LVM sēklu plantācijās pilnā sparā rit čiekuru vākšana 0
Janvāris AS “Latvijas valsts meži” (LVM) egļu sēklu plantācijās ir viens no ražīgākajiem čiekuru ievākšanas mēnešiem. LVM virziena “Sēklas un stādi” sēklu ražošanas vadītājs Justs Lūkins stāsta, ka dažādām skuju koku sugām ir atšķirīgs ievākšanas laiks. Čiekuru mazās, spārnotās sēkliņas ir zelta vērtē, jo tieši no tām tiek audzēti stādi, kas vēlāk izaug mūsu staltajās mastu priedēs vai krāšņajās eglēs.
Meža koku sēklu plantāciju ierīkošana nav viegls uzdevums. Justs Lūkins stāsta, ka no domas par plantācijas ierīkošanu līdz pirmajām ražām paiet apmēram 10 – 15 gadi. “Plantāciju būtība, vienkāršoti sakot, ir līdzīga ābolu vai bumbieru dārzam. Paņemam to lielo priedi un, kā saku visiem, kas nav mežkopji, veidojam čiekuru augļudārzus. Veidojam kociņus tā, lai priedīte “neaizskrien” 30 metru augstumā. Mēs esam šīs priedes atlasījuši no pašām ātraudzīgākajām sugām, taču mērķis ir noturēt čiekurus cilvēkam sasniedzamā augstumā, ideālā tie ir trīs līdz četri metri. Princips ir līdzīgs, kā veidojot dzīvžogu,” skaidro Justs Lūkins.
Potzari no pašiem izcilākajiem
Viņš stāsta, ka vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados iepriekšējā mežkopju paaudze atlasīja līdz tūkstotim visizcilāko priežu un no tām ievāca potzarus. “Es pats esmu piedalījies potzaru ievākšanā un kāpis 40 metru augstumā,” teic Justs Lūkins.
“Introducētām jeb ievestām sugām, piemēram, lapeglei čiekurus vāc jau septembrī. Mūsu parastām eglēm čiekurus vāc no oktobra, bet labāk no novembra sākuma, līdz pat marta beigām. Taču tas ir pats galējais termiņš. Arī priedei marta beigas, reizēm arī pusaprīlis, ir galējais termiņš. Kad uznāk sausās, saulainās dienas, čiekurs sprakšķēdams nāk vaļā.” Jo lielāks čiekurs, jo tajā vairāk sēklu, taču egļu un priežu čiekuros sēklu skaits nebūt nav līdzīgs. Vairāk sēklu ir egļu čiekuros, no viena hektolitra egļu čiekuru var iegūt aptuveni kilogramu sēklu, bet no tāda paša daudzuma priežu čiekuru – aptuveni puskilogramu.
“Sēklas un stādi” sēklu ražošanas vadītājs skaidro, ka Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava” pierādīts, ka šīs patiešām aug par 15 – 20 procentiem ātrāk. “Pagājušajā gadā LVM iestādīja 27 miljonus meža stādu,” viņš stāsta.
Netrūkst arī citu koku
Pagājušā gadsimta beigās un šī sākumā notika bērzu audžu atlase. Ir izdarīts liels darbs, atlasīti ātraudzīgākie koki, taču, kā stāsta Justs Lūkins, ir īsts izaicinājums no šiem izcilajiem bērziem dabūt sēklas.
Vislielākās platības piešķirtas priežu plantācijām – vairāk nekā 400 hektāri, ar 220 hektāriem seko egļu plantācija, un tālāk jau bērzs, melnalksnis, liepa, ozols, sarkanais ozols, zaļā duglāzija un trīs veidu lapegles – hibrīdu, Eiropas un Japānas. Interesanti, ka šobrīd ir ļoti liels pieprasījums pēc melnalkšņa sēklām. Cilvēki ir atklājuši, ka melnalksnis ir ļoti pateicīga meža kultūra – mežā dzīvnieki to grauž daudz mazāk, turklāt tas labprāt aug pārmitrās mežu augsnēs un nevajag rūpēties par grāvju rakšanu vai meliorāciju. Drīz būs ierīkota jauna melnalkšņu plantācija un pēc desmit gadiem šā koka sēklas būs pietiekamā daudzumā.
“Līdzās plantācijām esam izvietojuši informatīvu stendu, ka tā ir mežu sēklu plantācija un tās galvenais mērķis ir ievākt čiekurus un sēklas, lai mums nākotnē būtu mežs.”
Čiekuru žāvēšana
Vijciemā atrodas unikāls LVM objekts, kāda nav nekur citur ne Latvijā, ne visā plašajā pasaulē. Tā ir vēl 1895.gadā celtā Vijciema čiekurkalte. Tās vadītājs Ivars Palejs teic, ka visas šeit lietotās ierīces ir autentiskas, vēl no senajiem vācu baronu laikiem.
Ēkai ir trīs stāvi un sākumā čiekuru maisi tiek uztransportēti uz 3.stāvu, kur arī glabājas. Pēc tam tie caur grīdā ierīkotām lūkām nonāk otrā stāva žāvējamā kamerā. “Kamerā tie tiek sabērti metāla cilindros un žāvēti. Kopumā ir 24 žāvējamie cilindri un katrā ietilpst 80 litri jeb 0,8 hektolitri. Nedēļu čiekurus žāvē 37 grādu temperatūrā, pēc tam temperatūra tiek pacelta līdz 52 grādiem,” stāsta Ivars Palejs. Kad čiekuri atvērušies un sēkliņas izlidojušas, tās savāc, saber maisos un nogādā uz moderno čiekuru kalti Madonas pusē Jaunkalsnavā, kur notiek sēklu tālākā apstrāde un uzglabāšana.
Ivars Palejs ir lepns, ka Vijciema čiekurkaltē viss notiek tāpat, kad kalte tika uzbūvēta. “Šeit viss ir roku darbs, nekas nav mehanizēts vai elektronisks. Sezonas sākumā kurinām ar malku, pēc tam ar izkaltētajiem čiekuriem. Redziet, kāda bezatlikuma tehnoloģija.”
