Mācies pazīt skaisto Latviju! 0
Vēl neprotam cienīt to, kas mums ir
Pienācis pavasaris, meteorologi sola, ka laiks kļūs arvien jaukāks. Šoreiz rakstu sērijā “Latvijas zudušās Atlantīdas” – vairāk par tēvzemes apceļošanas kustību, kas it sevišķi 20. gs. 30. gadu vidū bija aizrāvusi plašas sabiedrības aprindas un guvusi arī valsts un pašvaldību atbalstu.
“Mēs vēl vienmēr visu labu meklējam ārzemēs un neprotam cienīt to, kas mums pašiem ir. Mēs tikai neprotam to pienācīgi ietērpt un pasniedzam it kā ēsmu lētā avīžu papīrī, kamēr ārzemes savas dziedniecības un atpūtas vietas sniedz zīda papīrī,” 1929. gada jūlijā Latvijas pilsētu savienības valdes rīkotajā sanāksmē izteicās Siguldas pilsētas domes priekšsēdētājs O. Vīksniņš. Tika postulēts, ka “dzimtenes apceļošanai ir ne vien liela nozīme kulturālā ziņā un kā tautas vienotājai, bet tūrisms sniedz mūsu tautai arī ekonomiskus ieguvumus”. Lai gan 30. gadu sākumā Latvijā vēl trūka statistikas, kas reģistrētu nacionālo pilsoņu ceļošanas kustību, tāpat arī ārzemnieku uzturēšanās ilgumu, pēc dzelzceļu resora ziņām, 1931. gadā mūsu valstī pa dzelzceļu tika pārvadāti 13 986 373 pasažieru, no kuriem ieņēmumi bija ap 14 miljoniem latu. Pieņemot, ka tikai pieci procenti šo pasažieru ceļoja atpūtas vai izpriecas nolūkā, šādu ceļotāju bijuši vismaz 699 310. Tikai pieņemot, ka viena ceturtdaļa no viņiem pavadījuši atpūtā ārpus savas dzīves vietas desmit dienas un šai laikā izdevuši vidēji desmit latu dienā, tobrīd vēl vājais pašzemes tūrisms saimniecībai bija devis 17,5 miljonu latu lielu apgrozījumu.
