Monika Zīle: Gadījums ar Junkura mandātu – mācību stunda “Vienotībai” 22
Daži politikas vērotāji jau paguvuši izteikties, ka, noliekot mandātu, no “Vienotības” saraksta 12. Saeimā ievēlētais Jānis Junkurs ieies vēsturē. Apgalvojums spilgts, taču stipri pārspīlēts, jo viņš nebūt nav šādas rīcības pionieris. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas, parlamentā darbu īsti neiesākot, dažādu iemeslu pēc no deputātu mandāta atsacījušies vairāki – tajā skaitā saimnieciskie darbinieki, kam Saeimas “virtuve” tuvplānā nešķita pievilcīga vai pavērās vilinošākas iespējas citās jomās. Viņu vietās apsēdās nākamie, un sabiedrība lielākoties to pat nepamanīja. Arī J. Junkura mainītā prioritāte diezin vai piesaistītu paliekošu uzmanību, ja viņa žests nenodrošinājis mandātu sarakstā aiz svītras palikušajai “Vienotības” priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Tagad nenoliedzami spilgtajai Latvijas politikas personībai pievērstā uzmanība nu sakāpināta latviešu elektorātam raksturīgajā pakāpē, kur loģikai muti aizbāž emocijas. To pavadā auļo arī daļa masu saziņas līdzekļu, radot iespaidu, ka bezmaz valsts likteni izšķirs S. Āboltiņas rīcība – pieņems brīvo mandātu un iekļausies 12. Saeimas deputātu pulkā vai, kā patlaban modē sacīt, ļausies citam izaicinājumam?
Bet! – tā bieži uzsvēra viens bijušais premjers – būsim taču godīgi un liksim reiz malā politikā nederīgās “mīlas–nemīlas” kategorijas. Sakiet, lūdzu, kādu būtisku iemeslu dēļ “Vienotības” līderei jānoraida šis mandāts? Viņas mīnusi biļetenos nav tik katastrofālā skaitā, lai rastos pamats apgalvojumam, ka “tauta izbalsojusi”. Ne uz to pusi! Tiesa, balsošanas gaitā notikusi daļēja kandidātu numerācijas pārbīde. Tomēr S. Āboltiņu vēlētāji nav aizvirzījuši listes pēdējā vietā, bet vērā liekamais uzvārda plusojums ir svarīga uzticības zīme, un kāpēc lai viņa to ignorētu.
Patiesības labad jāteic, ka sēklu debatēm ap šo karstai oglei līdzīgo mandātu vēl pirms vēlēšanām bagātīgi kaisījusi pati Solvita Āboltiņa, izsakoties par vēlmi savu amatu paturēt arī 12. Saeimā. Kaut gan politiskajā retorikā mēdz izmantot blefa elementus, uzdodot vēlamo par esošo, Latvijas elektorātam šādi gājieni nesimpatizē – tajos tiek saskatīta augstprātība, dižošanās un lieluma mānija. Savu artaviņu politiskajām zemdegām tāpat piešķīla partijas priekšsēdētājas kolēģi, – iespējams, tikai labu gribēdami! –, pirmajās pēcvēlēšanu dienās steidzoties izplatīt ziņu par I. Dāldera došanos uz Briseli, šādi atbrīvojot krēslu Saeimā S. Āboltiņai. Īsāk sakot, auzas izbraukātas tik lielā platībā, ka gar šo mandātu vērptās kaislības varētu kļūt uzskatāms piemērs tam, cik dārgi politikā maksā nepārdomāti paudumi un ietekmes pārvērtēšana. Reizēm – nudien kaitinoša.
Gribas cerēt, ka piedzīvoto mācību pareizi uztvers un secinājumus izdarīs gan 12. Saeimā ievēlēto “Vienotības” deputātu frakcija, gan politiskais spēks kopumā. Jo nav ne mazākā gandarījuma vērot, cik bīstami “Vienotība” tuvojas takai, pa kuru nebūtībā aizgājušas tikpat daudzsološas partijas tāpēc, ka spītīgi ignorēja acīm redzamo. Lai cik nicinoši sabiedrība palaikam izsakās par deputātiem un partijām, sirds dziļumos liela daļa cilvēku grib redzēt Latvijas politisko spēku briedumu, pieņemšanos gudrībā un tālredzībā.
