Mācības tikai latviski – sen bija laiks: Kāpēc cittautieši izvēlas latviešu skolas? 6
Sen bija laiks – pārejai uz mācībām valsts valodā arī mazākumtautību vidusskolās ir vairāk atbalstītāju nekā pretinieku. “Mājas Viesis” noskaidro to skolēnu pieredzi, kas ģimenē runā krieviski vai citā mēlē, bet skolā izdarījuši izvēli par labu latviešu valodai. Ciemojamies Rīgas 3. Valsts ģimnāzijā, Ādažu vidusskolā un Siguldas pilsētas vidusskolā, sarunā piedalās arī skolotāji un direktori.
Siguldā visi runā latviski
“Siguldā ar mācībām valsts valodā problēmu nav, te visi runā latviski,” smaidot saka Siguldas pilsētas vidusskolas direktore Ņina Balode. Viņa ir to vidū, kas uzskata, ka mazākumtautību skolās sen vajadzējis pāriet uz mācībām latviski un ne tikai vidusskolā, bet jau no 1. klases.
Siguldas pilsētas vidusskolā kopš 2013. gada vairs nepastāv mazākumtautību mācību programma – izsīcis pieprasījums, jo lielākā daļa bērnu, kam krievu valoda ir dzimtā, sākuši apmeklēt latviešu bērnudārzus un mācības 1. klasē sāka latviešu plūsmā.
“Kad sapratām, ka mazākumtautību klasēs palikuši trīs vai četri skolēni, piedāvājām viņiem pāriet mācīties uz latviešu plūsmu. Tikai trīs bērni negribēja vai nespēja turpināt mācības tikai latviski un aizgāja uz citām skolām,” stāsta Ņ. Balode. Direktore novērojusi, ka labāk latviskās izglītības vidē izdodas iekļauties bērniem, kam palīdz vecāki vai ir iespējas apmeklēt kursus vai privātskolotāju. Kā piemēru viņa min arī gadījumu ar jaunpienācēju, kura ģimene Latvijā ieceļojusi no Krievijas. Uz skolu bērns atnācis pavasarī, latviski neko nav sapratis, taču tagad veiksmīgi mācās 4. klasē. Lai pilnīgs latviešu valodas nezinītis iekļautos skolas ritmā, vajadzīgs apmēram gads.
Sarunā par pašu skolēnu attieksmi pret mācībām latviešu valodā piedalās divi 6. klases audzēkņi – Viktorija Sedova un Artēmijs Terlanovs. Abiem līdzīga pieredze – lai gan ģimenē runā tikai krieviski, vecāki izvēlējušies latviešu bērnudārzu, pēc tam sekojušas mācības latviešu plūsmā no 1. klases. Viens no iemesliem – praktisks, jo līdz Rīgai, kur varētu apmeklēt izglītības iestādi ar krievu sarunas valodu, patālu, skaidro Artēmijs. Latviešu valodu palīdzējuši apgūt arī vecāki. Viktorijai mamma un tētis to protot ļoti labā līmenī, tāpēc viņai četru gadu vecumā, sākot apmeklēt bērnudārzu, sazināties ar latviešu bērniem nav bijis grūtību, bet skolā nācies tikai papildināt vārdu krājumu. “Valodu iemācīties ir viegli,” nosaka Viktorija un piebilst, ka latviešu valodā savā klasē esot izvirzījusies līderos. Meitene runā bez akcenta, Artēmijam nedaudz manāma dzimtās valodas ietekme. Abi nodomājuši nākamgad startēt uz Siguldas Valsts ģimnāziju. No jauniešu stāstītā noprotams, ka ne visiem cittautiešiem ir tik pozitīva pieredze – diviem zēniem viņu klasē esot grūtāk izteikties latviski. Viktorija gan zinot iemeslu – paši mācībās necenšas, stundās pļāpā savā starpā un ar draugiem izvēlas runāt krievu valodā.
Labāki valodas pamati – vieglāka pāreja
Līdzīga situācija kā Siguldā veidojas arī Ādažos – pagaidām tikai vidusskolas līmenī. Gandrīz desmit gadus skolēnu trūkuma dēļ vidusskolā vairs nepastāv mazākumtautību programma – pēdējais 12. klases izlaidums nosvinēts 2008. gadā. Mācības krievu plūsmā joprojām notiek līdz 9. klasei, šogad no 1441 skolas audzēkņiem 221 izvēlējies mazākumtautību programmu. Savukārt no pagājušā mācību gada pamatskolas 18 absolventiem puse turpina mācības šeit pat vidusskolā valsts valodā.
Emīls Dzina ir viens no tiem, kas līdz 9. klasei mācījās krievu plūsmā un tagad 10. klasē visus priekšmetus apgūst tikai latviski. Klases audzinātājas un latviešu valodas skolotājas Regīnas Eihmanes prognoze, ka pirmo semestri – tā saucamo adaptācijas laiku – viņš beigs ar nesekmīgu atzīmi valsts valodā, nav piepildījusies. “Esmu sekmīgs,” nosaka Emīls un piebilst, ka pateicība par to pienākas tieši Eihmanei, kas spēj iemācīt latviešu valodu pietiekamā līmenī jebkuram audzēknim. Grūtākais esot gramatika, sintakse, kas iepriekš apgūta ne tik pamatīgi, tāpēc nākas iedzīt.
Lai gan Emīla mamma ir latviete, ģimenē pārsvarā sarunas notiek krieviski. Māsiņām dvīnēm Emīlijai un Mišelai vecāki izvēlējušies skolas gaitas latviešu valodā, un meitenes vienlīdz brīvi runā gan valsts valodā, gan krieviski. Ja varētu pagriezt laika ratu atpakaļ, arī Emīls startētu latviešu plūsmā jau no 1. klases, taču viņam tas nebija iespējams. “Sākot skolas gaitas, latviski pratu pateikt tikai vienu vārdu “šķīvis”. Bērnudārzs, kurā gāju, tikai skaitījās bilingvāls, taču reāli visas sarunas pārsvarā notika krieviski,” viņš ar sarūgtinājumu nosaka. Pirmsskolas izglītības iestādes pedagogu bezatbildība pirmajos skolas gados Emīlam sagādājusi pamatīgas grūtības – vēl tagad prātā, kā 2. klasē Kārļa Skalbes dzejoli “Ziemas prieks” kalis no galvas līdz vēlam vakaram, bet stundā tāpat pusi aizmirsis. Šodien līdzīgā situācijā nonākuši viņa draugi kādā no Rīgas skolām – lielāko daļu priekšmetu skolotāji tur mācot tikai krievu valodā. “Kā viņi spēs nolikt 9. klases eksāmenus, kas jākārto latviski, nevaru iedomāties,” spriež Emīls.
Viņa skolasbiedrs no 12. klases Andrejs Tolstiks latviski mācās divarpus gadus. Pāreja uz valodu atkarīga no iepriekš iegūtajiem pamatiem – ja tie ir labi, pietiek ar adaptācijas laiku semestra garumā – kā viņa gadījumā. Tiesa, sapratne, ka jāmācās latviešu valoda, atnākusi tikai ap 8. klasi, līdz tam nav varējis vien sagaidīt, kad stunda beigsies, un metis acis pulkstenī. Andrejs pēc skolas beigšanas vēlas studēt Rīgas Stradiņa universitātē medicīnu, tāpēc, cik vien iespējams, cenšas uzlabot latviešu valodas prasmes arī sadzīvē – latviski runā veikalā, braucot auto, vienmēr klausās “Latvijas radio 3” utt.
Tikai latviski!
“Par ilgu esam to vilkuši, bijuši pārāk piekāpīgi,” Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pieteikto plānu pēc trim gadiem pāriet uz mācībām valsts valodā arī visās mazākumtautību valsts un pašvaldību vidusskolās vērtē skolotāja Regīna Eihmane. Vairāk nekā divdesmit gadus latviešu valodu viņa māca tā saucamās krievu plūsmas bērniem Ādažu vidusskolā. Prasībās stingra – jaunpienācēji uzreiz tiek pabrīdināti, ka valsts valodas vērtējums sākas ar sešām ballēm. Nesekmīgu audzēkņu viņas priekšmetā nav, centralizēto eksāmenu rezultāts parasti pārsniedz vidējo valsts rādītāju.
Četras līdz piecas stundas nedēļā pilnīgi pietiekot, lai mazākumtautību skolēni apgūtu latviešu valodas prasmes. R. Eihmanes audzēkņiem palīdzot arī tas, ka skolotāja ar viņiem runā tikai valsts valodā. Tiem, kas pārnākuši no sākumskolas ar pavājām zināšanām, parasti lūdz, lai vajadzīgo frāzi klasesbiedrs iztulko. Ja jaunpienācējs tomēr cenšas runāt krievu mēlē, skolotāja tikai atgādina: “Runā latviski!” Šoruden tā izdevies pie latviešu valodas pieradināt 4. klases audzēkni, kas bija pārnācis no kādas Rīgas skolas. “Puisītim bija grūti, viņam tā gribējās stundā piedalīties, taču – tikai krieviski. Es nereaģēju, bet klasesbiedri visi kā viens atkārtoja, lai izsakās latviski. Pusotra mēneša laikā viņš pārslēdzās uz valsts valodu. Ko man vairāk vajag!” stāsta skolotāja. Noteikta valodas izvēlē viņa ir arī sarunās ar vecākiem – tikai latviski. Savulaik māmiņas vēl neapmierināti apspriedušas spītīgo skolotāju – nu, kā tā var, ka viņa nerunā krieviski, tikai latviski, bet ar laiku norimušas.
Kā novērojusi skolotāja, vecāku attieksme pret valsts valodas lietojumu var mainīties līdz ar politiskajiem notikumiem, ģimenes diskusijas uz skolu atnes bērni. “Arī tagad gaidu kārtējo vilni saistībā ar protestiem par pāreju uz latviešu valodu vidusskolā. Atceros, kā uzviļņoja valodas referendumā laikā, taču pēc rezultāta pieklusa un skolēni atkal sāka mācīties.”
“Dzīvot šajā valstī un nerunāt valsts valodā, tas ir dīvaini,” ar pavisam atšķirīgu pieredzi sarunā par latviešu valodas mācīšanos piedalās Džins Hons Liu – puisis no Ķīnas, Sičuaņas provinces, kuru skolasbiedri ērtības labad saucot par Hariju. Ģimene uz Latviju pārcēlās dzīvot 2013. gadā, kad viņam bija 11 gadu, par savu mājvietu izvēloties Ādažus. Saprotams, ka puika jālaiž latviešu skolā. “Sākumā bija diezgan traki – stundās klausos, ko stāsta, un neko nesaprotu. Vienīgi angļu valodā varēju sekot līdzi, to biju labi apguvis,” savus piedzīvojumus stāsta Harijs. Pirmajā vasarā pamatīgi pieķēries latviešu valodai – mācījies gan ar skolotājas palīdzību, gan paša spēkiem un rudenī jau varējis sākt runāt. Ar laiku nākusi saprašana par gramatiku, atzīmes ir sekmīgas. “Mazākā vecumā valodas vieglāk padodas,” viņš nospriež. Atzīst, ka ar lasīšanu latviski neaizraujas, toties ar draugiem arī ārpus skolas saziņa notiek latviešu valodā, tāpat veikalā un citās sabiedriskās vietās, tikai nereti jāsastopas ar krieviski runājošām pārdevējām, kas valsts valodu ignorē.
