Žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis: es negribētu būt Krišjāņa Kariņa vietā 87
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
No pagājušā gada rudens Latvijas televīzijas pirmajā kanālā ik svētdienu plkst. 13 skatāmais raidījums “Saknes debesīs” ir mainījis nosaukumu un nu ēterā izskan kā “Lielās patiesības”. Raidījumu vada skatītājiem labi pazīstamais žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis, kurš atbildes “Lielo patiesību” jautājumiem par Dzīvību, Nāvi, Dievu, Cilvēku, Mīlestību, Bezgalību nemeklē, sēžot ērtā studijas krēslā, bet dodas pie cilvēkiem, kuriem par šiem mūžīgajiem jautājumiem jādomā diendienā, veicot darba pienākumus, garīgo aprūpi vai piepildot savas dzīves misiju – lielo virsuzdevumu. “Lielo patiesību” jautājumi nebeidzami rada arvien jaunus jautājumus, kurus zinātnes, reliģijas un mākslas pārstāvjiem nenogurstoši šajā raidījumā uzdod Ilmārs, kurš atzīst, ka ļoti daudz ko vēl nezina par šo dzīvi.
Kā tev ienāca prātā studēt filozofiju – tobrīd dziļos padomju laikos?
Tā bija liela nejaušība, bet acīmredzot nejaušības likumsakarīgi nobriest. Skolas laikā vēsture mani ļoti interesēja, taču vienubrīd žurnālistika sāka to pārspēt. Biju iedvesmots un vēlējos kļūt par sporta komentētāju. Abstrahējoties no ideoloģijas, tolaik mani aizrāva arī politiskie komentētāji raidījumā “Pie apaļā galda” – Mavriks Vulfsons, Augusts Lediņš un Voldemārs Hermanis – laikam vairāk diskusijas forma, nevis saturs. Tā nu mana izvēle labu laiku mētājās starp žurnālistiku un vēsturi. Vidusskolas pēdējā klasē veiksmīgi piedalījos laikraksta “Padomju Jaunatne” rīkotajā konkursā “Ja es būtu komentētājs”, kur ieguvu trešo vietu. Biju dzirdējis, ka, stājoties žurnālistos, nepieciešams uzrādīt publikācijas. Man tādu nebija, tādēļ žurnālistiku uzreiz atmetu, kaut gan vēlāk izrādījās – būtu ticis iekšā arī bez publikācijām.
Gāju stāties vēsturniekos, bet tur priekšā liela rinda. Satiku vienu puisi, kurš ierosināja iet uz filozofiem. Jo vēsture ir par pagātni, filozofija – par nākotni. Tā pilnīgi spontāni iesniedzu dokumentus Vēstures fakultātes Filozofijas nodaļā. Taču pirmajā gadā es neiestājos – paliku pirmais aiz strīpas. Nākamgad jau mērķtiecīgi startēju uz filozofiem un tiku studentu saimē. Pa vidu mācījos 3. Tehniskajā skolā par kinomehāniķi, bet vienīgi aprēķina dēļ, lai man nebūtu jāiet padomju armijā un es varētu vēlreiz stāties augstskolā.
Kā tad ir pareizi – filozofija vai filosofija?
Tas ir mūžīgais strīds, kā daudzos citos jautājumos. Lai strīdas valodnieki. Man ir iegājies ar “s” – filosofija, bet, iespējams, viens no šī strīda cēloņiem ir tas, ka latviešu valodā skaņas raksta tā, kā izrunā, un tad būtu jāraksta filozofija. Kaut gan “sofia” (gudrība) nāk no grieķu valodas. Līdzīgi ir ar meditācijā izmantoto terminoloģiju. “Zen” vai “dzen” – kā latviski būtu pareizi? Es izmantoju “zen”, lai gan pēc pareizās izrunas būtu jāraksta “dzen”.
Vai augstskolas laikā izbaudīji arī darbu studentu celtnieku vienībā?
Jā, tas bija tāds erzacs (nenopietns aizstājējs. – Z. B.) studentu korporāciju bohēmiski trauksmainajai dzīvei, kur filozofu “Zeļļi” jo īpaši izcēlās. Tas bija ļoti trauksmains laiks.
Kādas dullības arī pastrādājāt?
Dullību bija daudz, pat pārāk daudz. Šodien ar nobrieduša, prātīga cilvēka acīm uz to visu raugoties, netrūka neprātīgu, degradējošu izgājienu un uzdzīves. Celtnieku vienībā ritēja intelektuāla, bohēmiska dzīve uz nebēdu.
Taču to tagad vairs nevar novērtēt ar šodienas acīm. Cilvēkam, kas to nav piedzīvojis, nevar aprakstīt šīs sajūtas. Bijām ļoti tuvu arī lielām nepatikšanām.
Dzīvojām Īslīces skolā netālu no Bauskas. Lai būtu interesantāk, gatavojām sienas avīzes. Atceros, vienā izdevumā bija attēlots kails ķermenis, kuram uz dibena uzzīmēta buča, kas simbolizēja sarkanbaltsarkano karogu, un apakšā uzraksts: “Mēs esam dzimuši, lai šo sapni par īstenību vērstu.” Kāds mūs tomēr bija nostučījis, jo nācās satikties ar Bauskas Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem. Par laimi, viss beidzās bez represijām – tikai ar pārrunām vien.
Pašlaik tu vadi raidījumu “Lielās patiesības”, kas izauga no iepriekšējā, garīgām praksēm veltītā raidījuma “Saknes debesīs”, ko veidoja “Hansa media”, kurā vienubrīd biji valdes loceklis. Šī raidījuma pirmsākumi meklējami 2015. gadā. Vai stāvēji pie tā šūpuļa?
Nē, pie šī raidījuma šūpuļa neesmu stāvējis, jo tolaik biju 12. Saeimas deputāts un jau pirms četriem gadiem biju pārstājis būt valdes loceklis. Tas nav mans nopelns.
Kad iepriekšējam raidījuma vadītājam Aleksim Daumem bija jāpamet darbs pēc viņa ciniskajiem un aizskarošajiem izteikumiem par zviedru vides aktīvisti Grētu Tūnbergu publiskajā telpā, raidījumu sāki vadīt tu, un drīz vien tas izkāpa no studijas sarunu rāmja un devās pasaulē, ciemodamies pie sarunbiedriem viņu garīgās kalpošanas vietās. Tā bija tava iniciatīva?
Raidījuma vadīšanu pārņēmu pērn aprīlī apmēram mēnesi pēc tam, kad pandēmijas dēļ valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis, un, tēlaini runājot, vilciens gāja pa tām pašām sliedēm līdz sezonas beigu stacijai vasaras sākumā. Nebija tā, ka gluži no debesīm iekritu vadītāja krēslā. Man jau pirms tam bija sarunas ar radošo komandu par iespējamo līdzdalību šajā projektā, un jaunais koncepts virmoja gaisā, bet pēc būtības nekas daudz nav mainījies. Vienīgi nedaudz cits stils, rokraksts, piegājiens, kas, bez šaubām, ir atšķirīgs katram cilvēkam, vadītājam neatkarīgi no koncepta.
Šajā sezonā ir notikušas vēl lielākas pārmaiņas – “Saknes debesīs” pārtapušas par “Lielajām patiesībām”. Vai tās rosināja tava nodarbošanās ar meditāciju?
Ar priekšlikumu jaunam nosaukumam nācu klajā jau pērn rudenī, taču sarunās ar Latvijas Televīziju nepaspējām vienoties, jo “Lielās patiesības” ir gana ambiciozs nosaukums, kas prasīja plašāku skaidrojumu. Ar meditāciju nopietnāk sāku nodarboties 2006. gadā, kad piedzīvoju vienu no pirmajām pusmūža krīzēm, atceroties to ar smaidu. Man tās ir bijušas vairākas, un es tās raksturotu kā brīžus, kad īsti nezini, ko tālāk dzīvē gribi darīt (noslēpumaini smaida).
Brīdis, kad pašam sev jāuzdod eksprezidenta cienīgs jautājums: kas es esmu?
Jā, tas ir ļoti labs un precīzs jautājums, varbūt tikai mazliet citā kontekstā. Tobrīd it kā nejauši uzdūros vienai grāmatai par meditāciju un sajutu, ka varbūt tieši tā man ir vajadzīga. Nejaušību ķēde turpinājās, satiekot savu jaunības dienu labu paziņu mācītāju Juri Rubeni. Izrādījās, ka viņš ir krietni tālāk ticis ceļā uz meditāciju. Viņam bija saistība ar Hugo Lasalas kontemplācijas skolu Šveicē. Sākumā vienkārši sadarbojāmies. Es veicu dažādas meditācijas aktivitātes, bet no 2013. līdz 2017. gadam varētu teikt, ka biju viens no sava skolotāja Jura Rubeņa sekotājiem – ar smaidu varētu teikt – “apustuļiem” –, mācoties un pabeidzot šo skolu, kļūdams par diplomētu (sertificētu) kontemplācijas jeb meditācijas skolotāju.
Es nepiešķiru pārāk lielu nozīmi diplomiem meditācijā, lai gan šī skola bija ļoti laba, bet šis dokuments parāda meditācijas virzienu.
Šobrīd daudzi cilvēki runā par meditāciju un ar to mēdz apzīmēt visdažādākās nodarbošanās, piemēram, makšķerēšanu, domājot par labu atpūtu. Tiešām meditācijā viens posms ir relaksējošs, bet tā ir komplicētāka, nekā pirmajā mirklī šķiet.
Mūsu dzīvē ir daudz dažādu izpausmju, kas mūs relaksē, tostarp veselīgi. Es praktizēju tā saucamo klusuma meditāciju jeb japāņu variantā “zazen” – klusuma bezpriekšmetiskā meditācija. Tā neietver iztēlošanos vai vīzijas, bet ir vienkārša sēdēšana klusumā. Prāta un emociju nomierināšana līdz vissmalkākajam līmenim.
Līdz tādai pakāpei, kad, pieslēdzot meditētāja galvu monitoram, smadzeņu elektriskie impulsi sāktu līdzināties taisnei?
Es izmantotu citu salīdzinājumu. Vērojot meteoroloģiskajās kartēs viesuļvētras, redzam iespaidīgu virpuli, kura viducī ir bezvēja punkts.
Tēlaini sakot, mūsu dzīve ir kā neizbēgama viesuļvētra, kurā tiec ierauts, bet meditācija ir virzība uz miera ostu tās centrā.
Ceļa nepazaudēšana uz to, lai šajā miera ostā ik pa laikam varētu atgriezties.
Kā meditācijas skolotājs tu darbojies Meditācijas namā Doles salā, bet vai skolotāja misijas apziņa tevī jau nav radusies krietni agrāk, kad tevis vadītajā raidījumā “Viss notiek” sižetus sāka veidot līdz tam nezināmas jaunietes Adriāna Roze un Eva Johansone (tolaik Eva Ikstena-Strapcāne), kas nu guvušas panākumus kino un televīzijā?
Jau tolaik abas jaunietes bija pietiekami mērķtiecīgas un zināja, ko vēlas sasniegt. Taču priecājos, ka iznāca strādāt kopā, un varbūt viņas kaut ko no manas pieejas darbam ir mācījušās. Man vispār ir sanācis diezgan daudz sastrādāties ar jauniem, talantīgiem cilvēkiem – Kristu Vāveri, Kristapu Pētersonu, Rihardu Rubīnu un nu jau mūžībā aizsaukto Olafu Okonovu.
Pieskaroties politikai, esi piepildījis neiespējamo misiju. Biji Saeimas deputāts, nebūdams nevienas partijas biedrs, tikai atbalstītājs. Kādas atziņas esi paņēmis līdzi no politiķa laika tālākajai dzīvei?
Pirmkārt, esmu guvis saprašanu par to, kā politiskā sistēma Latvijā funkcionē, redzot gan pozitīvās, gan negatīvās vai neitrālās izpausmes. Viena lieta uz to visu raudzīties no malas, otra – no iekšpuses. Skatpunkta maiņa ietekmē arī viedokli.
No ārpuses vairāk gribas kritizēt, iekšpusē visas darbības liekas loģiskākas, bet vajadzīgi abi skatpunkti. Mana galvenā atziņa, ka ir svētīgi uz kādu laiku no Saeimas burbuļa izkāpt laukā.
Taču arī pieredzējuši deputāti, dzīvojot burbulī, apaug ar attiecīgu domāšanu, politkorektu valodu un vairs nespēj reāli uztvert notiekošo aiz Saeimas nama durvīm. Tāda laukā izkāpšana varētu dot iespēju adekvāti paskatīties uz dzīvi sev apkārt un pašam uz sevi, lai sanāktu jēdzīgs restarts. Tas ir neizbēgami jebkurā jomā – tavs statuss, vieta hierarhijā agri vai vēlu ieregulē tavu domāšanu.
Būdams deputāts, biju pārliecināts, ka esmu ļoti objektīvs un neatkarīgs savā domāšanā, bet tad, kad atstāju Nacionālās apvienības frakciju, sapratu – visu jautājumu izlemšanā darbojas dažādi filtri.
Ir partijas uzstādījums, un ir grūti atfiltrēt nost faktus, kas atbilst tavai nostājai, kāpēc tieši tā jābalso konkrētajā jautājumā. Ja nebūtu partijas filtra, tad, iespējams, es kā Ilmārs Latkovskis pavisam citādi uz to skatītos.
Ļoti spilgti redzams, kā mainās uzskati par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, partijai esot pozīcijā vai opozīcijā. Tā kā labu laiku iepriekš biju izlēmis nekandidēt uz trešo deputāta termiņu, izjutu, kāda ir atšķirība un ko cilvēki dara, lai tiktu vēlreiz ievēlēti. Tad notiek tāda ārišķīga spēlēšanās uz publiku, kas traucē objektīvi uztvert realitāti. Viena uzvedība nepieciešama, lai iekļūtu Saeimā, pavisam cita, lai tajā sekmīgi darbotos. Plaisa starp šiem uzvedības modeļiem Latvijas politikā gadu gaitā ir arvien palielinājusies. Jeb tās cilvēciskās īpašības, kas vajadzīgas vēlēšanu reklāmas kampaņai, būtiski atšķiras no tām, kas nepieciešamas Saeimas darbā. Tā ir liela mūsu valsts politikas problēma.
Ja tu būtu premjera Krišjāņa Kariņa vietā…
Es negribētu būt viņa vietā.
Pieturzīmes:
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Nezinu, nezinu, nezinu.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas, bet pieredze rāda, ka varu arī iztikt bez tās.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Nekad neesmu savus panākumus licis pa plauktiņiem, bet varbūt kādubrīd kāds gandarījuma mirklis ir bijis pārāks par citiem.
Labākā izklaide?
Dzīve. Jo man ir laimējies savu dzīvi nesadalīt darbā un izklaidē. Dažkārt tas ir pamatīgs lāsts, bet dažkārt – arī liels prieks.
