Atis Klimovičs: Mēs esam aculiecinieki genocīdam. Ko tādu pat tādi krievu pasaules pazinēji kā mēs nespējām iedomāties 84
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Taisnība izrādījusies sirmajam pulkvedim Skujam, kas pirms nedaudz gadiem uz jautājumu, vai Zemessardzes karavīru skaitu nevajadzētu palielināt divas reizes, atbildēja, ka zemessargu daudzumu vajadzētu ne vien dubultot, bet pat trīskāršot. Tagad ievērojams pieaugums jau iekļauts jaunajā valsts aizsardzības dienesta koncepcijā.
Tas labi, tāpat kā tas, ka mums, pēc bijušā Latvijas Bruņoto spēku komandiera ģenerālmajora Raimonda Graubes vārdiem, ir zināms laiks pastiprināti piestrādāt pie savas militārās varēšanas uzlabošanas. Tikai viena galvenā iemesla dēļ, jo nevaram būt droši par to, ka ļaunais Ukrainas scenārijs neatkārtojas arī šeit.
Ar šādu domu tagad vajadzētu ilgi dzīvot kā valdošās koalīcijas deputātiem, bet, kas vēl būtiskāk – lielākajai daļai sabiedrības.
Tomēr pie tādas gan nav viegli nonākt, jo pat tagad netrūkst tādu balsu, kas mudina Latvijas valsti nedarīt neko tādu, kas sadusmotu Maskavu.
Tomēr sabiedrības jeb pilsoņu lielāko daļu (atļaušos droši tā domāt) ar šādiem dziļā opozīcijā sēdošo partiju it kā labvēlīgi domātiem aicinājumiem nepiemānīt. Aiz tiem bez īpašas piepūles saskatāms Latvijai kaitīgs vēstījums.
Tādus jāspēj laikus pamanīt un arī, ja vien tiks sperti vēl tālāki nelāgi pamudinājumi, apklusināt. Nopietnie laiki prasa atšķirīgu darbošano, un te vietā atgādināt atziņu, ka demokrātiju jāmāk nosargāt.
Jābūt gataviem sargāt visas brīvības un Latvijas valsti, Latvijas kultūru un vēsturi, un valodu. Lai saprastu, cik tas ir nopietni, nepieciešama pavisam neliela piepūle.
Vajag vien palasīt, ja vien tam nav bijusi pievērsta sevišķa uzmanība, par visu, kas līdz šai pat dienai norisinājies Ukrainā kopš 24. februāra.
Saprast, ka tur teritoriāli prāvākā pasaules valsts ar tās iedzīvotāju lielākās daļas atbalstu īsteno Kremļa “speciālo operāciju”, kas patiesībā nozīmē centienus iznīcināt veselu nāciju – īstenojot īstenu fašistisku noziegumu.
Mēs šodien esam kļuvuši par aculieciniekiem īstam genocīdam. Ko tādu diemžēl pat tādi it kā labi krievu pasaules pazinēji kā mēs Baltijā nespējām iedomāties.
Nav šaubu – Putinam padomā ir daudz jaunu noziegumu, tas gatavs darīt it visu. Tas vienkārši jāpieņem. Tieši tādēļ nav sakāpināti jāreaģē uz Ukrainas prezidenta biroja padomnieka Oleksija Arestoviča teikto, ka šeit arī jāgatavojas Krievijas iebrukumam.
Vienlaikus derīgi uzsvērt, ka šim pieredzējušajam ukraiņu virsniekam ar kara pieredzi Donbasā, visdrīzāk, pēc šogad pieredzētās Krievijas agresijas daudzas norises un to nozīme ir daudz labāk saprotama nekā mums, kas uz savas ādas neesam sajutuši šādu “speciālo operāciju”.
Taču pat bez Arestoviča draudzīgajiem ieteikumiem nopietnāk domāt par valsts aizsardzību ar militārām metodēm, arī Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā jāatceras, ka esam “izpelnījušies” gandrīz pašu galveno Krievijas ienaidnieku statusu.
To nedrīkst aizmirst un derīgi apzināties, ka Krievijas armijas ģenerālštābā netrūkst plānu par ātru Baltijas iekarošanu.
To ielāgojot, mūsu līdz šim pārspīlēti pacifistiskajai sabiedrībai lielā mērā jāmaina skatījums uz valsts aizsardzību.
Te jācitē Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons – mūsu karavīri mācās nogalināt Latvijā iebrukušu pretinieku, nevis cilvēku. Tas beidzot jāsaprot.
