– Lustrācija varbūt pat vairāk vajadzīga tiem, kas bija šajā sistēmā iesaistīti? 43
– Tas būtu jājautā pašiem iesaistītajiem. Bet, ja jau 90. gadu sākumā bija cilvēki, kas gāja uz TSDC un paši pieteicās, tātad dažādos veidos un situācijās VDK iesaistītajiem tas bija vajadzīgs.
R. Kalpiņa: – Lielākā daļa sabiedrības lustrāciju tā arī uztver – kā rēķinu kārtošanu, kā kādu tiesu un sodu. Lustrācija ir kaut kas cits, kaut arī neizslēdz atbildības uzņemšanos. Iespējams, tas ir mediju uzdevums izskaidrot sabiedrībai, kas ar šo procesu tiek domāts. Jautājums ir svarīgs visām iesaistītajām pusēm – arī tiem, kuri lielā mērā piespiedu kārtā savā dzīvē pildījuši tādus uzdevumus. Lustrēties nozīmētu iespēju aiziet uz valsts izveidotu struktūru, kur var izstāstīt šo savu dzīves faktu; to reģistrē un, ja vēlas, par to neuzzina ne sieva vai vīrs, ne bērni, ja vien pats negrib par to pastāstīt. Sabiedrības, valsts līmenī tad būtu par vieniem meliem mazāk, un šī persona taptu brīva no saitēm, kas šobrīd cilvēkus biedē un tur neziņā. Kas būs lustrētāji? Nebūs tā, ka kāds atnāks un pateiks: “Es vēlos būt lustrētājs.” Tādas bažas būtu jāklusina.
– Tātad šim cilvēkam tiek dota iespēja regulēt atklātības līmeni?
S. L.: – To visā Eiropā nosaka privātuma aizsardzības likums. Bet es gribētu runāt par lustrācijas teorētisko pusi. Latvijā tomēr baismīgi šauri saprot lustrācijas jēdzienu un ir liela neizglītotība. Parasti lustrācijai ir divi definējumi – viens ir tas, kas paredz rūpīgu pārbaudi pārsvarā politiķiem un amatpersonām, kuri iesaistīti valsts darbā. Likums, kas nosaka, vai ielaist vai neielaist augstākajā politiskajā vidē, ir lustrācijas institucionālā nozīme. Bet lustrācijas priekšstats ir jāpaplašina, un tāpēc mēs parakstījām publisko vēstuli. Jo lustrācijai ir vēl otra, simboliskā nozīme – par to Latvijā runāts vismazāk. Faktiski tā ir attieksme pret pagātni. Briesmīgi, kad bieži vien saka: “Liksim pagātnes lietas malā.”
