Mācās no kamenēm, kas ir par lielu, lai lidotu. Saruna ar Feldbahas mēru 0
ANETE LIEPIŅA, “LA” speciālkorespondente Austrijā
Austrijas pilsētas Feldbahas mērs Jozefs Obers izveidojis Štīrijas Vulkānzemi, kas ar veiksmīgas reģionālās attīstības politikas palīdzību pacēla pašapziņu kādreiz īpaši zema prestiža reģionam un tā 85 900 iedzīvotājiem. Šai reģionā apvienotas 67 pašvaldības 990 km2 platībā. Obers austriešu presē bieži minēts kā šā “reģiona attīstības motors”.
– Kur jūs smēlāties iedvesmu apjomīgajām politiskajām reformām Vulkānzemē?
Jozefs Obers: – Kādā zinātniskā pētījumā mūsu pašvaldības attīstības iespējas izglītības, transporta tīkla un citās sfērās tika ļoti zemu novērtētas, bet es nolēmu mācīties no kamenēm. Zinātnieki saka, ka tās ir pārāk lielas, lai ar tik maziem spārniņiem palidotu, bet, tā kā kamenes šo pētījumu nav lasījušas, tās turpina lidot. Eksperti taču mēdz kļūdīties, tāpēc mēs nolēmām uzsākt jaunu attīstības procesu.
Es pazīstu šā reģiona milzīgo cilvēcisko un ainavisko potenciālu, kā arī tā skumjo stāstu par robežām ar Ungāriju un bijušo Dienvidslāviju. Gadu desmitiem mūsu reģions nepelnīti tika reducēts uz mazvērtīgu pierobežas apgabalu jeb nabadzīgu, atpalikušu “mirušo robežu” ar ļoti ierobežotām attīstības iespējām, kas iedzīvotājiem sagrāva pašapziņu. Pēc Otrā pasaules kara mēs skaitījāmies “Austriešu nabagmāja”.
Mēs izstrādājām plānu 15 gadu laikā pilnībā transformēt mūsu reģiona tēlu ne vien ārpasaules, bet arī mūsu iedzīvotāju acīs. Mēs nolēmām, ka mūsu reģionam jākļūst par mūsu zīmolu. Tā radās Vulkānzeme.
– Kā jums izdevās reģiona līmenī iedzīvotājiem pacelt pašapziņu?
– Mēs medijos lielu uzmanību vērsām uz iedzīvotāju talantiem, pašprodukciju, bet ļoti apzināti uz neko pārāk ekskluzīvu un sarežģītu, lai lasītāju mudinātu uzdrīkstēties darīt ko līdzīgu. Cilvēki sāka ticēt, ka viņi paši ar saviem spēkiem ir spējīgi ko sasniegt, taču šā skatpunkta maiņa ilgst vismaz 10 – 20 gadus. Ar laiku samazinās arī izmaksas. Reģionālā attīstība nav ātri paveicama sensācija. Pāris gadi nepieciešami, lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību, vēl pāris, lai iegūtu viņu uzticību.
– Trīs galvenie jūsu reģiona mārketinga koncepti ir kulinārija, rokdarbi un dzīvesspēks. Kur Vulkānzemē rodams dzīvesspēks?
– Tie ir gan mūsu cilvēki, ainavas, gan unikālā dzīves kultūra, kas iedvesmo ne vien mūs pašus, bet arī tūristus. Mums šajā procesā svarīgi ir palikt autentiskiem un izvairīties no “prostituēšanās tūrismam”, kas ir ļoti daudzu reģionu problēma. Mēs ticam, ka ar autentiskuma radītu dzīves kultūru mēs esam pietiekami atraktīvi, lai piesaistītu tūristus ar to, kas esam patiesībā.
– Jūs pievēršat lielu uzmanību vietējo produktu tirdzniecībai, vienlaikus presē vēršoties pret, jūsuprāt, pārāk materiālistisko patēriņa kultūru.
– Jā. Pēc Otrā pasaules kara mēs dzīvojām materiālistiskā, industriālā kultūrā, jo toreiz daudz ko nācās uzbūvēt no nulles. Situācija jau sen ir mainījusies, un pienācis laiks vērtību un zināšanu kultūrai, taču mēs joprojām esam materiālisma stagnācijā, kas dzīves līmeņa kvalitāti samazina.
– Savās grāmatās īpaši akcentējat nākotnes vīzijas nozīmi reģionālajā politikā gan sabiedrības, gan politikas līmenī.
– Vīzija ir svarīga arī spējai atpazīt savu vēlamo nākotni. Piemēram, mums bija iespēja attīstīties par intensīvas cūkkopības reģionu, taču mēs nevēlējāmies šādu reģiona imidžu ne pašu iedzīvotāju, ne citu acīs, tāpēc ir svarīgi zināt, ko sagaidām no nākotnes. Ar to, protams, nepietiek. Veiksme nāk tad, ja esam sagatavojušies izmantot labu iespēju, jo ar iespējas pieejamību vien nav gana. Bez vīzijas mēs šīs iespējas bieži nemaz nepamanām un tām nesagatavojamies, jo, nezinot, ko mēs vēlamies, tās mums nemaz neizraisa interesi.
Tas ir būtiski uzņēmējdarbībā laukos un iespējams tikai tad, ja mēs ilgtermiņā iedvesmojam sabiedrību, radot tās prātā nākotnes tēlu. Cilvēkiem, kas iegrimuši rutīnā, bieži grūtības rada fantazēt par to, ko viņi nākotnē patiešām gribētu darīt, taču, ja 70% enerģijas mēs veltām rutīnai un 30% domām par nākotni, iespējams daudz ko mainīt.
Visu interviju lasiet “LA” ceturdienas, 10. marta numurā
