– Visiem it kā šo lustrāciju vajag, taču, kad paskatījos, ko par to pēdējā laikā žurnālistiem sacījuši Saeimas partiju pārstāvji, tad tur dominē frāzes – “nav starp prioritātēm”, “nav bijis partijas priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa”, ka vajadzējis agrāk, bet tagad būšot krietni grūtāk… Dīvaina izvairība. 43
M. M.: – Var saprast, ka piesardzība valda bijušo Latvijas kompartijas vadības pārstāvju līmenī, jo tas ir jautājums, kurš tad toreiz kuram deva pavēles. Tiklīdz pieķersies pie VDK, jebkurš čekas virsnieks pateiks, ka viņš bijis hierarhiskas sistēmas sastāvdaļa un pildījis VDK priekšsēdētāja pavēles, bet priekšsēdētājs savukārt norādīs uz bijušo kompartijas centrālkomitejas ēku Elizabetes ielā. Pie mums līdz šim ir strādājis grēkāža princips. Grēkāzis ir atrasts VDK formā, un visa diskusija par padomju laiku apstājas pie čekistiem, kuri it kā taisījuši paši savu politiku. Bet ne jau viņi taisīja šo politiku. To taisīja daži biedri un kungi centrālkomitejā. VDK bija tikai daļa no padomju represīvās sistēmas.
– Tās ir bažas, ka loģiskā ķēde no lustrācijas var aizvest līdz kompartijas lomai?
– Nākamais jautājums būs: “Kurš deva pavēles Longinam Avdjukēvičam un Edmundam Johansonam?”
S. L.: – Es domāju, tur mēs varētu arī apstāties. Vispirms tiksim galā ar šauro sadarbības faktu. Nošķirsim lustrāciju no dekomunistizācijas procesa. Lustrācija ir tikai viens no tā elementiem.
– Mani tomēr sajūsmina argumenti, ar kādiem partijas cenšas iziet no situācijas. Vai tad politiķi nesaprot, ka tā met aizdomu ēnu?
R. K.: – Jautājums, vai viņi to apzinās.
– Ironiski, ka teju visatzinīgāk par “čekas maisu” atvēršanu izsakās “Saskaņa”. Un arī par lustrāciju viņi daudzsološi teicās “diskutēt”.
M. M.: – Tur ir savs aprēķins. Publiski izteikumi nenozīmē, ka viņi tā arī balsos, ja līdz tam nonāks. No tādiem izteikumiem vajadzības gadījumā var tikt vaļā. Domāju, “Saskaņa” vēlas parādīt, ka “mēs nebaidāmies”.
S. L.: – Un maisos būs latviešu cilvēki, varbūt arī no “latviešu” partijām…
M. M.: – Tas ir tas zemteksts. Kādā vidē tad čekistiem vajadzēja būt vislielākajai aģentūrai? Ne jau kompartijas vidē, bet tajā, kas bija pret padomju režīmu un kas mēģināja pretoties – tātad vidē, kas tiek saistīta ar “latviešu nacionālistiem” un arī konkrētām latviešu partijām. Bet tas jau atkal ir maldīgais priekšstats, ka lustrācijas gadījumā viss saraksts būs publicēts, piemēram, “Latvijas Vēstnesī”, un tur varēs redzēt, ka latviešu partijas ir pilnas ar bijušajiem čekas ziņotājiem.
S. L.: – Lustrācijas likuma pieņemšana, ja to pieņems, prasīs ilgu laiku, jo taisnīgums teorētiski un praktiski vispār ir ļoti sarežģīta lieta. Un, ja sabiedrībā kādreiz tomēr būs par to plašākas debates, es vēlētos, lai tās tiktu līdzsvarotas ar pretošanās apzināšanu un izcelšanu. Lai nebūtu tā, ka mēs atkal sevi šaustīsim: “Ak Dievs, cik mums to ziņotāju!” Lai mēs varētu arī pateikt, cik mums bija to, kas pretojās.
M. M.: – Pirmā brīža emocionālā reakcija noteikti varētu būt “vai, cik mums bija daudz “stukaču””, taču nākamais solis ir saprast, kāpēc viņu bija tik daudz. Jāsaprot, kā sistēma darbojās kopumā. Tā sistēma bija uzbūvēta stabili sazarota, lai uz noteiktu iedzīvotāju skaitu būtu arī attiecīgs informatoru skaits.
– Pēc dažiem gadiem Latvijai būs 100 gadi. Vai lustrācija nebūtu pievienojama līdz jubilejai obligāti izdarāmajiem darbiem?
S. L.: – Tas bija jāizdara jau ļoti, ļoti sen. Institucionālas struktūras lustrācijas veikšanai faktiski jau ir, tikai tām nav jaudu un ar likuma normu noteiktu uzdevumu. Tiešām reizēm smieklīgi, kad katru sīkumu, īpaši jau morāles lietās, grib uz likumu balstīt un reglamentēt. Bet lustrācijas likums šoreiz tiešām dotu skaidrību. Tā būtu attīrīšanās.
R. K.: – Beidzot jāizveido normāls padomju laika pētniecības centrs, kur varētu strādāt vēsturnieki, sociologi, citu nozaru zinātnieki, kas darbotos sabiedrības izglītošanas jomā.
