Māca tulkotu vēsturi 0
Daži mūsu lasītāji vēstulēs apgalvo, ka skolās ar krievu mācību valodu vēsturi māca no Krievijā izdotām grāmatām, tādējādi audzinot Latvijai nelojālus pilsoņus.
”Tā ir pavisam cita vēsture,” uzsver Arnis Matrozis. Līdzīgas bažas izteikuši arī citi lasītāji, atminoties agrākās publikācijas par Krievijas vēstniecības dāvinājumiem skolām vai, piemēram, ar Krievijas finansiālo atbalstu pērn izdoto grāmatu ”Nākotnes melnraksti”, kurā noliegta padomju okupācija Latvijā un ko bija plānots dāvināt skolām.
Taču aptaujātie skolotāji un skolēni no krievu skolām noliedz, ka mācību procesā tiktu izmantotas Krievijā izdotas grāmatas.
Daugavpils Krievu liceja 9. klases skolniece Jekaterina Klesčonoka teic, ka vēsturi mācās bilingvāli – izmanto Aijas Kļaviņas, Sarmītes Goldmanes, Ināras Misānes, Ligitas Straubess un Jolantas Klišānes grāmatas ”Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā” krievu valodā, kas iztulkota no latviešu valodas, ”stundās darbojamies arī ar vēsturiskiem atlantiem, kas ir latviešu valodā”, stāsta Jekaterina. Tā paša liceja 12. klases skolniece Olga Palušina stāsta, ka vēsturi apgūst no Valda Klišāna grāmatām ”Vēsture vidusskolai” trešās un ceturtās daļas.
Šo pašu grāmatu sēriju vidusskolēniem liek lasīt arī Rīgas 32. vidusskolas vēstures skolotāja Larisa Šarigina, savukārt pamatskolā ”izmantojam “Zvaigznes ABC” izdotās grāmatas, kas no latviešu valodas ir iztulkotas krievu valodā”, jo mācības notiek bilingvāli, stāsta L. Šarigina.
Viņasprāt, rūpes par to, lai skolēni apgūtu Latvijas vēsturi, esot pārspīlētas, un tieši tamdēļ, iespējams, rodas pretestība – nevis mācītā satura dēļ. Bērni skolotājai ir jautājuši, kāpēc tik daudz jāmācās par Latvijas vēsturi – no sestās līdz divpadsmitajai klasei. Skolēni vēlētos vairāk uzzināt, piemēram, par Ķīnas, Japānas un citu valstu vēsturi, tādējādi paplašinot savu redzesloku.
“Bet mēs mācām Latvijas vēsturi katru gadu. Mans ieteikums būtu – pamatskolā Latvijas vēsturi nemācīt četrus gadus, bet gan izveidot vienu mācību priekšmetu devītajā klasē pirms eksāmena,” teic L. Šarigina. Pēc viņas domām, līdzšinējais mācīšanās veids esot Latvijas vēstures diskreditācija, tiek grauta tās cieņa un autoritāte, četru gadu laikā mācot vienu un to pašu. Turklāt arī vidusskolā visus trīs gadus lielākā uzmanība tiek pievērsta Latvijas vēsturei.
Tikmēr uzrunātie skolēni par vēstures mācīšanas procesu nesūdzas.
Daugavpils 9. vidusskolas 10. klases skolniece Vera Brusalinska stāsta, ka vēstures stundās, kas notiek latviski, grāmatas tiek izmantotas ļoti reti, ”varbūt vienu vai divas reizes pusgadā. Mācāmies no dažādiem izdrukātiem materiāliem, kas tāpat kā rakstītie avoti ir valsts valodā, bet autorus es nezinu. Pārsvarā skolotāja stāsta un diktē, bet mēs pierakstām savās kladēs, no kurām vēlāk arī mācāmies”. Iemeslu, kāpēc skolotāja reti uzdod izmantot materiālus un grāmatas, Vera īsti nezina, bet domā, ka, šādi mācoties, ir iespējams vēstures tēmām pievērsties padziļinātāk. “Man pašai patīk, ka nav jāmācās no grāmatas, kas būtu garlaicīgi un arī lieka laika tērēšana,” teic V. Brusalinska. Kad vaicāju, ko skolotāja mācību stundās stāsta par padomju laikiem un okupāciju, Vera atbild: mājās stāstītā vēsture un iepriekš krievu valodā mācītā vēsture neatšķiras no tās, ko šobrīd māca skolā. Skolotāja par vēsturi stāsta ”ar lielu interesi. Skolotājas personīgos uzskatus par padomju laikiem es nezinu. Viņa stāsta to, kas ir rakstīts grāmatās un materiālos, savas domas neizpaužot”.
“Tas, ka skolās netiek izmantotas Krievijā iespiestas grāmatas, nenozīmē, ka atšķirīgu vēstures interpretāciju no vispārpieņemtās nepauž skolotājs personīgi,” uzskata kādas divplūsmu vidusskolas bibliotekāre, kura vēlējās palikt anonīma.
“Tie skolotāji, kuri paši dzīvojuši padomju iekārtā, iespējams, atceras tos laikus ar labu. Viņi māca to, kas ir jāmāca, no tām grāmatām, kas ir paredzētas vēstures mācīšanai, tomēr, atbildot uz skolēna uzdoto jautājumu, skolotāji var izteikt savu viedokli, kas ir pavisam pretējs tam, kas rakstīts vēstures grāmatās,” pieļauj bibliotekāre.
Tāpēc kontrolējošajām izglītības iestādēm pārbaudīt, kā tiek mācīta vēsture, ir praktiski neiespējami, ja vien paši skolēni vai viņu vecāki nevēršas ar sūdzībām attiecīgajās iestādēs.
Mācību iestādēs izmantojamo mācību literatūru apstiprina Valsts izglītības satura centrs. ”Mācību procesā drīkst izmantot arī dažādas enciklopēdijas, vārdnīcas un citu uzziņu literatūru, plašsaziņas līdzekļos atspoguļoto informāciju, interneta resursus, kas palīdz bagātināt skolēnu zināšanas un izziņas darba pieredzi,” teic Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārvaldes vecākais referents sabiedrisko attiecību jomā Jānis Mergups-Kutraitis. Ja vecākiem vai personām, kas realizē aizgādnību, ir radušās kādas neskaidrības par izglītības procesu, var vērsties attiecīgajā mācību iestādē vai Izglītības un kvalitātes valsts dienestā.
Viedoklis
Venta Svilāne Ogres novada Suntažos, bijusi latviešu valodas skolotāja krievu skolā: ”Vēsturi vajadzētu mācīt tikai latviešu valodā, jo nav pieņemami, ja krievu skolās vēsturi māca skolotāji, kas nezina latviešu valodu. Tādi skolotāji nezina Latvijas vēsturi, un nav brīnums, ka uz 9. maija “uzvaras” pasākumiem ierodas veselas krievu skolu klases un dažkārt pat skolotāju pavadībā. Bet mēs taču zinām, ka Otrajā pasaules karā nebija uzvarētāju, bija tikai zaudētāji, jo tika iznīcinātas miljoniem cilvēku dzīvības. Un par to priecāties pie Uzvaras pieminekļa?
Svarīga ir jaunatnes audzināšana patriotisma garā. Vēstures skolotājiem vajadzētu atsevišķas stundas mācīt Okupācijas muzejā, kur varētu izmantot stendu materiālus, tikties ar represētajiem, ar okupācijas laikā iesauktajiem karavīriem. Skolēni jāiepazīstina arī ar Stabu ielas moku kambariem.”
