Mācāmies “sarunāties” uz ceļa – kā informēt citus autovadītājus par saviem nodomiem? 4
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satiksme būtu daudz drošāka, ja mēs viens otru dzirdētu. Nu šis pakaļā līdējs, piemēram, ar manām vārdu pērlēm apbērts, varbūt tomēr atkāptos. Vai beidzot saņemtos un brauktu garām. Nedzird caur bleķiem… Kā informēt?
Ja atmetam stopsignālu mirkšķināšanu, uz kuru agresīvie parasti reaģē nevis ar atkāpšanos, bet ar vēl ciešāku uzmākšanos, ja neesam tik izdomas bagāti kā mans čoms, kurš visā nopietnībā būvē sūdu smakas balonu, kuru šis likšot zem bagāžnieka grīdas un vaļā vēršot šiem stūmējiem pie deguna, atliek vien divi lojāli un, iespējams, visiem saprotami manas rāmās noskaņas signāli.
Pirmais – pozīcija. Cik iespējams – pa labi. Un apdzīšanai pietiekamā attālumā no priekšā braucošā. Nevis ceļa vidus un gauži knapa distance. Otrais – nu parādi taču šim kādu labā pagrieziena mirkšķi! Piedāvā braukt garām.
Ja tava noskaņa un nodomi nav tik rāmi – rīkojies pretēji. Ieņem vietu pie (vai pat uz) ceļa ass līnijas. Ieslēdz kreisā pagrieziena signālu. Saki – pats apdzīšu, tikko tas būs iespējams!
Un tiešām dari to – prasmīgi, strauji paātrinoties jau pirms joslas maiņas, visu sava dižā motora jaudu tiešām izmantodams. Ja reiz rādīji kreiso – brauc! Citādi būsi kā tas suns uz siena kaudzes…
Elementāras lietas stāstu… Bet nekas cits jau neatliek, ja ceļi pilnum pilni ar nezinīšiem.
Nu nav taču tavs ātrums 90, ja tieši tik rāda spidometra bultiņa (vai tās modernais digitālais skaitlis)! Autobūves standarti paredz kā obligātu šī mēraparāta “piesardzības” kļūdu – līdz pat 10 procentiem.
Tātad 90 būs tad, kad rādītājs sasniegs gandrīz simtu. Bet tavs nerāda pat 90, jo esi ne tikai nezinošs, bet superlojāls un pārpiesardzīgs. Rezultāts – ar faktiskiem 82 km/h velkoties, savāc aiz sevis stūmējus, grūdējus, asi pretējā joslā lēcējus, radi to pretīgo haotiskas cīņas atmosfēru, kura ir mūsu braucienu ikdienas pavadonis.
Nedaudz zem 90 km/h būtu jābrauc tikai smagajiem. Un viņi to dara. Bet arī grēko. Divēji.
Šie “profesionāļi” mēdz iekārtoties visai cieši viens otra astē. Jau tā nebūdami ne īsi, ne mazi, abi kopā viņi veido izcili grūti apdzenamu šķērsli, rada “korķi” vieglo plūsmā, kurai atļauts kustēties ātrāk. Rada kašķīgu un bīstamu situāciju.
Viņus neviens nesoda, kaut CSN pārkāpums (106. “Ārpus apdzīvotām vietām šo noteikumu 241. un 243. punktā minēto transportlīdzekļu (transportlīdzekļu sastāvu) vadītājiem starp savu un priekšā braucošo transportlīdzekli jāietur tāda distance, kas, izteikta metros, ir ne mazāka par pusi no transportlīdzekļa braukšanas ātruma.
Šī prasība nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos.”) ir acīmredzams, bez dārgiem fotoradariem un “stalkeriem” fiksējams.
Neliec man par saviem nodomiem minēt (1.)! Stāsti par tiem ar pozīciju un pagrieziena signāliem (2.,3.)!
Vainīgi, “profesionāļi”, un nemaz nekaunas… Ja izdodas tikt viņiem klāt un padiskutēt, veikli izmanto kārtējo miglainību noteikumos. Es gatavojos apdzīt… Viens tāds piektdien uz Ventspils šosejas “gatavojās” kādus septiņus līkumotus un viļņotus kilometrus.
Gatavojās, kaut skaidri redzēja, ka reālas un drošas apdzīšanas iespējas ar viņa dinamiku nav un tik drīz nebūs, gatavojās, “sapsihojās”, līda uz avantūrām un rāvās atpakaļ labajā pusē.
Es un man līdzīgi pieci vai septiņi vilkāmies astē un skatījāmies šo absurda izrādi. “Intensīvas ceļu satiksmes apstākļos”… Kas tie tādi ir? Vai kāds var paskaidrot?
Kā būtu jārīkojas – ja uz profesionāļa godpilno titulu patiešām pretendētu – brālīšiem smagajiem?
Pirmajam, redzot kolēģa pūliņus, “jāatmet” gāzīte, jāieslēdz labais pagrieziena signāls un otrais jāpalaiž. Ja pirmais nav ne labs cilvēks, ne labs šoferis, tādam vajadzētu būt otrajam.
Redzot, ka apdzīšana pašlaik iespējama vien ātriem vieglajiem, viņam vajadzētu norimties, piekāpties, atkāpties tādā distancē, kas man ļautu abus spītniekus apdzīt pa vienam.
Lielie, augsti sēdošie varētu arī neskopoties ar mums, mazajiem, grūti saskatāmo, bet viņiem skaidri redzamo informāciju. Ceļš tukšs – pamirkšķini man ar labo actiņu. Un otrādi.
Tā vajadzētu. Tā nenotiek. Slikti braucam. Bez koleģiālām sarunām. Nervozi un bīstami.
