LVM dabas parks Tērvetē – paaudzēs mīlēts mežs 0
Tērvetē, Annas Brigaderes dzimtajos krastos, pateicoties viena cilvēka iniciatīvai, mežkopim Miķelim Kļaviņam, savulaik izveidots pastaigu un ainavu parks, kur šodien dzīvē atmostas rakstnieces pasaku lugu tēli, stāsti un dzīves mācības. Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē lepojas ar vairāk nekā 60-mit gadus ilgu vēsturi, kur soli pa solim attīstīta parka infrastruktūra, parka pieejamība dažādajām sociālajām grupām un vides izglītības programmas skolēniem.
Dabas parka pastaigu takās savus soļus minušas vairākas paaudzes, skatot ainavas un pārrunājot stāstus, daloties atmiņās par to, ko katrs atceras no sava pirmā parka apmeklējumā. Šādu stāstu ir daudz. Un katrs citādāks.
Veicot apmeklētāju intervijas un aptaujas, atklājas LVM dabas parkam Tērvetē patiesi iepriecinošas ziņas – ik gadu palielinās to dabas draugu skaits, kas parku apmeklē katru gadu vismaz vienu reizi, un to, kas parku izvēlas apmeklēt četras reizes gadā, pamatojot savu izvēli ar to, ka vēlas redzēt Tērveti visos gada laikos. Pagājušajā gadā aptaujāti teju divi tūkstoši respondentu, vairāk nekā 40% apmeklē parku vienu reizi gadā, bet nu jau 15% parkā atgriežas, lai skatītu visu četru gadalaiku pārvērtības Tērvetē. Šai ziņai, protams, ir praktiska pievienotā vērtība – katru sezonu parkā ir kādi jaunumi, un nereti katrs parka apmeklējums tiek apbalvots ar jaunu atklājumu.
LVM dabas parka Tērvetē apmeklējums, pastaigas dižajā priežu silā un tikšanās ar iemīļotajiem stāstu un pasaku varoņiem ir daudzu Latvijas ģimeņu tradīcija. Bieži satiekam tos, kas auguši kopā ar parka pasaku tēliem. Īpaši iemīļota ir Rūķu saime, tai ir savi īpašie stāsti.
Šogad Rūķu saime dalījās ar priekpilnu stāstu, par ģimeni, kura ik gadu atgriežas Tērvetē! Nu jau lepnā piecu cilvēku sastāvā. Kopā ar LVM dabas parka Tērvetē Rūķu saimi, notikumiem dižajā priežu silā un parka attīstību aug arī ģimenes Latvijā.
Lūk, sirds stāsts no Talsu puses – “Mūsu pirmais kopīgais brauciens uz LVM dabas parku Tērvetē bija 2005. gada vasarā, kad vēl oficiāli nebijām ģimene. Braucām tīri pastaigas pēc, baudīt dabu un divvientulību… bijām tikko pa pusei saskatījušies.
Kad 2007. gada februārī pasaulē nāca mūsu pirmais dēliņš Kārlis, nolēmām, ka būtu jauki, ja varētu iedibināt vienu no ģimenes tradīcijām – katru gadu mērīties augumos ar Sprīdīti. Kārlim pirmais foto tapa 2007. gada 18. martā. Pat īsti nezinām tam izskaidrojumu, varbūt tāpēc, ka tajā laikā pārsvarā dzīvojām Jelgavā. Abi esam dabas bērni un meklējām kaut ko sev tuvu un pazīstamu.
Kad atgriezāmies dzimtajā pusē – Talsos, nolēmām, ka neskatoties uz dzīves steigu un citām prioritātēm, vismaz vienu reizi gadā aizbrauksim uz Tērveti. Kopumā – tas mums arī ir izdevies.
Tā kā bērni bija vēl mazi, tad dabas parkā mūs “velk” pie Rūķu mammas, nu jau zinām arī vārdu – Zigrīdas. Varbūt tas ir tāpēc, ka pirmais personiskais kontakts mums bija tieši ar viņu vēl tajā laikā, kad rūķenes sēdēja pie dzirnavām un darināja savus rokdarbus. Toreiz no Rūķu mammas saņēmām dāvaniņu – Anneli, ar piebildi, ka zobiņu nākšanas laikā, var droši dot to grauzt. Tad nu tagad mums ir nedaudz “apgrauzta” Annelīte, jo procesā bijusi vairākas reizes.
Ir iznācis tā, ka parkā esam bijuši visos četros gadalaikos un vienmēr esam izbaudījuši dabas spēku un tajā pat laikā mieru, ko tas sniedz. Ar mazām kājiņām parku izstaigāt ir liels izaicinājuma, tāpēc vienā gadā braucām ar riteņiem un bija fantastiski. Laba ideja ir arī iznomājamie “velkamrati”.
Kad bērniem sakām, ka brauksim uz Tērveti, viņi paši jautā: ”Rūķu mammu satiksim?”. Lielie puiši tā kautrīgāk, bet tomēr… Arī šogad Mārcis, nu jau 11-gadnieks, teica: ”Brauksim tad, kad būs Rūķu mamma!”. Tad nu metām kaunu pie malas un zvanījām uz parku, lai noskaidrotu, vai tad Rūķu mamma šajos “trakajos laikos” būs savā mītnē.
Rūķa mammas teikto bērni uztver ļoti nopietni. Kad šogad bijām pie rūķu mammas, mazais Artis (5 gadi) atbildēja uz gandrīz visiem jautājumiem, tomēr vienu tētis čukstēja priekšā. Rūķa mamma teica: ”Labāk pateikt, ka nezini, būt godīgam” un turpināja: ”Tētim pa nakti izaugs lielas ausis, ja viņš nebūs sapratis, ka tā nedrīkst darīt.” Tad nu mazais Artis, braucot mājās, tā arī jautāja: ”Vai tiešām tētim izaugs lielas ausis?”. Tad nu mēs apstiprinājām, ja tētis būs sapratis, ka nav labi teikt priekšā, tad ausis neizaugs lielas.
Nenoliedzams prieks un pārsteigums bija pirmo reizi ieraugot, jau izgatavošanas stadijā, mūsu novadnieka firmas ”Pretpils” izstrādāto jauno rūķa ciemu. Viss pārdomāts, kā 21. gs, lai kājas sausas visos gadalaikosun arī pieaugušie var namiņos “ielīst” un atcerēties savu bērnību kopā ar saviem mazajiem.
Mūsu vilšanās bija “senajā rūķu ciemā”, kur atjaunotās mājiņas ir Skandināvijas zilpelēkajos toņos, kas tomēr Latvijā, mūsuprāt, neiederas. Mums ir sava dabiskā koka krāsa…
Parks pa šiem gadiem ir ļoti pārvērties. Lielie puiši un tētis ir izmēģinājuši “gaisa trases” un šogad domājam arī izbraukt riteņu trasi. Diemžēl nepaguvām izbaudīt lielo tīklu parku, ko noteikti izdarīsim pie pirmās izdevības. Liels parka ieguvums ir spēļu laukums, kuru var iziet gan lieli gan mazi, jo Artim pirmo reizi bija ļoti bail….tad nu tētis tajā procesā piedalījās par visiem 100 %. Puišiem ļoti, ļoti patika labirints. Es, personīgi, priecātos par mazliet draudzīgākām vagoniņa cenām. Ar to esam braukuši vien vienu vienīgo reizi no spēļu laukuma atpakaļ uz informācijas centru, kad puikām vienkārši vairs nebija spēka tipināt. Tomēr, no otras puses, tagad cilvēki vairāk staigā un izvēlas vilcieniņu tiešām tikai tad, kad nepieciešams. Bērniem, protams, varētu braukāt ar vilcieniņu visu dienu.
Ak, jā – esam pabijuši arī tauriņu mājā!
Un vēl, atcerējos, no Rūķa mammas esam saņēmuši priežu čiekuru, kas mums mašīnā vienmēr, kā svētība braukājis līdzi un ir vēl joprojām, lai gan Rūķu mamma teica, ka čiekura spēks ilgs vienu gadu. Neatceros gadu, bet vienreiz saņēmām egļu sēkliņas, kas stādāmas mazos papīra konteinerīšos, iedēstījām, tomēr diemžēl eglītes neieaugās. Labprāt eksperimentētu vēlreiz. Zinām, ka pie Jums līdz šim ir bijušas arī dažādas darbnīcas skolām, diemžēl tajās gan neesam “ņēmuši dalību”.
Domājam martā braukt uz parku vēlreiz, lai uzņemtu foto pie Sprīdīša ar visiem trim mūsu “delveriem”.”
Ar jaunām idejām, pasākumiem un infrastuktūras objektiem no gada uz gadu aug Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē, aug arī paaudzes, kas iemīļojušas pasakas, stāstus un pastaigu takas Tērvetē. Paldies sirsnīgs par stāstu un sajūtām, par ieteikumiem un novērtējumu.
Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē – vieta atpūtai, sapņiem un iespaidiem no paaudzes paaudzē!
