Luvru katram un visiem? 0
Sākot ar šo pavasari, tūrisma aktīvākajā sezonā no aprīļa līdz septembrim vairs nebūs iespējas katra mēneša pirmajā svētdienā par brīvu apmeklēt Luvras muzeju Parīzē. Šādu lēmumu nesen pieņēmis šis muzejs, kurš, vadoties pēc pēdējo gadu statistikas, ir apmeklētākais pasaulē.
1996. gadā Francijas kultūras ministrs Filips Dasts-Bleizijs aizsāka demokrātiskas kultūrpolitikas programmu, kas ļautu kultūrai kļūt pieejamākai mazturīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Tā Francijas lielākais muzejs Luvra pēdējos 18 gadus katra mēneša pirmajā svētdienā pastāvīgo ekspozīciju durvis plaši vēra vaļā ikvienam interesentam. 2000. gadā Luvrai sekoja vēl 22 nacionālie muzeji Parīzē un 11 Francijas reģionos.
Taču nu tūrisma aktīvākajā sezonā Luvra nolēmusi šo tradīciju neturpināt, apgalvojot, ka tā pārvērš muzeja apmeklējumu par nepatīkamu ne tikai viesiem, bet arī darbiniekiem. Galvenais arguments – līdz šim šo iespēju tik daudz nav izmantojuši paši franči, bet gan savtīgos nolūkos tūrisma kompānijas, muzeju pārplūdinot ar cilvēku masām. Daudzi būs ievērojuši, ka Leonardo da Vinči šedevru “Mona Liza” Luvrā svētdienās var apskatīt vien pa gabalu, jo to ieskāvis necaurejams cilvēku pūlis, tāpat ir ar daudziem citiem izciliem mākslas darbiem.
Ar šo lēmumu, protams, daudzi nav apmierināti. Interneta vietne “Louvre pour tous” (“Luvra visiem”) pret to jau sākusi balsu vākšanu. Šobrīd gan savākts vien nedaudz vairāk par 3000 parakstiem no dažādām Eiropas valstīm. Lēmuma pretinieki uzsver, ka Luvra glabā ne vien Francijas vai Eiropas kultūras bagātības, bet arī Tuvo Austrumu, Ēģiptes un citu pasaules daļu vēstures mantojumu, tādēļ jo īpaši svarīgi, lai pastāvīgā ekspozīcija būtu pieejama visiem. Brīvo svētdienu principu gan joprojām turpina pārējie desmit to agrāk ieviesušie Parīzes muzeji. Ieeja Luvrā pastāvīgo ekspozīciju apskatei šobrīd maksā 12 eiro.
Par labu šim it kā nedemokrātiskajam lēmumam Luvru pamudinājis izšķirties arī apstāklis, ka pēdējā laikā muzeja paša ienākumi ir samazinājušies, bet valdība vēlas, lai Francijas muzeji kļūtu neatkarīgāki finansiālajā ziņā, pretējā gadījumā pat iesakot sākt domāt par personāla samazināšanu. Eiropā demokrātiska kultūrpolitika tiek praktizēta daļēji. Daudzi lielākie vēstures muzeji noteiktos laikos ir pieejami bez maksas – tas attiecas ja ne uz visām ekspozīcijām, tad vismaz pamatkolekciju. Šāda prakse ir, piemēram, mākslas galerijā “Tate Britain” un “Tate Modern”, Nacionālajā portretu galerijā Londonā, Britu muzejā, tāpat arī Orsē muzejā, Pradas muzejā Madridē un Vatikāna muzejā. Tajā pašā laikā, piemēram, Berlīnes muzeju salā visi muzeji ir pieejami tikai par maksu, tāpat “Rijksmuseum” Amsterdamā vai, piemēram, Ufici galerija Florencē nepiedāvā šādas iespējas.
Apvienotajā Karalistē kultūras plašas pieejamības principu ieviesa 1999. gadā, kad visos nacionālajos muzejos atcēla ieejas maksu – kopumā 50 muzejos visā valstī. Taču šobrīd arī tur aktuālas ir diskusijas, vai šādu iespēju vajadzētu saglabāt, jo novērots, ka 60% mēneša pirmās svētdienas apmeklētāju ir tūristi, nevis vietējie iedzīvotāji. Tiesa, novērots arī apmeklētāju skaita pieaugums, kas visvairāk izpaužoties tieši britu vidusšķiras kategorijā. Britu valdībai gan tas izmaksā 44 miljonus mārciņu gadā. Tostarp, apzinoties, cik nozīmīga sabiedrībai ir šī iespēja, neviena partija negrasās pat ierosināt šī likuma atcelšanu.
Jāņem arī vērā, ka visos lielākajos Eiropas muzejos tiek piedāvātas atlaides studentiem, bezdarbniekiem, invalīdiem un pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, bezmaksas ieeja jauniešiem līdz 25 gadiem.
Arī Latvijā daudzi muzeji, kam ir nozīmīga loma sabiedrības izglītošanā, ir pieejami bez maksas vai par ziedojumiem – piemēram, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Kara muzejs, Rīgas Geto muzejs, 1991. gada barikāžu muzejs. Tomēr gan pašā muzejnieku, gan uzraugošo institūciju vidē izskan, ka šo praksi vajadzētu paplašināt. Lielākajā daļā muzeju īpašas atlaides tiek piemērotas skolēniem, studentiem un pensionāriem. Taču bezmaksas ieeja jauniešiem līdz 25 gadiem netiek piemērota nevienā muzejā.
