“Neredzēt latvju ceļavīru barus” 0
20. un 30. gados Latvijā tūrismam bija divi virzieni – starptautiskais – pievilināt Latvijai ārzemju tūristus – un nacionālais – atturēt pašu iedzīvotājus no svešu zemju apceļošanas un nacionālās valūtas izšķiešanas ārzemēs. Vienlīdz grūti sasniedzami bija abi mērķi. “Kamēr citās valstīs jaunā paaudze savas brīvdienas izmanto, lai ceļojot iepazītos ar dzimteni, mūsu līgojošām druvām neredzēt latvju ceļavīru barus,” 1931. gadā laikraksta “Zemkopju Saule” slejās skuma Latvijas tūrisma politikas pionieris Kārlis Vanags.
Pašu zemes apceļošana vēl 30. gadu sākumā varēja izvērsties diezgan ekstrēmā piedzīvojumā, jo kārtīgam latviešu saimniekam, protams, likās aizdomīgi, ka cilvēks pašā karstākajā darba laikā var paņemt spieķīti un mugursomu un doties “locīt baltās lielceļu lentas”. Latgales ciemos bija pieredzēts, ka, šādam svešiniekam apkārt slaistoties un pieklauvējot pie būdiņas, saimnieks ķērās pie cirvja. Neuzticībai bija arī pamats, jo tā laika presē nebija reti šādi stāsti: “Tagad tik daudz klīst apkārt visādu ļaunu cilvēku, ka tu nemaz nezini, ko ielaid savā istabā un kam dod naktsmājas. Āre, tepat mūsu kaimiņš ielaida vakarā savā istabā svešu cilvēku, padeva vakariņas, atvēlēja pārgulēt nakti. Bet otrā rītā kaimiņu atrada noslepkavotu, bet svešais bija pazudis.”
