Ne jau snobisma dēļ! 0
“Ceļot var divējādi – kā to dara tūrists un kā to dara mūsu sabiedrības vairākums,” savā 1934. gadā klajā nākušajā “Vadonī ceļojumiem pa Latviju” atzina Kārlis Vanags. Pēc viņa domām, “izpriecas” vilcieni, kas ikreiz pulcē dažus simtus cilvēku, “spēj gan izraut mūs no pilsētas ielu trokšņa, bet viņi nekad nedos tos iespaidus, ko sniedz tūristu gaitas. Tā gan ir patīkama un jautra laika pavadīšana, “izbraukšana zaļumos” un nevis tūrisms.”
Dzimtenes apceļotāja galvenais mērķis ir ceļošana pati par sevi, bet ne dzīšanās pēc nostaigāto kilometru rekorda. Jāceļo taču tādēļ, lai kaut ko redzētu un mācītos, nevis snobisma dēļ! Īsts tūrists dzelzceļu vai automašīnu izmanto tikai, lai nokļūtu kāda maršruta sākumpunktā, pārējo viņš nostaigā kājām. Jāiet mērenā gaitā – ne vairāk kā piecus sešus kilometrus stundā, apmēram desmit minūtēs mērojot vienu kilometru. Gājiens jāsāk agrā rītā līdz pulksten sešiem, vienpadsmitos ceļojums jāpārtrauc pusdienām un divu stundu diendusai, bet vakarā jādodas gulēt jau ap desmitiem. Jāceļo kopā ar domubiedriem – vislabāk triju līdz piecu cilvēku grupā, bet nekādā gadījumā vienatnē. Katram īstam tūristam jāapzinās, ka viņa pamatprasība ir “redzēt skaisto Latviju, vēsturisko Latviju un etnogrāfisko Latviju”. Runājot par naktsmītnēm, labāk neprasīt saimniekam, lai viņš atdod savu gultu, jo sienā ir daudzkārt jaukāka guļa, ja vien ir sega un spilvens (tāpēc ieteica sākt ceļot, kad laukos jau ievākts pirmais siens). Jāguļ apakšveļā, aptinot sev segu apkārt un tikai tad ierokoties sienā. Īsta tūrista ceļa somā nav vietas grāmatām un saldumiem. Viņa “apbruņojumā” noteikti jābūt frencim, kamzolim vai mētelim, vieglai cepurei (populāras bija “baret” cepurītes), ērtiem zābakiem vai kurpēm, maizes kulītei, zeķēm, kreklam, nakstskreklam, peldbiksēm, dvielim, kabatas nazim, bārdas skujamiem piederumiem, mājas aptieciņai u. c.
