Anda Līce: Neraža cenu ziņā skars pilnīgi visus, ne tikai zemniekus 0
Šī vasara, jādomā, ne vienam vien zemkopim liks revidēt savus nākamā gada plānus – samazināt kādu kultūru platības, no kādu audzēšanas atteikties vispār, domāt gan par ūdens uzkrāšanu, gan tā novadīšanu. Tā kā iedzīvotāju vairākums dzīvo pilsētās, publiskajā telpā neizskanēja īpašs satraukums par reti sauso vasaru, kaut gan neraža vispirms jau cenu ziņā skars pilnīgi visus. Es aizvien esmu apbrīnojusi zemniekus, ka viņi spēj tikt pāri tam, kad ik pa laikam postā aiziet viņu darba augļi. To citādi nevar skaidrot kā vien ar savā zemē patiešām dziļi ielaistām saknēm.
Varam, protams, (kā to daudzi dara) mierināt sevi ar domu, ka neražas nav nekas jauns, ka laika apstākļi vienmēr ir bijuši mainīgi un neprognozējami un nav no mums atkarīgi. Diemžēl tikpat postoša kā dabas stihijas var izrādīties arī cilvēka daba, un tad atbilde nav ilgi jāgaida. Kādā no šīs vasaras karstajām dienām es noskatījos gandrīz divas stundas garo Jana Artusa Bertranda dokumentālo filmu “Māja”, kurā mūsu Zeme ir filmēta no putna lidojuma. Kaut ko tik skaistu un brīžiem arī baisu līdz šim nebiju redzējusi. Šī filma ir aizliegta 36 valstīs, kaut gan tā būtu jārāda visās skolās un valdību namos, jo tā ir sava veida mācību stunda nākamajām paaudzēm un uzskatāmi parāda, kādā ellē cilvēku alkatība var pārvērst mūsu planētu. Ka cilvēka neprātīga darbība izraisa neatgriezeniskas postošas pārmaiņas gan dabā, gan pašā cilvēkā.
Pēc filmas noskatīšanās bija jādomā, cik patiesībā zaļa ir mūsu, kas sevi dēvējam par dabas sargiem un pareizā dzīvesveida piekopējiem, apziņa brīdī, kad kādi zemes labumi mums kļūst samērā viegli pieejami. Vai arī tad, kad maks atļauj tos iegūt, mūs interesē, ka “kaut kur tur” tiek izcirsti mūža meži, tūkstošiem bērnu maksā ar savu veselību un dzīvību, lai mēs visos gadalaikos varētu baudīt jebkurā pasaules reģionā izaudzētos augļus, gatavot aizvien neparastākus ēdienus no aizvien retāk sastopamām augu sugām un zivīm. Cik liela ir mūsu ekoloģiskā pēda, kad, nomīdām zemsedzi vietās, kur cilvēks vēl nav spēris savu kāju, lai tikai varētu palepoties ar “es tur biju”? Kur paliek zaļā domāšana, kad atkritumos izmetam pārtikas kalnus, mazlietotas drēbes un, reklāmasprāt, novecojušu sadzīves tehniku? Skatoties Bertranda filmu, kā tāds refrēns ausīs skanēja latviešu dzejnieka Friča Bārdas pagājušajā gadsimtā teiktais: “Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min.”
