Nobloķēts ceļš, dūmi un šāvieni: mācību kaujas Sēlijā 10
Tieši beidzamajos gados ikviens Latvijas iedzīvotājs būs pamanījis, ka armija ir iznākusi ārpus kazarmām, kas nozīmē aizvien plašākas un intensīvākas lauka mācības. Karavīriem – zemessargiem – tas lielākoties saistās ar “karošanu” sestdienās un svētdienās, bet daudziem viņu komandieriem virsniekiem pieaugusī intensitāte karošanas prasmju apgūšanā nereti nozīmē pat septiņu darba dienu nedēļu. Karstākajā apmācību laikā bez brīvdienām iespējams palikt vai veselu mēnesi. Viens no šādiem zemessargu komandieriem ir 41 gadu vecais Zemessardzes 56. kājnieku bataljona (Jēkabpils) 1. kājnieku rotas komandieris kapteiņleitnants Guntars Rožlapa, kas dienestā pavadījis gandrīz 23 gadus. Esot pietiekami daudz iemeslu brīvprātīgam virsnormas darbam, par kurnēšanu vispār neesot runas, gan armijā, gan Zemessardzē redzama strauja un plānveidīga attīstība. Tas esot nopietns papildu stimuls, kas noskaņo darbam, apgalvo kapteinis.
Realizētais bērnības sapnis
“Jau otrajā vai trešajā klasē vēlējos kļūt par virsnieku, un mans sapnis realizējās. Visa bērnība pagāja, spēlējot kariņu, un to turpinu darīt vēl šobaltdien. Arī materiālais nodrošinājums sekmē to, ka palieku dienestā arvien ilgāk. Man ir svarīgi, ka redzu attīstību bruņotajos spēkos. Varu salīdzinājumam atcerēties 1999., 2000. gadu, kad dienēju Liepājā Zemessardzes 44. bataljonā. Mācības tagad ir kļuvušas daudz sarežģītākas, tajās jāsasniedz daudz komplicētāki mērķi. Protams, galvenais uzdevums jau ir tas pats – mācīties aizsargāt savu dzimteni, taču metodes tagad ir daudz labākas, arī izglītība labāka. Kādreiz zemessargu izglītošana bija daudz haotiskāka, bet tagad tā ir strikti noteikta – sākumā pamatprogrammas, tad specializācijas kursi un aizvien sarežģītāka apmācība. Esam akumulējuši vairāku mūsu sabiedroto valstu pieredzi,” stāstīja G. Rožlapa.
Pēc mācībām, atgriežoties mājās, iespējams labāk novērtēt, kāds komforts ir pieejams. Ka varot iekāpt savā automobilī, aizbraukt uz lauku mājām, ka varot strādāt vai nodarboties ar saviem hobijiem un tas viss neesot liegts. Uz to iespējams paskatīties arī no cita skatpunkta – G. Rožlapa, sargājot valsti, pats arī nodrošina, lai viņam un citiem tas viss būtu pieejams. Citi varbūt ar to neiedomājoties, bet viņam tas esot aktuāli. Iespējams, kapteinis ir viensno tiem cilvēkiem, par kura daudzveidīgajām interesēm un spējām atrast laiku dažādām nodarbībām viņu varētu apbrīnot daudzi. Pašlaik reizi nedēļā kapteinis piedalās Ābeļu pagasta jauktā ansambļa “Tomēr” mēģinājumos, ik nedēļu spēlējot trompeti, ko iemācījies mūzikas pamatskolā, apgūst teoloģijas zinības, bet vienīgi galdnieka darbam (vidusskolā atklājies šāds talants) gan neatliekot laika.
Sestdiena pirms agrajām kaujām
Kūp mežainās Sēlijas zemes ceļš, pa kuru uz divu dienu mācībām dodas Zemessardzes 56. Jēkabpils kājnieku bataljona vienība. Lauka taktiskajā vingrinājumā šoreiz piedalās kājnieku, prettanku, sakaru un izlūku vienības, kam paredzēta sadarbība ar artilēristiem no Zemessardzes 34. Daugavpils artilērijas bataljona un lietuviešu zemessargu vienību. Sadarbība ar kaimiņiem jau kļuvusi par tradīciju, un tikai pirms nedēļas latvieši braukuši uz mācībām Rokišķu novadā. Kapteinis sēž blakus “Bandwagen” jeb kājnieku nodaļas mašīnas vadītājam un, kā var noprast, sevišķi lielu vērību velta sakariem. To nozīmi apstiprinot teiciens – nav sakaru, nav vadības, nav vadības, nav arī uzvaras. Izbraukuši cauri meža zonai, nokļūstam klajākā un vietējo zemnieku glīti sakoptā teritorijā. Sasniedzam nelielo Ancenes ciemu, kur jau gaida izlūki. Viņi darbojušies visu iepriekšējo nakti, teritorija labi izpētīta, un pēc neilgas pauzes vienības dodas uz pozīcijām. “Uz mani pašu attiecas sakaru–komunikācijas treniņš, kā spēšu sazināties ar vienībām un štābu,” paskaidro kapteinis. Kopā ar sakarniekiem un G. Rožlapu dodamies uz vietu, kur paredzēts iekārtot vienības komandpunktu. Reiz, visticamāk, vēl starpkaru laikā, tā bijusi laba lauku saimniecība, par ko iespējams gūt priekšstatu no iespaidīgajām saimniecības ēkām un plašās dzīvojamās mājas. Tagad gan tur labu laiku vairs nedzīvo neviens. Par to, ka pamestajā saimniecībā mācību ietvaros atradīsies zemessargi, tikuši informēti kaimiņi. Tieši vietējo iedzīvotāju informēšana, saskaņošanas darbs par mācību aizvadīšanu ar zemju un mežu īpašniekiem esot visai piņķerīga un laikietilpīga nodarbošanās mācību gatavošanas posmā. Taču ļoti pretimnākoša bruņotajiem spēkiem esot AS “Latvijas valsts meži” un pašvaldības, skaidro G. Rožlapa.
Netālu izvietojušies arī 34. bataljona mīnmetējnieki. Tieši precīzai sadarbībai ar viņiem paredzēta liela uzmanība. No tā, vai kājnieki savam atbalstam sagaidīs jaudīgo 120 milimetru mīnmetēju uguni, lielā mērā ir atkarīgas sekmes kaujā.
Vēlās sarunas
Vaicāju kapteinim, kāds, pēc viņa domām, ir sabiedrības noskaņojums un izpratne par valsts drošību. “Cilvēkiem ir bail, ka kaut kas varētu notikt. Vieniem patīk, ka pa pilsētu brauc militārā tehnika, citiem tas vienkārši izraisa šausmas, citiem nepatiku, bet daļai interesi. Cilvēki ir dažādi. Mani tuvākie cilvēki ārpus darbabiedru loka jūtas droši. Ir bijuši jautājumi, vai pašam nav bail un kas ir sagaidāms? Pārsvarā jautā – ja sākas, vai manai mājai virsū tiks mesta bumba? Tad izvērsti jāstāsta, kādā veidā izvēlas mērķus, lietojot maģisko jēdzienu – militārā nepieciešamība. Tās ir darbības, ar kuru palīdzību iespējams uzvarēt karu. Karadarbība nesākas tāpat vien, visam ir racionāls pamatojums un aprēķins iegūt noteiktu labumu.
Daži no jaunākajiem mūsu rotas rekrūšiem ir atnākuši tieši šādu pārrunu iespaidā. Ja tev ir bailes, ka tevi tas varētu skart, tad labāk, ka vismaz esi tam gatavs. Un kopā ar mums stājies tam pretī. Tā tu mazināsi mūsu un savas personīgās bailes, un visu citu tavu radinieku bailes, jo būs zināms, ka ģimenē ir vismaz viens, kas vajadzības gadījumā ies un aizstāvēs. Un tas atstāj iespaidu. Un vēl – šādā sarunā cenšos pateikt, ka ne jau armija ir tā valsts institūcija, kurai ir pienākums sargāt valsti, sargāt valsti vispirms ir katra tās iedzīvotāja pienākums. Cits to paveic politiski, cits dara to ekonomiski, cits ar zinātnisku darbu, bet cits ar ieroci rokās,” stāsta G. Rožlapa.
