“Mācību saturs datorikā neveicina kompetenču pieaugumu,” datorikas skolotājs par šī priekšmeta mācīšanas nejēdzībām pēc Skola 2030 reformām 0
AUTORS: Iecavas vidusskolas datorikas un programmēšanas pamatu skolotājs, direktores vietnieks mācību jomā Edgars Šmits
Latvijas vidusskolu datorikas programma, īpaši saistībā ar Skola 2030 ietvaros veiktajām reformām, bija domāta kā solis uz priekšu, lai sagatavotu skolēnus mūsdienu tehnoloģiju vadītajā pasaulē. Programmu bija paredzēts balstīt uz reāliem uzdevumiem un problēmu risināšanu, kas veicina skolēnu analītisko un radošo domāšanu.
Skolām dota modularitātes iespēja, pielāgot programmu atbilstoši skolēnu vajadzībām un pieejamajam aprīkojumam. Galvenais akcents un atslēgas vārds – kompetences. Mulsinoši jau ir tas, ka šajā projektā dizains un tehnoloģijas un datorika ir sabāztas vienā maisā zem nosaukuma tehnoloģiju joma.
Mulsinošie mācību jomas mērķi
Vēl mulsinošāka sajūta pārņem, lasot tehnoloģiju mācību jomas apguves mērķus: “Skolēns mācās radīt dažādām mērķaudi¬torijām, to vēlmēm un vajadzībām atbilstošus produktus, dizaina risinājumus un program¬matūras, veic lietotāju izpēti, prototipēšanu, organizē risinājuma izstrādei nepieciešamos resursus un plāno risinājuma ieviešanu, izvērtē risinājumus atbilstoši dizaina vērtībām (ilgtspējīga attīstība, estētika, lietojamība, ergonomika, ētika, drošība un ekonomika) un iesaka uzlabojumus, lietpratīgi, droši un atbildīgi lieto mācību procesā un ikdienā nepiecie¬šamo programmatūru, programmvadāmas ierīces un materiālu apstrādes ierīces un tehno¬loģijas, skaidro zinātnes sasniegumu praktisko lietojumu tehnoloģiju attīstībā.”
Vai, lasot šo garo prātojumu, rodas arī kādas konkrētības nojausmas? Bet ir arī mērķis konkrēti datorikai.
“Pamatkursa Datorika apguves mērķis un uzdevumi ir dot iespēju skolēnam apgūt un lietot dažādas ikdienā noderīgas lietotnes, lai paaugstinātu sava mācību un personiskā darba produktivitāti, iedziļināties informācijas sistēmu un tiešsaistes rīku dažādībā un lietošanas apguvē, lai nostiprinātu digitālās prasmes un izvēlētos atbilstošāko risinājumu ikdienišķās problēmsituācijās, ievērot intelektuālā īpašuma tiesības un rīkoties atbildīgi digitālo tehnoloģiju izmantošanas procesā.”
Šis jau ir cerīgāk, bet kā ar mācību priekšmeta standarta prasībām un tā realizāciju? Jā, datorika nav plakana vienvirziena zinātne. Tai ir vismaz pieci virzieni – datorzinātne, datorinženierija (darba galdi, roboti), programminženierija, informācijas tehnoloģijas, informācijas sistēmas un varētu vēl definēt dažādas apakšnozares un virzienus, kaut vai to pašu mākslīgo intelektu, par kuru, starp citu, standartā un sasniedzamajos rezultātos nav ne vārda. Var mācīt no visa pa druskai.
Un, šķiet, ka te programmas sastādītāji ir sākuši streipuļot no vienas grāvja malas uz otru.
Te gan piebildīšu, ka vidusskolas vispārīgā līmeņa apguves programmai datorikā, tāpat kā citu priekšmetu paraugprogrammām, ir rekomendējošs raksturs, tā ir, kā tagad mēdz teikt, fleksibla attiecībā uz tēmu sadalījumu, secību un stundu skaitu, kas paredzēts tēmas apguvei. Skola var veidot arī savu mācību priekšmeta programmu. Bet par to nedaudz vēlāk.
Vai ir galīgi garām?
Vai vēlos apgalvot, ka piedāvātā datorikas programma ir galīgi garām? Man nav tādu pētījumu, lai es varētu runāt visu Latvijas vidusskolu skolotāju vārdā, bet esmu runājis ar ļoti daudziem datorikas skolotājiem, un te nu gribas teikt: “Pat ne tik cik skolu, bet, cik skolotāju, tik dažādu pieeju šī mācību priekšmeta programmas apguvē!”
Var teikt, tas nav slikti, tāds savā ziņā ir šī projekta viens no mērķiem – dot lielāku brīvību skolām un skolotājiem, ņemot vērā skolas resursu kapacitāti un vēlmes. Tiktāl viss skaidrs, bet jautājums ir, kāda ir valsts ilgtermiņa vīzija šajā tik nozīmīgajā un uz nākotni vērstajā jomā, lai Latvijai būtu potenciāls, uz ko balstīt un attīstīt IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju) nozari? Kur ir kāds mērījums no valsts puses IZM personā, lai varētu apgalvot – jā, mēs dodamies pareizā virzienā, mūsu jaunieši pēc vidusskolas beigšanas ir konkurētspējīgi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kontekstā un ir universitāšu IKT programmu potenciālie studenti, kas bariem vien dodas uzņemšanas komisijas virzienā. Atbilde – ne tuvu!
Te viens kompetents viedoklis: “Šobrīd Izglītības ministrijā un pie izglītības pārveidošanas procesa strādā neprofesionāli cilvēki. Pirmais, kas bija jādara, bija jānovērtē un jāpasaka, kuri bija tie, kas neveiksmīgi ieviesa “Skola 2030” – 62 miljoni [eiro] kā nekā stāv,”
tā savu viedokli TV24 intervijā pauda politoloģe un profesore Ilga Kreituse, analizējot izglītības nozares jautājumus.
Lai gan pēc statistikas datiem IKT programmas universitātēs ir pieprasītas un to galvenokārt nodrošina vidusskolu audzēkņi, kas apguvuši programmēšanu, tad liela vidusskolas beidzēju daļa universitāšu IKT programmu uzņemšanas komisiju durvis nešturmē daļēji tāpēc, ka nepārdomāti ieviestā projekta Skola 2030 dēļ nejūtas tam gatavi, bet daļa no tiem, kas tiek pāri slieksnim, drīz vien pa citām durvīm atrodas uz ielas. Atcerēsimies arī projekta kontekstā matemātiķu grimasēs savilktās sejas, vēsturi ar pazaudētu priekšmetu un domāju datorika nav izņēmums.
Taisnības labad pieminēšu vēl vienu aspektu. Un tā nav tikai datorikas problēma, drīzāk gan sistēmiska. Skolēni vidusskolā nemaz īpaši nelūkojas eksakto priekšmetu virzienā. Vajadzētu it kā draudzēties ar perspektīvajiem – STEM mācību priekšmetiem, bet skolēni nereti izvēlas to vieglāko ceļu. Problēma ir sistēmiska tādēļ, ka visos izglītības līmeņos skolā un arī ārpus skolas, jauniešiem vieglāk ir būt vai tiek piedāvāts būt digitālā satura patērētājiem, nevis tā radītājiem, analizētājiem un uzlabotājiem, ko, cita starpā, paredz jaunais saturs. Bet ne jau skolēnos meklējama vaina!
Paanalizējam vispārējā līmeņa datorikas programmu!
Es gribētu mazliet iedziļināties un paanalizēt vidusskolas vispārīgā līmeņa apguves datorikas programmu. Te gan neliela atruna. Šo programmu neapgūst visās vidusskolās. Ir skolas, kuras piedāvā tehnoloģiju mācību jomas optimālā līmeņa kursus – Dizains un tehnoloģijas I vai Programmēšana I, kuru saturā datorikas sasniedzamie rezultāti jau ir iekļauti. Tāpat kursu Programmēšana I var turpināt kā augstākā apguves līmeņa kursu Programmēšana II. Tātad runa tikai par vispārīgo priekšmeta apguves līmeni, kura apguve lielākoties – arī pēc skolas izvēles – notiek tikai vienu gadu, parasti 10.klasē.
Cik sagatavotam būtu jābūt topošajam vidusskolēnam datorikā, ņemot vērā, ka šo priekšmetu jau māca no 1. līdz 9.klasei (1.-3.kl. integrēti citu mācību priekšmetu kontekstā vai fakultatīvi). Atgādināšu, ka kādreiz šis priekšmets, kas saucās informātika, tika mācīts vienu stundu nedēļā 7.klasēs, bet pirms projekta Skola 2030 ieviešanas no 5.klases līdz 7.klasei. Domāju – pietiekami labi sagatavotam, lai skolēns varētu uzsākt mācības vidējās izglītības mācību iestādē jau augstākā līmenī IKT jomā. Bet vai tā ir?
Noklausies LR1 “Ģimenes studijas” raidījumu 16.01.2025. “Bērnu spējas un prasmes lietot tehnoloģijas praktiskām vajadzībām.” Šī gan ir tēma stāstam un diskusijai, kas notiek pamatskolas posmā datorikas priekšmeta apguvē, kas, gribi negribi, savijas ar to, ko mēģinu šeit ieskicēt.
Ielūkošos MK normatīvajos aktos, kas reglamentē noteikumus par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem. Te neliels izvilkums no datorikas kursa plānotajiem rezultātiem.
• Salīdzina līdzīgus risinājumus un raksturo tajos izmantotos materiālus, tehnoloģiskos procesus, to priekšrocības un trūkumus, nosaka, kādi dizaina procesa soļi un darbības veiktas, lai tos radītu.
• Pēta un izvērtē dizaina izstrādes procesā iesaistīto darbinieku (dizainera, ražošanas vadītāja, programmētāja, projektu vadītāja, materiālzinātnieka u. c.) lomu risinājumu izstrādes procesā. Reflektē par savām prasmēm un profesionālajām interesēm attiecīgajā nozarē.
• Noskaidro lietotāju paradumus, intereses un to, kādus risinājumus un kādā veidā tos ikdienā izmanto, lietojot dažādas pētniecības metodes.
• Plānojot risinājumu, veido tā modeļus un variantus, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas un uzlabojumus gala risinājuma idejā.
• Testē un lieto iterācijās radītos risinājumus, analizē iegūtos datus un formulē pamatotus ierosinājumus, lai pilnveidotu risinājuma izstrādes darba plānu.
• Atpazīst un analizē informācijas dizaina pamatprincipu izmantošanu daudzveidīgos piemēros.
• Salīdzina dažādos medijos izmantotos informācijas dizaina risinājumus, analizē konkrēto piemēru priekšrocības un trūkumus.
Vēlos jautāt – vai pamanījāt arī ko tādu, kas attiecas uz datoriku? Ir, jā, ir! Tikai mani pašu, iespējams arī jūs, pārņem neizpratne, vai es gadījumā nelasu dizaina vai sociālo zinātņu, vai veselības mācības programmās sasniedzamos rezultātus?
Nav tā, ka viss šajā uzskaitījumā ir lieks un uz datoriku neattiecināms, bet pats būtiskākais – kā ir salikti akcenti. Manuprāt pilnīga satura disproporcija un tēmu satura izpludināšana un apaudzēšana ar liekām detaļām tā, ka tai miglā grūti ieraudzīt pašu rezultātu.
Tēmā par programmvadāmām ierīcēm, piemēram, lieki meklēt nodaļu par informācijas – teksta, attēlu, audio, video satura kodēšanu. Tas dotu izpratni ne tikai par milzīgo informācijas gūzmu, kas tiek radīta pasaulē katru minūti, bet arī lieti noderētu tiem, kas apgūst programmēšanu. Nebrīnīsimies, ka vidusskolas beidzējs īsti nespēs atbildēt, vai domraksta apjoms ir mērāms baitos, kilobaitos vai terabaitos. Toties ieteikumos ir uzdevums – shematiski uzzīmēt darba vietu, kurā būtu iekļauti šādi elementi: galds, krēsls, sistēmbloks utt. Nopietni? Nu cik var?
Ergonomika tiek dreijāta no pirmās klases. Katru gadu, pat divas reizes gadā, skolēniem jāparakstās par drošības tehnikas noteikumiem un tiek atgādināts par veselību ietekmējošiem faktoriem darbā ar programmvadāmā ierīcēm. Vidusskolēnam to pat vairs nevajadzētu atgādināt, kur nu vēl prasīt zīmēt galdu un krēslu. Daudzos gadījumos, kad vidusskolēnam ir redzes traucējumi, kifoze, skolioze, citas balsta un kustību aparāta (BKAS) problēmas, jau ir par vēlu par to runāt. Programmēšanas pamatu ievadkursu gan te velti meklēt.
Pamatskolas kursā paredzēts apgūt tīklu tipus, to veidojošos elementus, jāprojektē kādas telpas, ēkas, iestādes datortīkls, bet, lūk, vidusskolā tikai jāprot nosaukt datortīklu veidus un jāprot izvēlēties piemērotāko.
Ir jāveic vesels pētījums par mērķauditorijas digitālās identitātes veidošanas un kiberdrošības apdraudējuma risku novēršanas ieteikumu izveidi. Tas ir jāzina, it sevišķi šai kibernoziegumu uzplaukuma ērā, bet par digitālo identitāti tiek mācīts jau pamatskolas sociālo zinātņu kursā. Bet vidusskolā skolēni šīs zināmās lietas kaudzēm var atrast internetā vai pajautāt mākslīgajam intelektam un ieteikumu saraksts gatavs. Un kur te jaunas kompetences?
Piemēram, tēmai “Informācijas dizains” paredzētas 20 mācību stundas, bet tēmai “Datu apstrāde”, kas manuprāt šajā kursā ir pati svarīgākā, uz nākotni vērstā un datoristiskākā tēma – tikai 18 stundas. Jā, stundu skaitu var variēt. Kas tik dizaina tēmā nav salikts – dizainu salīdzināšana, dizaina risinājuma principi, to analīze, mērķauditorijas vajadzību ievērošana, interešu noskaidrošana un to, kādi ir labākie risinājumi tīmekļa vietnes izveidei. Bet pašu tīmekļa vietni paredzēts veidot ar tiešsaistes rīku palīdzību, tātad gatavā vidē ieliekot savu informāciju, kaut gan 9.klasē tas bija jāveic, izmantojot kādu programmēšanas valodu. Tātad latiņa tiek nolaista zemāk kā pamatskolā. Vēl jāizvērtē procesā iesaistīto darbinieku lomu un visbeidzot jāprezentē dizaina produktu. Vēl minēts, ka jāizmanto attēlu, videomateriālu un audio datņu apstrādes lietotnes. Nu vismaz! Jauki!
Kaut gan arī pamatskolā jau ir bijušas tēmas gan par attēlu, gan video apstrādi. Bet zināšanai, ka tāds priekšmets kā dizains un tehnoloģijas pamatskolā arī tiek mācīts no 1. līdz 9.klasei. Manuprāt šai tēmai vispār nevajadzēja atrasties vidusskolas datorikas programmā. Kādus dizaina risinājumus diez vajadzētu sagaidīt, piemēram, programmā par datu masīvu sakārtošanu augošā vai dilstošā secībā, ja rezultāts ir vienkārši dati. Vai Excel tabulā par noguldījuma procentuālo pieaugumu? Vai matemātikā, fizikā, bioloģijā arī vajadzētu paredzēt veselu tēmu par uzdevumu risinājuma dizainēšanu?
Vēl viena tēma, kurā manuprāt jau pamatskolas skolēni jūtas tīri ērti, ir dažādu tiešsaistes lietotņu, piemēram, kalendāru, citu darba organizācijas rīku, komunikācijas rīku pētīšana, salīdzināšana un koplietošanas iespējas. Vai 10.klases skolēnam jau nav zināmi visi, piemēram, Google piedāvātie produkti un koplietošanas iespējas?
Vai tas viņam būs liels ieguvums, ja viņš iemācīsies izveidot piezīmi Google Keep vai Padlet? Skolotājs dažkārt acis nespēj pamirkšķināt, kad 7.klases skolēni izgūst tekstu no skolotāja dotā attēla, lai nebūtu jāpārraksta to ar roku datorā.
Grūti uztaustīt kādu pievienoto vērtību, mācot to, kam pamatskolā jau veltīts pietiekami daudz mācību stundu, ja nu vienīgi aplikāciju SVID analīze, ja vien arī par to jau nav runāts līdz 9. klasei.
Ko vajadzētu?
Ļoti nepieciešams vidusskolēniem ir perfekti apgūt lielu teksta dokumentu strukturēšanu, jo šīs iemaņas viņiem būs nepieciešamas visu studiju laiku universitātēs un vēlāk darba dzīvē, sākot ar kursa darbu rakstīšanu un beidzot ar bakalaura darbu un atskaitēm darbā. Taču skolotājiem tas ir izaicinājums.
Pamatskolā MS Word izmantošana sākas jau no pirmās klases, katru mācību gadu papildinot zināšanas un pieredzi darbā ar šo teksta apstrādes lietotni. Taču tāda sajūta, ka vidusskolā daudz kas ir jāsāk no jauna. Manuprāt te iemesls, kā līdzīgi ar citām lietotnēm pamatskolā un arī vidusskolā ir tas, ka visi sagaida, ka datorikā tak viss tiks iemācīts, bet šīs zināšanas un iemaņas netiek praktizētas vai maz tiek praktizētas citu mācību priekšmetu kontekstā. Tikai praktiski darbojoties, var nostiprināt zināšanas un iemaņas.
Sākot mācības vidusskolā, zināšanām un pieredzei darbam ar teksta lietotni jau vajadzētu būt tā teikt asinīs, vidusskolā pietiktu ar nelielu atkārtojumu un padziļinājumu un vidusskolēnam jau tā būtu lietojama kā ikdienišķs darba instruments. Galu galā digitālā pratība ir viena no caurviju prasmēm, kas iekļauta pilnveidotajā mācību saturā un pieejā. Tad vēl starppriekšmetu saikne, kuras realizācija radītu ļoti lielu pienesumu gan priekšmetu apguvē, gan kopsakarību, kas valda pasaulē, izpratnē, bet kuras ieviešanas eiforija nu jau ir krietni noplakusi, katram skolotājam koncentrējoties uz sava priekšmeta programmas apguves grūtībām un izaicinājumiem.
Ka tas nav ne viegli, ne vienkārši, lasītājs varētu pārliecināties, izlasot Ilzes Kuzminas publikāciju LA.lv “Ir svarīgi skolā nevis mācīties mācību priekšmetus, bet gan saprast kopsakarības. Starppriekšmetu saiknes izaicinājumi” 25.01.2022. Rezultātā daļa skolēnu datoriku sāk uztvert nevis kā instrumentu, citu priekšmetu apguves produktivitātes celšanai un izmantošanai reālās dzīves situācijās, bet kā piedēkli jau tā pārsātinātajam mācību saturam.
Tēma par datu analīzi būtu tas, ko vidusskolā tiešām vajadzētu apgūt, padziļināt un tālāk arī izmantot praktiski ne tikai datorikā, bet arī citu mācību priekšmetu apguvē. Tie divi sasniedzamie rezultāti par izklājlapām un datu analīzi, kas minēti standartā, ir pilnīgi atbilstoši vidusskolas prasībām. Taču, cik stundas tam ir paredzēts? Bet par datu bāzu vadības sistēmām tur minēts – Ar piemēriem skaidro jēdzienus “datubāze”, “informācijas sistēmas” un “atvērtie dati”. Veic datu izguvi no publiski pieejamām datubāzēm un iegūto datu pēcapstrādi. Tiešām? Ar kādu programmu veikt to pēcapstrādi? Vajadzētu nevis skaidrot jēdzienu “datubāze”, bet ar melnu muti darboties ar to pašu MS Access. Tas netiek apgūts pamatskolā un vidusskolā būtu jāapgūst no nulles, bet vai tam ir plānots stundu skaits?
Tāda sajūta, ka programmas izstrādātājiem bijušas paniskas bailes tēmu saturu konkretizēt, minot, piemēram, lietotnes nosaukumus, jo tad tas izskatītos, kā skolotāja radošo izspausmju ierobežojums.
Ja atgriežamies pie tā, ka katra skola var veidot savu mācību priekšmeta apguves programmu, tad skaidrs, ka tā atšķirsies no piedāvātās paraugprogrammas datorikā vidusskolām. Cik skolas šo iespēju izmanto? Man diemžēl šādu datu nav, bet domāju, ka tādu nav daudz. Vispārīgā līmeņa programmai datorikā vidusskolās vajadzētu paģērēt apgūt datu bāzu vadības sistēmas, dažādus datu analīzes rīkus, piemēram, Solver, What-If analīzi, arī matemātisko analīzi, statistikas elementus, finanšu funkcijas, kas lieti noderētu ekonomikā un biznesa pamatos. Jaunajā standartā matemātikā ir parādījusies tēma par kastu diagrammām.
Šo tēmu saprotamāk un ātrāk izdotos apgūt, ja to darītu paralēli datorikā. Ir milzum daudz lietu, ko apgūstot datorikā, varētu izmantot citu mācību priekšmetu apguvē. Un tāds jau ir datorikas mērķis vidusskolā, nu vismaz manā izpratnē, ka digitālo prasmju, lietojumprogrammu apguve ir kā instruments un palīgs turpmāko zināšanu apguvē un darba gaitu sekmīgā realizācijā. Ne kur nav teikts, ka vidusskolai būtu jāsagatavo nākamie datorinženieri vai programmētāji, bet likt zīmēt galdus un krēslus vai pētīt WhatsApp funkcijas jau nu arī nevajadzētu. Dažā labā reizē, strādājot ar aplikācijām, skolotājiem būtu jāpamācās no skolēniem.
Stāsts par to, ka skolās, īpaši vidusskolas posmā, praktiski nav nekādu mācību materiālu, kas atbilstu jaunajam izglītības standartam, jau kļuvis banāls.
Datoriķi šajā ziņā nav izņēmums, es pat teiktu, apdalīti vairāk kā citu priekšmetu pedagogi. Viss tiek radīts pašu spēkiem – darba lapas, vingrinājumi un pārbaudes darbi. Pluss vēl darbs ar dažādiem tiešsaistes rīkiem, ko katrs skolotājs apgūst un izmanto pēc sava prāta un saprašanas. Daudzi skolotāji izmanto ļoti veiksmīgi uzsāktā projekta Start(IT) materiālus – daudz konkrētākus, strukturētus, sadalītus pa stundām, ar iekļautiem vingrinājumiem stundās, mājās un pārbaudes darbiem. Daudz kas no tā Skola 2030 kontekstā nav izmantojams.
Datorikā vidusskolas līmenī sen vairs nav arī nekādu valsts pārbaudes darbu – ieskaites vai eksāmena un tas, šķiet, ir pazudis uz neatgriešanos. Izvēles eksāmenu var kārtot tie, kas izvēlējušies Programmēšana II.
Dzirdu balsis, kas saka, kāpēc gan es un citi skolotāji to visu jau tagad nevar mainīt un mācīt? Teorētiski var, bet tad jābūt savai mācību priekšmeta programmai un pēc tās būtu jāstrādā visiem priekšmeta pedagogiem. Vēl ir lielas atšķirības starp skolām – atnākot no citas skolas, skolēni paziņo, ka tādu tēmu vispār savā iepriekšējā skolā nav mācījušies. Bet te nu mēs atgriežamies pie jaunā mācību satura plašā vēriena. Lai nu kā, bet no savas puses es uzdrošinos apgalvot, ka šis mācību saturs datorikā vidusskolās, neveicina kompetenču pieaugumu skolēniem. Un agri vai vēlu to nāksies mainīt, ja vēlamies, lai mums veidojas IKT jomā konkurētspējīga paaudze. Runājot par izglītības kvalitāti visos izglītības posmos un priekšmetos, arī pedagogiem šis ir lielu izaicinājumu laiks – turēt līdzi straujajam digitalizācijas attīstības tempam un audzēt savu profesionālo kapacitāti. Pārfrāzēšu slaveno franču teicienu “cherchez la femme” (meklējiet sievieti) – meklējiet skolotāju – viņš ir un paliks galvenais visu izglītības sasniegumu motivators, mērs un garants.
Ko piedāvā mākslīgais intelekts?
Beidzot rakstīt šīs pārdomas, ienāca prātā doma pavaicāt mākslīgajam intelektam, kāds ir tā piedāvājums mūsdienīga vidusskolas datorikas satura kontekstā. Uzdevu jautājumu: “Kādas tēmas vajadzētu iekļaut vispārizglītojošās vidusskolas datorikas kursā, cik stundas tām būtu jāvelta, ņemot vērā, ka pamatskolā skolēni jau ir mācījušies datoriku 9 gadus?”
Lūk, atbilde bez jebkādas saņemtā rezultāta interpretācijas no autora puses!
1. Programmēšana un algoritmi (40 stundas)
o Padziļināta programmēšanas valodu apguve (piemēram, Python, Java)
o Algoritmu analīze un izstrāde
o Datu struktūras (saraksti, koku struktūras, grafi)
2. Datu bāzes un SQL (20 stundas)
o Datu bāzu pamati
o SQL vaicājumu rakstīšana un optimizācija
o Datu bāzu pārvaldības sistēmas
3. Tīmekļa izstrāde (20 stundas)
o HTML, CSS un JavaScript
o Tīmekļa vietņu izstrāde un dizains
o Front-end un back-end pamati
4. Kiberdrošība (10 stundas)
o Pamati par kiberdrošību un draudiem
o Drošības prakses un aizsardzības metodes
o Šifrēšana un datu aizsardzība
5. Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās (10 stundas)
o Ievads mākslīgajā intelektā
o Mašīnmācīšanās pamati un algoritmi
o Praktiski piemēri un pielietojumi
6. Datu analīze un vizualizācija (20 stundas)
o Ievads datu analīzē
o Datu vākšana un tīrīšana
o Statistiskās analīzes pamati
o Datu vizualizācijas rīki un metodes (piemēram, Excel, Python bibliotēkas kā Matplotlib un Seaborn)
o Praktiski piemēri un projekti
7. Projekta darbs (20 stundas)
o Individuālie vai grupu projekti, kas apvieno vairākas apgūtās tēmas
o Projekta plānošana, izstrāde un prezentācija
Kopā 140 stundas jeb programma diviem vidusskolas mācību gadiem. Šāds kurss nodrošinātu skolēniem padziļinātas zināšanas un praktiskas iemaņas, kas būtu noderīgas gan turpmākajās studijās, gan darba tirgū. Nezinu kā jums, bet man šis Copilot piedāvātais tēmu un stundu sadalījuma variants šķiet daudz sakarīgāks un vidusskolai atbilstošāks par šī brīža Skola 2030 piedāvāto pusfabrikātu. Varbūt IZM ierēdņiem arī biežāk vajadzētu lūgt padomu un vairāk paļauties mākslīgā intelekta nesautīgi palīdzīgajam plecam? Bet varbūt no šī mācību priekšmetā pašreizējā izpildījumā atteikties vispār un palikt pie optimālā līmeņa kursiem Dizains un tehnoloģijas I vai Programmēšana I, jo šajos kursos datorikas saturs jau ir ietverts?
