Mācās latviešu da Vinči kodu 0
Latviešu valodu mazā latviešu tauta savulaik radījusi, aizsargājoties pret spiegiem. Lai savā vidū nepamanītiem neļautu ielavīties svešiniekiem, latvieši izgudrojuši savu “da Vinči kodu”, kuru pilnībā spēj atšifrēt tikai savējie, bet ārzemniekiem iemācīties ir bezcerīgi – tāda ir Holgera Luca versija par latviešu valodas izcelšanos.
Šajā teorijā ir liela deva ironijas, taču pavisam nopietni viņš uzskata: “Nevienam “svešajam” nav iespējams latviešu valodu apgūt tik labi, lai runātu bez kļūdām. To var tikai cilvēki, kuri ar šo valodu dzimuši un auguši.”
Tāpat kā vēl pieci citi berlīnieši – Ulrike Štafele, Olafs Hillers, Karīna Blūma-Vencinere, Haincs Čens un Marjans Šēke – viņš katru otrdienas vakaru pavada tautas augstskolā, latviešu “da Vinči kodu” mācīdamies pasniedzējas un tulkotājas Antras Strazdiņas vadītajos latviešu valodas kursos. Berlīnē tā ir vienīgā iespēja, kā vāciešiem mācīties latviešu valodu. “Kursu dalībnieki ir visdažādāko profesiju un vecumu cilvēki. Arī motivācija katram sava, bet visus vieno kāda saikne ar Latviju, piemēram, darbs, senči, studijas, draugi vai mīlestība,” stāsta A. Strazdiņa.
Zināt valodu – pieklājība
H. Lucs interesi par latviešu valodu iemantojis, pusotru gadu strādājot Rīgā kādā Eiropas Savienības projektā. “Darbā es tolaik lietoju angļu valodu, bet mācīties latviešu valodu nebija izdevības. Apguvu tik daudz, cik vajadzīgs, lai iepirktos veikalā vai pavisam vienkāršai sarunai.” Lai gan atgriezties Latvijā viņš vairs neplāno, “iesākto es gribu turpināt”.
Gluži pretējā situācijā ir Ulrike Štafele – viņa drīzumā grasās pārcelties uz Rīgu, kur jau strādā viņas līgavainis.
“Viņš latviešu valodu pamatlīmenī jau ir iemācījies. Principā viņš to būtu varējis arī nedarīt, jo darbā var iztikt ar vācu valodu. Arī man, dzīvojot Latvijā, sadzīvē droši vien pietiktu ar angļu valodu, taču skaidrs, ka tāda dzīve nebūtu diez ko patīkama. Es justos kā svešiniece.”
Ulrike vēlas iepazīt arī latviešu kultūru, bet tas bez latviešu valodas nav iespējams. “Es gribu arī izrādīt respektu latviešiem. Ja es Latvijā pavadu daudz laika, man tomēr jāiemācās arī vietējā valoda.”
Kā piebilst Olafs Hillers, “zināt vietējo valodu – tā ir pieklājības forma”, kas nes arī gluži praktisku ieguvumu: cilvēki, uzrunāti latviski, ir atvērtāki kontaktam. Viņam ar latviešu valodu ir īpaša saikne – Olafa Hillera senči nāk no Latvijas: “Iemācīties perfekti runāt latviski nav mans mērķis. Taču, tā kā bieži viesojos Latvijā, gribētos, lai vismaz pamatlīmenī es spētu sazināties un lai nebūtu vienmēr jārunā tikai vāciski vai angliski.”
Locījumu un priedēkļu lērums
Haincam Čenam un Marjanam Šēkem līdztekus kursiem ir vēl viena iespēja praktizēties latviešu valodā – latvietes ir H. Čena sieva un M. Šēkes draudzene. “Tomēr ikdienā mēs runājam tikai vāciski. Mana draudzene runā tik labā vācu valodā, ka es bieži vien aizmirstu, ka viņa nāk no Latvijas,” stāsta M. Šēke. “Latviešu valodu lietot ir izdevība tikai reizēs, kad esam Latvijā. Tā ir vienīgā valoda, kurā varu sarunāties ar manas draudzenes vecākiem, jo viņi neprot ne angliski, ne vāciski.” Šajās sarunās var iemācīties jaunus vārdus, taču ar to nepietiek.
“Ir vārdi, kurus it kā zinu, taču tikai kursos atklāju: ak, patiesībā tie nozīmē kaut ko nedaudz citu, nekā esmu domājis. No sarunām vien nevar arī iemācīties gramatiku: kur jālieto lokatīvs, kur ģenitīvs, kur akuzatīvs,” Marjans rāda uz deklināciju un konjugāciju tabulām noklāto galdu. Šīs tabulas, piebilst H. Lucs, “ir mūsu glābiņš”. “Ja cilvēkam ir visas šīs tabulas, tad viņš spēj runāt latviski. Jo jums ir tik daudz deklināciju, tik daudz dažādu nozīmju priedēkļu, jūs lokāt pat personvārdus…”
Turklāt ar mācību materiāliem ir diezgan trūcīgi. Visizdevīgākajā situācijā ir tie, kuri zina krievu valodu, jo latviešu valodas apguves palīglīdzekļi krievu valodā ir plašā klāstā pieejami jau kopš padomju laikiem. Savukārt vācu valodā mācību grāmatu tikpat kā nav bijis, līdz pirms dažiem gadiem tādu izstrādājis vācu žurnālists un tulkotājs Bertolds Forsmans. “Vēl nopietni mācību materiāli ir angļu valodā, bet mācīties latviešu valodu caur angļu valodu – tas man būtu pārāk grūti,” saka H. Lucs.
Atceras bērnības vārdus
“Tas taču ir pilnīgi ķīniski,” tā, pielikdama visas pūles, lai nekļūdīgi izlasītu mēli mežģījošo teikumu “Naktīs visi guļ, naktī neguļ tikai suns”, nopūšas Karina Blūma-Vencingere. Viņasprāt, latviešu valodas sarežģītības noslēpums ir apstāklī, ka tā, salīdzinot ar citām valodām, vēlu tikusi pie savas rakstības. “Latviešu valoda patiesībā ir zemnieku valoda. Tā ir mutvārdu valoda, kuru savās viensētās lietoja latviešu zemnieki, bet gramatika rakstveida formā radās krietni vēlu. Tāpēc tā nav tik “zinātniskota” kā citas valodas.”
Taču tieši “zemnieciskums” un ciešā dabas klātbūtne ir īpatnības, kas viņu latviešu valodā jūsmina: “Latviešu uzvārdi lielākoties ņemti no koku, augu un dzīvnieku nosaukumiem. Tas nozīmē, ka cilvēkiem šajā zemē ir bijusi apbrīnojami cieša saikne ar dabu, ko jūs slavināt arī savās tautasdziesmās.”
Kā piebilst H. Lucs, “pat vēstnieks jums ir kļava” [Latvijas vēstnieks Vācijā Ilgvars Kļava. – T. A.]. Vēl tuvāks piemērs ir viņu latviešu valodas pasniedzēja Strazdiņa. “Arī pamazinājuma formas latviešu valodā ir izplatītākas nekā citās valodās. Tā ir vēl viena interesanta iezīme,” atzīmē O. Hillers. “Tā ir ļoti laipna valoda,” piebilst M. Šēke.
Tāpat kā Olafa, arī Karīnas senči nāk no Latvijas. “Kad vēl biju mazs bērns, mani vecāki mājās vienmēr runāja latviski. Un tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, kad atkal mācos latviešu valodu, kādreiz dzirdētie vārdi man uzpeld atmiņā. Piemēram, “tu esi tik stiprs kā zirgs”, “nabadziņ” – es tos saprotu, jo esmu jau reiz dzirdējusi senā pagātnē. Tā ir jauka sajūta, ka ar tiem atkal varu sastapties,” viņa priecājas.
“Paga, paga, paga…”
“Pirmajās reizēs, lidojot uz Latviju, es nesapratu pilnīgi neko no tā, ko skaļrunī latviski stāsta stjuartes un pilots. Ar katru nākamo lidojumu, arvien no jauna klausoties to pašu tekstu, man tas kļūst arvien skaidrāks un skaidrāks. Un man ir prieks, ka spēju ar personālu sasveicināties un atvadīties latviešu valodā,” stāsta U. Štafele.
Ar praktizēšanos sabiedriskās vietās gan ne vienmēr sokas tā, kā varētu vēlēties. “Saprast un uz precīziem un vienkāršiem jautājumiem es varu atbildēt tad, ja ir skaidrs, par ko ir saruna. Taču negaidītas frāzes mani viegli izsit no sliedēm.” Piemēram, lielveikalā, kad Ulrike jau pasacījusi paldies un atvadījusies uz promiešanu, pārdevēja piepeši iejautājās: “Vai jums maisiņu vajadzēs?” “Un tad es apjūku un vairs neko nesaprotu.”
Tāpat mulsumā spēj iedzīt savdabīgi izteicieni, piemēram, nopūta “vai, vai, vai” vai “paga, paga, paga”. “Piemēram, uz ielas jautājot: “Kur ir Brīvības piemineklis?”, pirmie vārdi, kurus tev atbild, ir: “Paga, paga, paga…” H. Čens atdarina apjukuša cilvēka bubināšanu zem deguna, gudrojot, kā lai izstāsta ceļu uz Brīvības bulvāri.
Kāpēc gan latviešu valodu?
Ar klientu apkalpotājiem, kuri, uzrunāti latviešu valodā, būtu spējuši atbildēt tikai krieviski un par kādiem dažkārt mēdz sūdzēties latviešu valodu apgūt griboši ārzemnieki, nevienam no kursu dalībniekiem Latvijā gan nav nācies sastapties. Marjans pieredzējis gluži pretēju situāciju: “Reiz kādā veikalā, kurā bijām abi ar draudzeni, ienāca pircējs, kurš runāja tikai krieviski. Pārdevēja nespēja viņu apkalpot, jo runāja tikai latviski un angliski, tāpēc manai draudzenei nācās iet palīgā, tulkojot no krievu uz latviešu valodu.” H. Lucs gan piebilst, ka “tā atgadīties varēja tikai kādā nelielā veikaliņā”. “Lielveikalos visas pārdevējas runā gan krievu, gan latviešu valodā, un to var noteikt pēc karodziņiem uz pārdevēju formastērpiem,” viņš dalās zināšanās.
Laikā, kad Holgers dzīvoja Rīgā, iepazinis arī krievu un latviešu valodas attiecības Latvijā. Reiz kādā pasākumā, kura dalībnieki bijuši galvenokārt krieviski runājošie, kāds no viņiem, uzzinājis, ka Holgers mācās latviešu valodu, izbrīnījies: “Kāpēc gan? Ja gribi nākotni Latvijā, mācies krievu valodu. Te ar to var iztikt visur.” H. Lucs atbildējis: “Nē, to es negribu. Taču principā nekādu loģisku, racionālu argumentu, ko likt pretim, es atrast nevarēju,” viņš atzīst. “Jo ir taču skaidrs, ka Rīgā krieviski runā sešdesmit procenti iedzīvotāju…” O. Hillers gan manījis, ka latvieši krievu valodā runā nelabprāt. “Izņemot gadījumus, ja sarunu biedrs ir iebraucējs.”
