– Nu, bija brīdis, kad to cītīgāk piesauca, tagad jau mazāk. 43
– Tagad vispār par pagātni maz runā. Tas ir briesmīgs, neizpētīts jautājums, kā šī nenoskaidrotā, neizzinātā pagātne ietekmē tagadni un nākotni. Piemēram, noklusēšana, aizdomas, slepenība. Tās ir arī mūsdienu valsts darbā, un vai tad tas nenāk no tiem laikiem? Ir daudz tamlīdzīgu, nenokārtotu lietu, kas nāk no pagātnes, un mēs pat nemeklējam tām cēloņus! Tātad, manuprāt, lustrācijas simboliskā nozīme būtu vēl lielāka par institucionālo.
– Man radies iespaids, ka sabiedrībā tomēr netrūks tādu, kuri vēlēsies, lai kādu “sit krustā”…
– Bet viņus var atstāt tajā neapmierinātībā. Sabiedrībai tā būs labāk. Arī par to ļaunumu sabiedrībā, no kurienes tas rodas, būtu jārunā. Es absolūti neesmu asinskāra, tāpēc gribētu uzsvērt, ka lustrācija neprasa kriminālo sodu…
M. M.: – … izņemot likumā paredzētos gadījumus… Lustrācijas likumi parasti kriminālos sodus neparedz, bet prasa skaidrību: vai nu atzīsties pats, vai sadarbība tiek dokumentāli pierādīta.
R. K.: – Var jautāt: nu labi, ko tas dos, ja kāds un vēl trīs tūkstoši atzīsies? Kā rāda Igaunijas piemērs, pilnīgi visi 100% nepieteiksies. Būtiski ir, ka tāda kustība vispār notiek un ka pēc tam sabiedrībā iestājas lielāka savstarpējā uzticēšanās.
S. L.: – Un aizdomu līmenis! Cik apkārt neklīst stāstu, ka “tas pasniedzējs tur bija” un “tā dzejniece sadarbojās”! Bet es vienmēr piesardzīgi izturos pret šādiem visu “labi” zinošiem cilvēkiem.
