnavā bija arī maza, bet aizrautīga patriotisku igauņu grupa, mūsu jaunās nacionālās inteliģences pārstāvji.
Mēs atceramies vēsturi un mācāmies no tās. Bet jādzīvo ir šodien. Pie mums Latvijā bieži var dzirdēt – Igaunijā viss ir labāk. Ja mēs darītu kā igauņi, būtu citādi! Vai jūs piekrītat šai domai – ka Igaunijā viss ir labāk, bagātāk, modernāk, godīgāk?
Vispirms mums vajadzētu aplūkot skaitļus, sausu statistiku. Un tad mēs redzētu, ka patiesībā trīs Baltijas valstis ir visai līdzīgas. Jā, dažās jomās kopš 90. gadu sākuma Igaunijai ir izdevies straujāk virzīties uz priekšu. Iespējams, dažbrīd mēs bijām mērķtiecīgāki un drosmīgāki. Tomēr dienvidu kaimiņi drīz vien mums sekoja.
Ikvienai valstij būtu galvenokārt jālepojas ar saviem sasniegumiem.
Ir taču jomas, kurās Latvija ir bijusi veiksmīgāka par Igauniju.
Nu kaut vai jūsu nacionālā lidsabiedrība “Air Baltic”. Ko tur liegties – arī mēs esam mēģinājuši, bet mums neizdevās, konkurence izrādījās pārāk augsta. Tas tikai nozīmē to, ka gaisa satiksmes jomā jūs mācējāt pieņemt pareizos lēmumus pareizajā laikā.
Vai taisnība, ka igauņi esot vienotāki nekā latvieši?
Patiesībā visām skaitliski nelielām tautām jābūt vienotām, citādi nemaz nevar būt. Arī latvieši ir pierādījuši, ka tautai un zemei izšķirīgos brīžos viņi spēj būt vienoti. Arī šodien, kad atkal ir izcīnīta neatkarība, mēs varam piedzīvot vienotību dziesmu svētkos, kurus svin gan latvieši, gan igauņi. Tajos piedalās visi – viens dzied, otrs dejo, trešais vēro koncertu, cits varbūt sēž pie televizora. Un tad atnāk šī neparastā vienotības sajūta.
Mani personīgi Latvijā ļoti aizkustina valsts svētku nedēļa novembrī – Lāčplēša diena un tai sekojošās valsts proklamēšanas dienas svinības. Karogi pilsētu ielās, svecīšu liesmas Daugavmalā, lentītes pie cilvēku apģērba Latvijas karoga krāsās…
Vēl viena lieta – runājot par valsts attīstību, par Igaunijas budžetu, bieži dzird runas – viņiem procentuāli vairāk tai nozarei, vēl tai un vēl citai… Bet kas ir Igaunijas attīstības prioritātes?
Neraugoties uz to, ka Latvijā ir vairāk iedzīvotāju un arī valsts teritorija ir lielāka nekā Igaunijai, mūsu budžets ir mazliet lielāks nekā jums. Par ko tas liecina?
Iespējams, mūsu nodokļu sistēma efektīvāka, varbūt Igaunijas ieņēmumu dienests strādā čaklāk.
Pie Igaunijas attīstības un tātad arī pie budžeta prioritātēm vispirms būtu jāmin valsts aizsardzība. Igaunija ir sasniegusi NATO deklarēto mērķi un tērē valsts aizsardzībai 2% no nacionālā kopprodukta, pat nedaudz pārsniegusi šo līmeni.
Tiek veikta bruņoto spēku bruņojuma modernizācija un infrastruktūras izbūve Igaunijā izvietoto sabiedroto valstu militāro vienību vajadzībām. Ievērojot Igaunijas ģeogrāfiju un sarežģīto attiecību vēsturi ar mūsu austrumu kaimiņu, par šo izdevumu nepieciešamību sasniegta pilnīga valdošo politisko spēku vienprātība.
Vēl viena prioritāte – ieguldījumi valsts saimnieciskajā attīstībā. Mūsu mērķis ir uzlabot valsts sniegtos pakalpojumus, padarīt tos vēl ērtākus. Īpaši nelieloties var teikt, ka
Igaunija ir pasaules čempions digitālo pakalpojumu jomā.
Deviņdesmit deviņi procenti publisko pakalpojumu ir jau pieejami internetā. Ap 1500 latviešu ir kļuvuši par Igaunijas e-rezidentiem, ieguvuši tā saucamo digitālo identitāti, kas būtiski vienkāršo Igaunijas valsts iestāžu un privāto uzņēmumu pakalpojumu izmantošanu.
Valsts cenšas palīdzēt uzņēmējiem atrast jaunus tirgus Āzijā, Amerikā, Persijas līča valstīs. Tajā pašā laikā meklējam iespējas izvērsties Latvijā, kas ir viens no mūsu lielākajiem tirdzniecības partneriem.
Kā vienu no svarīgākajām valdības prioritātēm jāpiemin rūpes par demogrāfiju. Lai dzimtu vairāk bērnu, lai cilvēki neatstātu valsti un sāktu atgriezties. Varam būt priecīgi, ka migrācijas plūsma nesen ir mainījusies Igaunijai pozitīvā virzienā.
Neatkarības gados viena no Igaunijas attīstības prioritātēm bijusi izglītība. Ko tas reāli nozīmē skaitļos, skolu struktūrā, skolotāju algās?
Skolotāja vidējā alga Igaunijā šogad ir 1540 eiro pirms nodokļu nomaksas, un nākamajos gados tā tiks vēl palielināta. Mēs uzskatām, ka gan skolotāju algas, gan izglītības kvalitāte ir cieši saistīta ar skolu tīkla sakārtošanu, konkrētāk – ar tā optimizāciju.
Pastāv noteikta “kritiskā masa”, skolēnu skaits klasē, kas spēj nodrošināt gan augstu izglītības kvalitāti, gan cienījamu algu skolotājam. Nākotnē Igaunijā būs mazāk parastu vidusskolu ar visām klasēm un vairāk valsts ģimnāziju – bet ar vēl augstākām prasībām.
Esam lepni par Tartu universitāti, kurai starp Baltijas valstu augstskolām piešķirts augstākais reitings. Mēs apzināmies, ka izglītība cieši saistīta ar mērķtiecīgiem ieguldījumiem zinātnē, kas savukārt palīdz radīt augstākas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus. Arī šajā jomā mērķis ir pastāvīgs finansējuma pieaugums, patlaban tas ir 0,74% no nacionālā kopprodukta.
Latvijā dažkārt jūtama tāda kā aizvainotība, pat greizsirdība, ka Igaunija vairāk skatās uz ziemeļiem nekā uz dienvidiem. Kāda ir Igaunijas identitāte – Baltijas valsts, ziemeļvalsts jeb Skandināvija? Vai varbūt šādām diskusijām nav nozīmes?
Nav noslēpums, ka Igaunija jau padomju laikos bieži raudzījās ziemeļu virzienā, un viens no šīs intereses iemesliem bija Somijas televīzija. Vienlaikus mēs labi apzināmies, ka esam arī Baltijas valsts. Visu triju tautu un valstu likteņi ir līdzīgi. Sakrīt pat vēstures robežstabi: 1918. gads – izcīnīta neatkarība, tās zaudēšana 1940. gadā un pilnīga atgūšana 1991. gadā.
Protams, varam runāt par to, ka latviešus un igauņus īpaši saista kopīgā Livonijas vēsture, vācu un zviedru laiki, Tartu universitāte. Par to, ka Rīga bija Livonijas galvaspilsēta, kopīgs centrs abām tautām. Varam apspriest konfesionālās atšķirības, protestantisma un katolicisma pēdas cilvēku apziņā. Tādas neapšaubāmi pastāv, neskatoties uz to, ka Igaunija ir viena no sekulārākajām Eiropas zemēm.
To, ka Lietuvai šodien īpaši rūp Baltkrievijā un Ukrainā notiekošais, iespējams, var izskaidrot ar šo zemju kopīgo vēsturi, ar atmiņām par laiku, kad Lietuva bija Austrumeiropas lielvalsts. Tomēr, neraugoties uz visām atšķirībām, var droši apgalvot – pastāv Latvijai, Lietuvai un Igaunijai kopīgā Baltijas identitāte, kas izveidojusies tieši pēdējo simts gadu laikā.
Igaunija šogad koordinē divu reģionālās sadarbības struktūru darbu – Baltijas Ministru padomi, kā arī triju Baltijas un piecu ziemeļvalstu sadarbības formātu, tā saukto NB8. Kādi ir Igaunijas plāni un prioritātes?
Tās ir visai līdzīgas abos formātos. Pirmkārt, jāmin reģionālā drošība, turklāt ne tikai militārā, bet daudz plašākā nozīmē. Riski un apdraudējumi ir līdzīgi visā reģionā, tāpēc loģiski, ka atbildes uz tiem tiek koordinētas visā Baltijas un ziemeļvalstu reģionā. Otrkārt, ir jāsaglabā ciešas saites ar mūsu stratēģisko partneri – ASV.
Treškārt, tās ir rūpes par reģiona kibertelpas drošību, un Igaunijai šajā ziņā ir uzkrāta vērtīga pieredze. Mēs esam ļoti digitalizēta sabiedrība, kas vienlaikus nozīmē ar lielu ievainojamību.
Un, visbeidzot, pie drošības es pieskaitītu iesaisti tā saucamajā Austrumu partnerībā, atbalstot valstis, kuras dala ar mums vienas vērtības un savu nākotni saista ar Rietumu struktūrām, pirmām kārtām Gruziju un Ukrainu. Tēlaini izsakoties, mums viņas ir jānotur pasaules politiskā radara uzmanības lokā.
Gribētos minēt infrastruktūras projektus, kas arī ir daļēji saistīti ar drošību. Vispirms jau Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācijas ar pārējo Eiropu, kas mūs padarīs mazāk atkarīgus no Krievijas.
Tāpat esmu pārliecināts, ka “Rail Baltica” mūs tuvinās ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī garīgā, mentālā ziņā. Šim projektam būs milzīga nozīme uzņēmējdarbības vides attīstīšanā Baltijas reģionā. Un nobeigumā, kā ļoti aktuāla tēma Igaunijas darbakārtībā ir darbs ar klimata izmaiņām un vides problēmām.
Kā lielākos apdraudējumus Baltijai parasti min Krieviju, tās bruņošanos, agresiju Ukrainā. Bet vai mūs neapdraud arī iekšējie politiskie procesi struktūrās, kurās esam iesaistīti – NATO un ES? Nupat notikušajā Minhenes drošības forumā tika daudz runāts par Rietumu vājumu, izgudrots pat jauns termins – “Westlessness” jeb “mazāk Rietumu”.
Runas par Rietumu vājumu bijušas visos laikos, tomēr beigās vienmēr ir spēts problēmām rast risinājumu. Šodien mēs esam saskārušies ar jauniem izaicinājumiem. Eiropa joprojām izjūt 2015. gada bēgļu krīzes radītās sekas. Nopietns zaudējums Eiropas Savienībai ir Lielbritānijas aiziešana.
Protams, tas ir suverēns britu tautas lēmums, tomēr žēl. Arī tāpēc, ka Lielbritānija ir viena no militāri spēcīgākajām Eiropas valstīm. Mums visiem kopā būs jāatrod jaunas konstruktīvas sadarbības formas ar šo tik svarīgo partneri.
Tomēr, neraugoties uz visām problēmām un izaicinājumiem, ES ir veiksmīgs, efektīvs, ietekmīgs, pievilcīgs sadarbības un integrācijas piemērs. Un attiecībā uz NATO – sabiedrotie nekad iepriekš nav tik efektīvi piedalījušies Baltijas valsts drošības nodrošināšanā kā pašlaik.
Jūs esat bijis Igaunijas vēstnieks Balkānu valstīs. Arī tās izteikušas vēlmi iekļauties ES. Tomēr šie centieni sastop pretestību “vecajā Eiropā”. Vai Balkāni mums, Baltijai, ir svarīgi?
Paldies par šo jautājumu! Varētu likties – kāda mums daļa par Balkāniem, pirmām kārtām nepieciešams fokusēties uz tuvākajiem kaimiņiem, uz Baltijas jūras reģionu. Taču Eiropa ir vienots, savstarpēji saistīts veidojums, kurā organiski iederas arī Balkānu valstis – Albānija, Bosnija–Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Eiropas integrācijas process nebūs noslēdzies, kamēr tam nebūs pievienojušās visas valstis, kas izteikušas šādu vēlēšanos.
Taisnība, pirms gadiem desmit, piecpadsmit ES paplašināšanās bija vienkāršāka. Šodien dažu valstu valdības nevar ignorēt sabiedrības noskaņojumu, kas ES tālāku paplašināšanos vairs neuztver ar īpašu entuziasmu. Politiķi saka – vispirms tiksim galā ar mūsu pašu iekšējām problēmām un tad iesim tālāk.
Mans uzskats ir, ka Balkānu valstīm ir jāsaglabā Eiropas perspektīva, iespēja pievienoties ES saimei. Tā būs labākā garantija, ka pagātnes rēgi, kas šo reģionu vajā kopš asiņainajiem Dienvidslāvijas kariem 90. gadu sākumā, nekad vairs neatgriezīsies. Tomēr, protams, arī tām ir jāizpilda visi dalības kritēriji.
Tuvojas atvaļinājumu sezona, daudzi latvieši dosies uz Igauniju. Ko jūs ieteiktu apskatīt?
Lai arī Igaunija ir neliela valsts, tā ir pārsteidzoši daudzveidīga. Baltijas jūras piekraste un salas, nacionālie parki, Lielais Munameģis, kas ir augstākais kalns Baltijā. Tallina un tās vecpilsēta. Mūsu “vasaras galvaspilsēta” Pērnava ar savām kūrvietām. Citstarp es ieteiktu aizbraukt uz Tartu, kas ir mana dzimtā pilsēta. Apmeklēt jauno Nacionālā muzeja ēku un Zinātnes centru “Ahhaa”, kas īpaši interesē skolas vecuma jaunatni.
Ja izdosies, es šovasar ceru beidzot ieraudzīt Peipusa ezeru. Stāsta, ka tas vairāk līdzinoties jūrai, nevis ezeram.
Interesants ir ne tikai pats ezers, bet arī tā krastos dzīvojošie cilvēki. Krievu vecticībnieki šajās nomaļajās vietās sāka apmesties jau 17. gadsimtā. Šodien tā ir dzīvotspējīga, divvalodīga un Igaunijā veiksmīgi integrējusies kopiena. Starp citu, viņi visos laikos ir bijuši gan zvejnieki, gan veiksmīgi sīpolu un gurķu audzētāji. Acīmredzot šīs īpašās zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Un ko jūs iesakāt saviem igauņu draugiem redzēt Latvijā? Jums pašam Latvijā ir kāda īpaši tuva vieta?
Līdzīgi citiem tūristiem, igauņi parasti vispirms apmeklē Rīgu, tās vecpilsētu, iegriežas kafejnīcās, aizbrauc uz Rīgas Zooloģisko dārzu un Jūrmalu. Un tad daudzi sāk atklāt Latvijas reģionus. Vispirms jau Vidzemi, tad lielisko Kurzemes jūrmalu. Lai arī esam kaimiņi, Latvijas lauku ainava atšķiras no Igaunijas. Man pašam liels pārsteigums bija Latgale, tās dabas skaistums, īpatnā tautas kultūra. Bet “Latvijas Avīzes” lasītājiem es gribētu novēlēt – vairāk iepazīt vienam otru. Biežāk apciemot kaimiņus. Un nekautrēties mācīties vienam no otra.
