Mācās itāļu valodu un apgūst Romas rutīnu. Āboltiņa pastāsta par dzīvi Itālijā 2
“Man šķiet, ka esmu jau ilgi projām, bet tie ir tikai četri mēneši. Dzīve Romā skan brīnišķīgi, tomēr man jārēķinās, ka neesmu atbraukusi apskatīt tūrisma vietas, bet gan iesaistīties ikdienas dzīvē – doties uz darbu, vest meitu uz skolu, iepirkties, gatavot ēst un darīt visu, kas pienākas, lai varētu iekļauties Romas ikdienas dzīvē. Tas nav viegli, jo esmu aizgājusi no ierastās rutīnas un sākusi pilnīgi ko citu,”
saka Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa, kura cītīgi mācās itāļu valodu.
To viņa esot darījusi jau pirms tam, kad ieradās Romā, un turpina joprojām divreiz nedēļā, lai varētu sekot līdzi ziņām un Itālijas politiskajiem notikumiem.
“Tas, ka itāļu valoda ir ļoti skanīga, nenozīmē, ka tā ir viegli apgūstama.
Bet itāļi ir tik toleranti, ka nekad neaizrāda, ja kāds vārds ir pateikts nepareizā gramatiskā formā. Neapgalvošu, ka patlaban runāju pavisam brīvi. Tieši pretēji – jo vairāk mācos, jo šķiet, ka mazāk zinu. Bet esmu apņēmības pilna iemācīties itāļu valodu līdz tādam līmenim, lai varu brīvi sarunāties.
Ārlietu ministrijā ir noteikta kārtība, kādā veidā diplomāts apgūst tās valsts valodu, uz kuru viņš dodas. Vēstnieki parasti mācās pie privātskolotājiem nevis kursos, jo ir grūti pakārtot ikdienas darba grafiku valodas kursu norises laikiem,” stāsta Āboltiņa, kura Romā dzīvo kopā ar septiņpadsmitgadīgo meitu Annu. Bet dēls kopā ar tēvu, Solvitas Āboltiņas dzīvesbiedru Jāni turpina ikdienas dzīvi Rīgā.”
Āboltiņa neslēpj, ka ģimenes nošķirtība ir samērā sāpīgs jautājums, bet kādu risinājumu jau vienmēr varot atrast.
Dzīvesbiedrs izmantojot iespēju atlidot piektdienās uz Romu, lai svētdien dotos atpakaļ. Tomēr tik un tā diviem vīriešiem tādā vecumā, kad vairs nav astoņpadsmit, dzīvot atsevišķi neesot viegli. Labi, ka ir modernās tehnoloģijas, kas atļaujot vakaros pietiekami ilgi sazināties, lai uzturētu labas attiecības.
Meitai Annai pirmās trīs nedēļas starptautiskajā skolā, kur mācās diplomātu bērni, bijušas samērā grūtas. Kaut viņai ar angļu valodu neesot problēmu, tomēr tā ir pilnīgi cita vide, pie kuras psiholoģiski bijis jāpierod.
“Itālijā tādu skolu ir ļoti daudz, jo diplomātiskais korpuss ir milzīgs – vairāk nekā 170 vēstniecības un virkne starptautisko pārstāvniecību. Ar mašīnu meitu aizvedu uz skolu, jo viņai mācības sākas ātrāk nekā mans darbs. Tas man aizņem divdesmit minūtes, bet, ja Annai būtu jābrauc ar sabiedrisko transportu, kas Romā ir slikti attīstīts, tad ceļā var aizritēt pat pusotra stundu.
Itālijas satiksme un braukšanas stils ir vēl viena vesela tēma, par kuru varētu rakstīt un stāstīt ilgi un gari. Tiek ignorēti elementārie satiksmes noteikumi – gan kreisie pagriezieni, gan pagriezieni vispār, mašīnas tiek novietotas ielas malā tā, ka divu braucamo joslu vietā vairs paliek tikai viena. Pirmās divas trīs dienas es to visu vēroju ar diezgan lielām šausmām, bet biju spiesta sēsties pie stūres, jo pretējā gadījumā to sadzīves rutīnā neiekļautos. Jāatzīst, ka man pamazām pielipusi itāļu autovadītāju taurēšanas tradīcija, kas sākusi izpausties arī, braucot pa Rīgas ielām,” pastāstīja vēstniece.
Āboltiņa esot patīkami pārsteigta, ka Anna, kura mācās vidusskolas priekšpēdējā klasē, ar lielāko prieku dodoties uz skolu, kaut gan Latvijā to darījusi diezgan negribīgi, tādā kā piespiedu kārtā. ”
Viņas tagadējā mācību iestādē skolēnus mēģina iesaistīt kā sabiedrotos, kā domu biedrus, veidot vairāk domājošus cilvēkus nekā tas notiek Latvijā.
Ir jūtams diezgan liels kontrasts Annas attieksmē pret mācībām šeit, Romā, un Rīgā.
Visticamāk, attieksmes maiņa ir tieši pateicoties labajām skolēnu un skolotāju attiecībām. Visiem jaunpienācējiem skolā tika rīkoti dārza svētki, lai varētu iepazīties ar tiem jauniešiem, kas tur jau mācās, arī vecākiem bija iespēja savstarpēji iepazīties. Domājot par skolēnu komfortu, mazajiem audzēkņiem ir terapijas suns labradors un arī vecāko klašu skolēniem ir suns. Sugu gan nepateikšu. Tiek ļoti domāts par to, lai gados jaunie un vecākie skolēni varētu iejusties svešajā vidē,” pastāstīja Āboltiņa un piebilda, ka skolēni mācību priekšmetus apgūstot sadalīti pa grupām nevis vienā klasē.
Anna spēlējot arī basketbolu, piedalās skolas turnīrā, kas ilgst no novembra līdz februārim un kurā sacenšas skolēni no dažādām starptautiskajām skolām.
Vēstniecībā regulāri darbojas latviešu skoliņa, kas izveidota iepriekšējo vēstnieku laikā pēc Romas apkārtnē dzīvojošo jauno māmiņu iniciatīvas. Tiek plānoti dažādi radoši pasākumi, tajā skaitā grāmatu prezentācijas, kā arī kontaktu dibināšana tūrismā, kur aktīvu dalību ņem AirBaltic pārstāvniecība Itālijā.
