10
Nobloķēts ceļš, dūmi un šāvieni
Jau pirms sešiem atskan pirmie šāvieni, jo uz ceļa meža vidū parādījusies pretinieka vienība no Zemessardzes 55. Aizkraukles bataljona. Dzirdami gan automātiskie, gan prettanku ieroči. Kapteinis paskaidro, ka tas atgādinot somu taktiku Ziemas karā. Pretiniekam tiekot izdarīti divi uzbrukumi, bet trešajā to paredzēts iznīcināt. Pirmajā nepieciešams sašaut vismaz vienu tehnikas vienību un aizkavēt šo spēku virzīšanos vismaz par 15 minūtēm. Signālu par atbalsta nepieciešamību saņem mīnmetējnieki, un jau drīzumā apkalpes ir gatavas uguns atklāšanai. Tas tiek imitēts, un, kad šaušana pabeigta, ir pavisam īss laiks, lai artilēristu vienība atstātu šo vietu, kas nu jau kļuvusi nedroša.
Pēc nepilnas stundas sākas galvenā kauja, kurā paredzēts nepieļaut pretinieka virzīšanos uz Aknīsti. Asfaltēto ceļu nobloķējusi ceļu policija, un kauja arī sākas. Aizkrauklieši tiek apturēti ar blīvu uguni, lai gan jēkabpiliešiem vajadzējis viņus pielaist tuvāk. Intensīvā šaušana turpinās aptuveni desmit minūtes, taču arī vēl pēc tam uguns vairākas reizes uzliesmo ar jaunu spēku. Kā vēlāk pastāsta Jēkabpils bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors, “kraukļi” jeb aizkrauklieši cietuši loģisku zaudējumu, jo tā bijis paredzēts mācību scenārijā.
Kad visi mācību dalībnieki nostājušies ielokā, bataljona komandieris pasaka īpašu paldies mūsu kaimiņiem no Lietuvas. Esot skaidrs, ka Latvijas karavīri vienatnē nevarot atvairīt milzīgu pārspēku, bet pavisam citādi esot tad, ja varam darboties kopā ar sabiedrotajiem. Lietuviešu piedalīšanās šajās mācībās esot ļoti svarīga, jo “viņi redz mūs un mēs redzam viņus”. V. Kodors bija apmierināts, kā strādājuši zemākie – nodaļu – komandieri, jo bez sekmīgas darbības šajā līmenī “armija ir vienīgi kustīga masa”. Šķiet, gandarīts par aizvadītajām mācībām, lai gan nedaudz noguris, bija arī kapteinis G. Rožlapa.
