Miesas un gara putekļu sūcēji 0
Pirmā pašvaldības iestāde Latvijā, kas sāka rūpēties par tūrismu savā teritorijā, bija 1931. gada otrajā pusē darbu sākusī Cēsu kūrorta komiteja, kurai bija pašai tiesības organizēt ekskursijas, priekšlasījumus, izstādes, tūristu mītnes, paviljonus, muzejus, atpūtas vietas u. c. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē tā popularizēja slēpošanas tūrismu Cīrulīšos pie Cēsīm un Gaujmalā.
Slēpotājiem organizēja īpašus vilciena izbraukumus no Rīgas uz Cēsīm.
Kopš 30. gadu sākuma Latvijā aktīvi sāka veidot tūristu mītes. Tomēr uzskata, ka senākā no tām atradās Matkules pagasta Bušu mājās, kuru viesu grāmatā tēvzemes apceļotāju vārdi bija atrodami jau no 1911. gada. “Bušu” tūristu grāmatā bija parakstījies arī Kārlis Ulmanis, kurš Matkulē bija viesojies 1921. gada decembrī. 1932. gadā tūristu mītnēs Latvijā jau bija pārnakšņojuši 1100 tūristi – 2936 naktis, bet 1933. gadā – jau 7370 tūristi – 21 860 naktis. Par naktsmājām bija jāmaksā 30 līdz 70 santīmu, bet par uzturu vienu līdz trīs latus dienā. Uzturēties mītnē nedrīkstēja ilgāk par divām trim dienām atkarībā no apceļojamā apvidus.
1935. gadā Latvijā bija 355 tūristu mītnes (uz ceļiem par tām liecināja īpašas izkārtnes ar zaļu trijstūri baltā laukā), bet 1937. – 448. Turklāt lielākoties tās bija ierīkotas lauku saimniecībās, jo, citējot laikrakstu “Rīts”, sākotnēji ļoti skeptiski noskaņotie saimnieki “ar tūristu uzņemšanu ir apmierināti, jo, veicot valstisku un nacionālu darbu, tie rod arī jaunus ienākumus un lauku ražojumu patērētājus”.
Talsu pilsētas valde 1932. gada beigās ierīkoja tūristu mītni pilsētas pamatskolā, Līgatnes pilsētas valde – pagasta skolā u. c.
1938. gadā nolēma, ka arī Rīgā viesnīcu rakstura mēbelētajās istabās katrā numurā jābūt tekošam ūdenim, ik stāvā – kopējai vannas istabai. Savukārt iebraucamās vietas bija atļauts atvērt tikai noteiktos pilsētas rajonos (tobrīd Rīgā bija 23 iebraucamās vietas, visas iekārtotas visai primitīvi). 1939. gada vasarā Pārdaugavā Dārzu ielā 3 durvis vēra galvaspilsētas ierīkotā tūristu mītne, kurā guļamtelpas (pavisam 70 gultas) bija izvietotas astoņās istabās, gādājot arī par labierīcībām – dušu, apgaismojumu u. c., tomēr iekārtojumā īpaši izcēlās skaistās holandiešu podiņu krāsnis.
Tūrisma nodaļa (no 1937. gada – Sabiedrisko lietu ministrijas pakļautībā) centās pievērst uzmanību arī tam, lai skolu jaunatne sistemātiski apceļotu dzimteni. 1933. gadā Latvijā bija kļuvušas populāras skolu un ģimeņu vienas dienas ekskursijas. Tās mēdza dēvēt par “miesas un gara putekļu sūcējiem”, tomēr bija tālu līdz Hitlera Vācijai, kuras piemēru īpaši izcēla, atgādinot, ka tur šādi izbraucieni obligāti jau no sestās klases.
