Ukrainas Hokeja federācijas prezidents Georgijs Zubko: “Mācāmies dzīvot, spēlējam hokeju” 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas Hokeja federācijas prezidents Georgijs Zubko kara pirmajos mēnešos ar ieroci rokās aizstāvēja valsti no Krievijas okupantiem.
Kāda ir situācija Kijivā, runā, ka Krievija atkal mēģinās to ieņemt?
G. Zubko: Atrasties izdzīvošanas stāvoklī veselu gadu nav iespējams. Pirmie trīs četri mēneši bija super krīzes posms, tad sākām plānot nākotni. Protams, Krievija katru dienu iejaucas, taču nevaram nedarīt, nedomāt par attīstību. Mācāmies dzīvot, priecāties, smieties kara apstākļos, lai ienaidnieks nevar paņemt mūsu dzīvi ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Situāciju Kijivā vērtēju kā stabilu, ticam mūsu armijai, nevienam neatdosim. Es atrodos Teritoriālās aizsardzības rindās, tikko atbraucu no dienesta. Mēs esam mierīgi, koncentrējušies, spēlējam hokeju, kalpojam savai valstij.
Jūs arī tiešā veidā piedalījāties valsts aizsardzībā. Kā tas ir, kad katra diena var būt pēdējā?
24. februārī ierados federācijā, izveidojām šeit savu štābu, aicināju kolēģus palīdzēt valstij tā, kā katrs uzskata par efektīvu – kāds nodeva asinis, kāds iestājās Teritoriālajā aizsardzībā. Nākamās 45 dienas biju Kijivas aizsardzības spēkos, bija vairāki kaujas izbraucieni uz frontes līniju Harkivas apgabalā. Man jau iepriekš bija militārā pieredze, studēju iekšlietu akadēmijā. Tas bija sen, kara pirmajās dienās bija jāatceras, kā izjaukt un salikt Kalašņikova automātu, bet kolēģi ātri atgādināja. Kad blakus sprāgst bumbas, tad ir bailīgi, bet manas smadzenes tādos brīžos strādā skaidri. Nevaru pateikt par sevi neko tādu, ko nepiedzīvo tūkstošiem citu ukraiņu, visi esam vienoti mīlestībā pret valsti, droši vien tikai tādi palikuši. Es sapratu – stiprajam jābūt mierīgam, savāktam. Katram jāuzņemas atbildība par to, ko viņš var.
Īpaši emocionāls noteikti bija brīdis, kad Harkivas apgabalā tika atbrīvots ciems, kurā dzīvoja jūsu vecmāmiņa.
Jā, vecmāmiņai ir 93 gadi. Kad viņai bija 12, turpat Harkivas apgabalā bija vācu okupācija, viņa teica, ka krievu fašisti ir vēl sliktāki. Pāris mēnešus ar viņu un tanti nebija kontaktu, sarežģīti emocionāli, bet labi, ka šim stāstam ir laimīgas beigas un viņa šobrīd ir ar mums Kijivā. Pēc tam daudz runājām, sen neesmu raudājis, bet tas bija tiešām briesmīgi, sāpīgi. Kara sākumā viņa gandrīz nevarēja paiet, bet kara laikā sāka staigāt, varēja iziet pagalmā. Laikam tādas bēdas var iedot arī papildu spēkus. Atceros viņas vārdus, kad biju maziņš: “Kaut tikai nebūtu kara.” Par visām atnestajām sāpēm Krievija atbildēs, mūsos dzīvo niknums. Par katru vecmāmiņu, dēlu, meitu ukraiņi prasīs no visiem, kas ir atbildīgi un kas stāvēja malā, klusēja. Pārāk daudz sāpju un asaru redzam sev apkārt.
Kā tiekat galā ar draugu, biedru nāvi, jo frontē tas ir neizbēgami?
Nesen pie Bahmutas gāja bojā mans komandieris, biju bērēs, otru komandieri ievainoja. Bet mums nav citu variantu, neuzdodam sev jautājumus, kā tikt ar to galā. Katrs to dara pa savam. Nevaram atkāpties un neatkāpsimies, pārāk daudz labāko cilvēku nomiruši, lai meklētu kompromisus. Sāp, ļoti sāp. Cenšamies to neizrādīt, jo uz mums skatās citi. Vācijas fašisti neiznīcināja ukraiņus, jo vēlējās viņus padarīt par vergiem. Bet krievi veic genocīdu Ukrainā.
Kopš rudens aktīvās kaujās nepiedalāties?
Šobrīd strādāju federācijā un pēc grafika piedalos dežūrās Kijivā, tas saistīts ar to, ka var būt vajadzība aizsargāt pilsētu, un, otrkārt, varam būt savos civilajos darbos.
Jaunie ukraiņu hokejisti mīt arī Latvijā. Vai uzturat ar viņiem kontaktus?
Vispirms gribu pateikties Latvijai un Latvijas Hokeja federācijai, visai sporta saimei, jo jūs vieni no pirmajiem nācāt palīgā. Evakuācijas sākuma posmā vairāk nekā 50 mūsu hokejistu nokļuva Latvijā, kur tika nodrošināta dzīvošana, ēdināšana, treniņi, darbs mammām. Runāju ar vairāku pilsētu mēriem, kolēģi komunicēja ar jūsu federāciju. Šobrīd joprojām ap pussimts spēlētāju ir Latvijā, ik pa laikam saņemam informāciju par tiem, kas grib atgriezties Ukrainā. Ļoti gribētos, lai šī ir pēdējā sezona, kad sportisti ir spiesti būt prom no mājām.
Cik ledus arēnu Ukrainā iznīcinājuši krievu okupanti?
Sporta infrastruktūra ir ļoti cietusi, tostarp hokeja – sešas arēnas ir iznīcinātas, sešas atrodas okupētajās teritorijās, zinu, ka krievi tās izmanto līķu uzglabāšanai – kā morgus. Tāda šokējoša ir realitāte. Vēl daļa arēnu atrodas tuvu kara zonai.
Decembrī tikāties ar Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) prezidentu Luku Tardifu. Kā vērtējat to, ka viņi, runājot par Krieviju un karu, cenšas būt diplomātiski, izmanto tādus terminus kā sportistu drošība, nevis sauc lietas īstajos vārdos?
Noteikti varu teikt, ka Luks Tardifs un visa hokeja sabiedrība bijusi vienota, palīdzot Ukrainai, – vairāki desmiti hokeja federāciju, Tardifs gan kā prezidents, gan cilvēks. Palīdz, jūt līdzi un stāv labā pusē, Ukrainas pusē, saprotot, kādu ļaunumu nes Krievija. Izteikumus negribu vērtēt, jo svarīgi ir tas, ka Krievija atstādināta no visām sacensībām, tur hokejs nav tikai sports, bet propaganda. Tas, ka Krievija mēģina atgriezties – protams, iegulda milzīgu naudu, cenšas uzpirkt, šantažēt. Baumas ir dažādas, bet ticam, ka Starptautiskā olimpiskā komiteja un visas starptautiskās federācijas, tostarp IIHF, to nepieļaus līdz kara beigām. Krievijas zemiskuma līmenis, vēlme saliekt sporta sabiedrību man nav pārsteigums. Būtu naivi domāt, ka cilvēki, kas noslauka no zemes virsas pilsētas, nav spējīgi uzpirkt sporta organizācijas. Tas ir kārtējais civilizētās pasaules tests. Savus principus nedrīkstam nodot. Dzirdu – kāds noguris, Eiropa nogurusi. Cilvēki – mēs esam noguruši. No kā jums nogurt?
Vai zinājāt, ka šogad pasaules čempionātā Rīgā un Tamperē hallēs nedrīkstēs ienest Ukrainas karogus?
Ukrainas karogs ir drosmes, vīrišķības simbols, to zina visā pasaulē. Par aizliegumu, godīgi sakot, nezinu un nevēlētos komentēt. Ļoti gribētos, lai augstākajā divīzijā būtu Ukrainas karogs, jo tur spēlē Ukrainas izlase. Latvija un Somija mūs atbalsta, pērkot biļetes uz spēlēm, iespējams arī ziedot naudu, kas tiks nodota Ukrainas hokeja atbalstam. Esam par to pateicīgi.
Doneckas “Donbasa” spēlēšana Kontinentālajā hokeja līgā līdz 2014. gadam bija atbalstāma lieta vai tomēr kļūda?
Šodien daudz analizējam ar Krieviju saistītos procesus un saprotam, ka tas viss bija daļa no imperiālisma. Ne draudzība, attīstība, bet gan savu mērķu sasniegšana, saistīta ar ilūziju – labākā armija, labākais hokejs. Lielā mērā pateicoties Ukrainai, kļuvis skaidrs, ka nav labākā armija un arī ne labākais hokejs. Tad mēs to nesapratām. Mums nākotnē jāveido sadarbība ar demokrātisko pasauli, domājam par Ukrainas komandu dalību Eiropas turnīros, neizslēdzu, ka veidosim kopīgu čempionātu ar kādu valsti.
Arī pēc Krimas okupācijas Ukrainas hokeja izlases spēlētāji turpināja pārstāvēt Krievijas klubus. Joprojām nesaprata?
2014. gadu tiešām ne visi saprata. Esmu dzimis Sevastopolē, Krimā, man atņēma pirmo dzimteni un viss kļuva skaidrs. Kāds to nejuta, neredzēja sāpi, plus briesmīga propaganda. Atslēdziet šo informāciju – tā iznīcina cilvēka smadzenes. Lai izārstētos, mēs maksājam milzu cenu. Jā, atzīstu, tās bija kļūdas, situācijas neizpratne.
Uz Ukrainas Hokeja federācijas prezidenta amatu 2020. gadā bez jums tīkoja arī Aleksejs Žitņiks. Ukrainā dzimis, bet Krievijas izlasi pārstāvējis hokejists. Vai viņš par 100 procentiem ir Ukrainas pusē?
Ne sekundi nešaubos, ka viņš ir Ukrainas pusē. Ukrainas hokejā neredzu nevienu, kuram varētu simpatizēt agresors.
Ukrainas jaunajiem hokejistiem bija tūre Ziemeļamerikā, piedalīšanās universiādē. Ko tas puišiem nozīmēja?
Izveidojām fondu “Ukraine hockey dream” (Ukrainas hokeja sapnis) ar mērķi meklēt partnerus, draugus, kas gatavi atbalstīt mūsu hokeju. Līdzekļu meklēšana ir ļoti sarežģīta, simtiem reižu saņēmām atbildi – nē, desmitiem reižu – jā, bet pēc tam tomēr – nē. Fonds noorganizēja tūri “Hockey can’t stop” (Hokejs nevar apstāties), kurā aizvadījām četras spēles ar Kanādas komandām, tur mūs sagaidīja ar lielu interesi, intervijas, televīzija. Domāju, ka tūre bija ļoti veiksmīga – publicitātes ziņā, finansiāli vēl rezultāti jāapkopo. Hokejistiem tas bija grandiozs notikums, pabija Nacionālās hokeja līgas spēlēs, apmeklēja ģērbtuves, arī paši spēlēja lielajās arēnās. Tagad mūsu hokeja veterāni gatavojas tūrei ASV. Visas Ukrainas izlases, tostarp sieviešu, šobrīd atrodas nometnē Igaunijā, U-18 gatavojas pasaules čempionātam.
Ukrainas hokeja čempionāts notiek par spīti karam?
Jā, regulārais turnīrs tuvojas beigām, piedalās sešas komandas trijās pilsētās, jāievēro noteikums par bumbu patvertni. Raķešu triecieni radījuši situācijas, kad pazūd elektrība, taču neviena spēle nav tikusi atcelta. Visas aizvadītas – paredzētajā vai nākamajā dienā. Ir rezerves ģeneratori, esam iemācījušies spēlēt šādos apstākļos. Nedomājam – ja nu kas. Mēs spēlējam, hokejs ir mūsu spēle!
Kad Ukraina uzvarēs Krieviju?
Mums ir absolūta motivācija, pasaules atbalsts, neticu, ka tas varētu apstāties. Domāju, ka uzvarēsim ne vēlāk kā vasaras beigās, pretī mums ir atpalikusi, demotivēta armija, kas ar padomju tehniku un lielu cilvēku daudzumu neapturēs Ukrainu. Absolūti niecīga valsts visās nozīmēs, īpaši – mentāli.
Slava Ukrainai!
Varoņiem slava!
