Aldis Girgensons māca hokeju japāņiem 0
Aldis Girgensons līdz šim Latvijas hokejā vislabāk pazīstams bija kā jauno talantu komandu veidotājs dalībai prestižajos “Select” turnīros un NHL spēlētāja Zemgus Girgensona tēvs. Pērn 50 gadu vecumā kādreizējais hokeja aizsargs atvēra jaunu lappusi savā dzīvē un kļuva par Japānas komandas Hokaido “Cranes” galveno treneri.
Kādi vēji tevi aizpūta uz Japānu?
A. Girgensons: “Saistībā ar “Select” turnīriem pērnajā pavasarī nāca piedāvājums – japāņi grib vairāk attīstīt hokeju, mēģināsim viņiem parādīt pasauli. Kā paši saka – uz salas dzīvojam un neko ārpusē neredzam. Mēģinājuši doties uz turnīriem ASV, bet ļoti nosacīti, tāpēc viņi ieinteresēti sadarboties. Tā kopā savijās bērnu un pieaugušo hokejs, es vadīju komandu, kas startēja Āzijas līgā, kopā tajā bija septiņas vienības – četras no Japānas, divas no Dienvidkorejas un viena no Krievijas – Sahalīnas. Mūsu mājas hallē ir vietas trim tūkstošiem skatītāju, vidēji nāca ap tūkstoti. Hokeju te reti kurš pazīst, topā ir beisbols, futbols, ātrslidošana, daiļslidošana, arī basketbols.”
Tā tev bija pirmā pieredze trenera darbā?
Labs izaicinājums, jo vienmēr ir grūti, sākot kaut ko jaunu. Taču ļoti interesanti, pilnībā pārmainījām viņu gadiem piekopto spēles sistēmu, un aptuveni puse sezonas pagāja, kamēr hokejisti saprata. Turnīru beidzām piektie, no izslēgšanas spēlēm atpaliekot par diviem punktiem, tā ka sezona vērtējama ar plusa zīmi. Šis bija pirmais gads, kad komandu uzskatījām par pilnībā profesionālu.
Limits ir divi leģionāri, pie mums spēlēja vārtsargs Jānis Auziņš un aizsargs Edmunds Augstkalns.
Redzēsim, kā veidosies nākamā sezona, daudz būs atkarīgs no situācijas pasaulē ar vīrusu, bet ir mutiska vienošanās, ka es palieku.
Kas bija lielāks izaicinājums – hokeja sadaļa vai kultūra?
Viss kopā, hokejistiem ir pilnīgi cita uztvere, jāprot ar viņiem komunicēt. Par simts procentiem man vēl joprojām nav skaidrs, kad vajag skarbāk pateikt un kad labāk ne. Japāņi arī sadalās divās nometnēs – vieni to akceptē un pat grib, lai ir vairāk, bet citi tādā brīdī aizveras un grūti dabūjami atpakaļ uz emociju viļņa. Čempionātu stipri ietekmēja izlašu spēles. Nospēlējam 11 dienās sešus mačus, tad ir trīs nedēļu pauze, un tā bija divas vai trīs reizes. Viena komanda atradās uz mūsu salas četru stundu brauciena attālumā, pie vienas Japānas komandas braucām ar prāmi, uz Tokiju lidojām, tāpat uz Sahalīnu un Koreju.
Japāņi asociējas ar lielu pazemību, pietāti.
Viņi cenšas visu ļoti punktuāli izpildīt, bet hokejā tas brīžiem traucē – pazūd improvizācija, kas reizēm nepieciešama. Tādā ziņā Sahalīnas hokejisti ļoti atšķiras, ka jebkurā situācijā var improvizēt, un tad ir grūti. Mēs gan ar viņiem cienīgi spēlējām, par ko liels paldies jāsaka Jānim Auziņam.
Kā tev Japāna patika sadzīves ziņā?
Vienīgā problēma ir japāņu valoda, jo bez tās grūti komunicēt, īpaši mūsu pilsētā. Komandā strādāja tulks, un praktiski viss bija jātulko. Citādā ziņā viss kārtībā, klubs iedeva automašīnu, dzīvokli, veikalā var visu ko nopirkt un ēst kā mājās.
Japāņu virtuve gan esot veselīga, tāpēc viņi ir ilgdzīvotāji.
Nav tik vienkārši. Pamēģinājuši ar sievu esam daudz ko, īpaši sākumā, bet ikdienā tas īsti neuzrunā, pieturamies pie tradicionālām vērtībām un gatavojam mājās. Arī pilsētā nav problēmu atrast eiropiešu virtuvi.
Ar komandas bosu vajadzēja iedzert sakē?
Nē, tādas iedzeršanas nenotiek, lai gan reizēm pavakariņojam, kādu kausu alus, bet tas ir reti un ieturēti.
Kāds ir japāņu alus? Tāds pats kā visur pasaulē, mūsu “Aldara” tips. Ļoti lielas izvēles arī nav. Sakē ir visai plašā izvēlē, bet pagaršoju tikai pagaršošanas pēc.
Ko sevī jaunu esi atklājis šajā sezonā?
Galvenais, ka varu šīs lietas darīt. Esmu mierīgas dabas treneris, bet reizēm asinis tomēr uzkarst. Esmu ļoti apmierināts, ka dzīvē sanāca tāds pagrieziens.
Tu joprojām esi Japānā. Kāda tur situācija ar koronavīrusu?
Pēdējos divus mēnešus esam Saporo, visu laiku bija ļoti mierīgi, tagad atkal ir saasinājums. Tomēr pilsētā nav nekādas panikas, aprīļa sākumā vēl darbojās visas publiskās izklaides vietas, tad sāka slēgt ciet. Ēstuves atvērtas, viņiem ļoti populāras tādas ģimeņu kafejnīcas, kur pieci cilvēki var ietilpt, un arī tās strādā. Tokijā gan visu slēdz.
Vai viņi vīrusu ierobežo ar to, ka visi nēsā maskas?
Maskas nēsā, bet ne visi. Tā viņiem ir tradīcija – tiklīdz kaut kas, tā liek maskas, gandrīz kā mode, ka jānēsā. Droši vien tas samazina izplatību. Japāņi ir apzinīgi, punktuāli izpilda to, ko prasa ievērot, piemēram, roku mazgāšanu.
Šobrīd Girgensonu ģimene atrodas trīs pasaules daļās.
Mēs ar sievu Japānā, meita – Latvijā, Zemgus – ASV, viņam ar dzīvesbiedri ir māja Pitsburgā. Dēlam šī bija viena no labākajām sezonām, treneris uzticējās, un tas ir galvenais, kā trūka pie iepriekšējiem vadītājiem. Ralfs Krīgers ir pilnīgi cita tipa treneris, novērtēja Zemgus spējas. Arī “Sabres” izdevās spert solīti uz priekšu.
Varbūt drīz kļūsi par vectēvu?
Jau esmu – meitai ir divi bērni.
