Sandra Vensko: “Lustrum” kods 1
Katram pašam jātiek galā ar iekšēji uzliesmojošu bumbu – uzskatu, ka drīzumā gaidāmā čekas maisu atslepenošana ir jaunās simtgades pirmais labais darbs.
Okupācijas apstākļos neatkarīgas Latvijas valsts ideja bija dziļi nostumta pagrīdē, bet tas nenozīmēja, ka šī valsts vairs nepastāvēja. Ne velti svinam valsts simtgadi un nepieļaujam pat domu, ka Kremļa okupācijas režīms varētu atgriezties. Ar interesi gaidītā Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas filma “Lustrum” atgādina par bijušajiem VDK savervētajiem stukačiem, kuri, nolīduši kaktā, cer, ka paliks neatklāti.
Ceturtdaļgadsimtu čekas maisus nevarēja atvērt, jo baidījās no sabiedrības reakcijas.
Brīvība pulsē un dara brīvu garu līdz mirklim, kad sākas saruna par joprojām noklusēto.
Lai arī teju trīsdesmit gadi ir laiks, ko var mērīt ar iepriekšējo paaudžu nomaiņu pret jaunu, VDK sistēmas ēna joprojām pulsē visapkārt. Cik bieži neapzināmies, ka grūtības, ko nākas ikdienā pārvarēt, visbiežāk ir ne tik daudz atjaunotās Latvijas Republikas valdību pieļautas, cik piecdesmit gadu ilgās okupācijas sekas.
Sarkanbaltsarkanais brīvības atspulgs un neatkarības vairogs ir stipri ieroči pašapziņas sadziedēšanai, taču pēc tam seko garīgā cīņa, uzvara pašam pār sevi, labākajā gadījumā – arī grēku nožēlošana. Daudz runāts, taču, šķiet, pārāk maz diskutēts par totalitārismu un piecdesmit Latvijas okupācijas gadiem. Vēl mazāk skaidrots par sistēmu, kas šodien jaunajai paaudzei nereti šķiet tikai tādi stāstiņi vien.
Ja pēc filmas “Lustrum” noskatīšanās nebūtu tik smagi, varētu sacīt – tā ir pagātne, ejam uz priekšu, demokrātijas vārti sen vaļā. Lidija Doroņina-Lasmane filmā runā par piedošanu. Šie kadri ir visklusākie un patiesākie, pretstatā tam, par ko turpina brīnīties filmas personāži. Ja VDK kartotēkās iekļuvušie cilvēki būtu saņēmušies un sākuši runāt pirms maisu atvēršanas, visticamāk, sabiedrībai būtu vieglāk tikt pāri lustrācijas kalnam.
Atšķirībā no dzīvnieku pasaules cilvēks ir dievišķa radība un katrs pats izlemj vai arī ļaujas izlemt savā un arī citu vietā.
Skarbi, taču filma šo tendenci uzrāda – to, kas neērts un bieži vien jaunākajai paaudzei nesaprotams. Kartotēka būs pieejama, un tautai būs iespēja piedot vai sodīt.
Jau vēsturiski nodevēja vārds skarts Bībelē, un nebūs tādas valsts vēsturē, kurā atradīsim vien absolūti sirdsskaidru un šķīstu sabiedrību. Taču stāsts nav tikai par vēsturiskajiem personāžiem, bet par Latviju, kas praktiski piecdesmit gadus dzīvoja dubultversijā. Viena – ārējā, ikdienišķā un ierindas cilvēka dzīve, otra, līdzās plūstoša – nodot, ziņot, pārbaudīt, ietekmēt. Tieši šī ietekme un tas, kā ietekmēt, ir sistēmas pamats, ar ko netiek galā mūsu sabiedrība.
Varas apziņa un nesodāmība ir arī filmas “Lustrum” spēcīgākais arguments, tāpēc tā jāredz katram. Vistrāpīgākais filmas skaidrojums atrodams vietnē “Latvijas filmas”: “Stāsts par pagātnes izvērtēšanu atjaunotajā valstī, mēģinājums saprast, kas bija tā sistēma, kas pēdējos 25 gadus traucē Latvijas valsts pieaugšanas procesam, un atbildēt uz jautājumu, vai 90. gados nenotikusī lustrācija var izrādīties bīstama valstiskai tālākpastāvēšanai.”
Visvairāk baida doma, ka mūsdienu skolās mācītajā vēsturē līdz galam netiek parādīts, kāda ir šī mefistofeliskā sistēma un totalitāras iekārtas būtība, tādēļ jautājums ir gluži cits – ko šodien darīt ar šo reāli ļauno pagātnes palieku?
Nekur nav izgaisusi divkopienu reālā Latvija, divās daļās tīši un varmācīgi saplēstā valsts.
Šobrīd cilvēki vairs netiek izsūtīti un bez bailēm var uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, tikai jautājums – vai mēs visi to vēlamies darīt?
Kā saglabāt nākamajām paaudzēm apziņu par šā ļaunuma skaudrumu tā, lai tās saprastu, cik briesmīgas sekas ir savas valsts nodevībai? Jo nodevība bija arī pakļaušanās VDK vervētāju spiedienam.
Būtu svarīgi, lai jaunā paaudze skolās iemācītos ne tikai vēsturiskos gadskaitļus, bet izprastu šo faktu ļauno būtību, sistēmas darbību, un uz visiem laikiem iekaltu apziņā, ka valsts drošība vispirms ir pašu drošība. Taču jau šobrīd ir ļaudis, kuri to neizprot. Vērojot jaunievēlētās 13. Saeimas pirmos soļus, rodas sajūta, ka jaunajiem politiķiem šī aksioma ir nesaprotama.
