“Mācāmies latviešu valodu, bet domājam par atgriešanos Ukrainā” – ukraiņu skolnieka pieredze, mācoties divās skolās vienlaicīgi 8
Autors: Lidia Repko, ukrainiete, Eiropas Tālmācības vidusskolas audzēkņa mamma
Ierodoties Latvijā pirms diviem gadiem, domājām, ka jau pavisam drīz atgriezīsimies Ukrainā, taču šobrīd nākotne ir aizvien neskaidrāka. Lai saglabātu visas iespējas, dēls mācās gan latviešu, gan angļu valodu, kā arī paralēli mācās 10. klasē – gan skolā Latvijā, gan dzimtenē. Tā varam būt droši, ka viņš apgūs arī Ukrainas vēsturi un neaizmirsīs kultūru. Pa vidu visam ir arī IT kursi, jo savu nākotni dēls vēlas saistīt ar šo nozari. Kurā valstī tas būs, to rādīs laiks.
Atbraucot uz Latviju, dzīvojām ārpus Rīgas, un tuvākajai skolai bija vairāk nekā 20 km. Tā kā dēls ir ratiņkrēslā, bet skolas ēka nebija pilnībā pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, izvēlējāmies Eiropas Tālmācības vidusskolu. Tā varam neraizēties par vides pieejamību, turklāt, no rītiem dēls var mācīties skolā Ukrainā (arī attālināti), bet dienas otrā pusē pievērsties mācībām Latvijas skolā. Tas nav viegli, bet ir iespējams, turklāt, mācību priekšmetus, kuri abās
skolās ir līdzīgi, piemēram, fiziku, matemātiku utt., skolas pielīdzina. Ja viņš apguvis konkrēto priekšmetu Latvijā, Ukrainas skola, saņemot atbilstošu apliecinājumu, to ieskaita. Mācības vienlaicīgi divās skolās nozīmē, ka dēlam, dzīvojot Latvijā, tomēr ir iespēja turpināt mācīties dzimtajā valodā, kā arī apgūt Ukrainas vēsturi un kultūru.
Šādā veidā uzskatāmi redzam arī izglītības sistēmu kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Runājot par mācību priekšmetu saturu, jāsaka, ka Latvijā dēlam ir nedaudz vieglāk. Viņš pamanījis, ka vairākas tēmas, kas Ukrainā apgūtas jau 7. klasē, šeit programmā parādās tikai 9. klasē. Vienlaikus dēls norāda, ka Latvijas skolotāji ir daudz draudzīgāki, pretimnākošāki, pacietīgāki un ņem vērā katra bērna spējas.
Ņemot vērā, ka dēls ir ratiņkrēslā un regulāri veltam laiku rehabilitācijai, tālmācība ir lielisks risinājums. Parasti rehabilitācija ilgt divas nedēļas, tas ir ļoti intensīvs process, un, mācoties tradicionālajā skolā, daudz nāktos kavēt. Vēl šāds mācību formāts ļauj dēlam tiešsaistē mācīties arī latviešu un angļu valodas, kā arī apgūt IT kursus. Jā, slodze ir liela un pie datora tiek pavadītas daudzas stundas, bet vienlaikus tas nozīmē plašas nākotnes iespējas – gan Latvijā, gan Ukrainā, gan, iespējams, kādā citā valstī.
Uzsākot mācības 9. klasē, biju nobažījusies par to, vai dēls spēs pats sevi disciplinēt, izvērtēt, cik daudz laika veltīt mācībām u.tml. Sākumā pat centos vienmēr būt blakus un pārskatīt, vai viņš tiešām izpildījis uzdevumus. Daudz palīdzība arī skolotāja asistents no Ukrainas. Tā ir lieliska Latvijas izglītības sistēmas iniciatīva – būtisks atbalsts skolēniem no Ukrainas. Šobrīd dēls mācās jau 10. klasē, ir pierādījis, ka spēj tikt galā, un es vairs neraizējos. Protams, vairāk arī nepārbaudu, vai uzdotais ir izpildīts, jo zinu, ka varu viņam uzticēties. Bet kopumā jāsaka, ka jaunieši ātrāk pieņem citas mācību formas, nekā vecāki.
Kā jau daudzi vienaudži, arī viņš pamazām domā par iespējām pēc 12. klases, taču mūsu gadījumā nākotne vēl ir ļoti neskaidra. Ja kara sākumā domājām, ka drīz atgriezīsimies mājās, tad šobrīd mums, diemžēl, vairs nav, kur atgriezties. Pagaidām mācāmies valodas un tālāku nākotni vēl neplānojam. Priecē, ka dēlam ir liela interese par IT jomu un savu nākotni, arī studijas, viņš vēlas saistīt ar šo jomu, bet IT speciālisti ir pieprasīti visur pasaulē.
