Lustrācija nav publiskas grēksūdzes TV. Saruna ar iniciatīvas autoriem 43
Pēc Lidijas Doroņinas-Lasmanes 90 gadu jubilejas svinībām Latvijas masu informācijas līdzekļos tika izplatīta Doroņinas-Lasmanes un domubiedru grupas publiskā vēstule (“LA” publicēta 30. jūlijā) augstākajām valsts amatpersonām ar aicinājumu pieņemt lustrācijas likumu. Tas ļautu savulaik Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) savervētajiem cilvēkiem brīvprātīgi atzīt sadarbības faktu. Vēstuli parakstījusi grupa inteliģences aprindu ļaužu. Vēl dažas dienas vēlāk kļuva zināms, ka Saeimas deputāte no Latvijas Reģionu apvienības Inga Bite gatavojas rudenī iesniegt Saeimā likumprojektu par bijušo VDK aģentu lustrāciju. Pagaidām gan likumprojekta saturs nav publiski zināms. Arī vēstules parakstītāji ar to nav saistīti, un vispār valda liela skepse, vai likumprojekts parlamentā maz tiks izskatīts. No citas puses atskan, ka “lustrētāji” tikai vēloties gozēties Lidijas Doroņinas-Lasmanes “mūža gaismā”. “Ne mirkli nebija vēlmes gozēties viņas saulē. Tā mēs parādījām, ka esam kopā ar Lidiju. Tas būtu absurdi, ja viņai vienai nāktos parakstīt tādu vēstuli,” kritiķiem atsaka viena no vēstījuma parakstītājām publiciste Rudīte Kalpiņa. Viņu kopā ar vēl diviem no vēstules parakstītāju vidus – LU Sociālo zinātņu fakultātes profesori Skaidrīti Lasmani un vēsturnieku Mārtiņu Mintauru – uzaicinājām uz sarunu “LA” redakcijā. Jo ko tad mēs vispār zinām un saprotam ar vārdu “lustrācija”?
V. Sprūde: – Kāpēc mūsu sabiedrībai vajadzīga tāda “lustrācija”? 90. gados bijušie čekisti taču varēja pieteikties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC). Par maz pieteicās?
S. Lasmane: – Lustrācijas likuma nav. Likumu vajag. Tas ir juridisks gadījums.
– Ar čekistu pieteikšanos TSDC nepietika?
– Tas bija vairāk privāts pasākums. Visās valstīs, kur tas bija aktuāli, ir lustrācijas likums.
M. Mintaurs: – Lustrācija ir iespēja tikt galā ar padomju okupācijas laika mantojumu, citādi regulāri pirms katrām vēlēšanām, pirms katrām izmaiņām politiskajā vidē gan sabiedrībā, gan medijos sākas runas, kurš tad īsti ir tajos “čekas maisos” un ko ar tiem darīt. Parasti tās diskusijas nonāk galējībās. Likums būtu instruments, kas ļautu tikt galā ar bijušās padomju valsts drošības dienestu “astēm”, tāpat kā citās bijušajās sociālistiskajās valstīs. Ar to, ka mums nav lustrācijas likuma, esam palikuši ārpus kopējās Eiropas ainavas. Tas, ko Latvijā sāka darīt 90. gadu sākumā, pārņemot padomju drošības dienesta dokumentus, nav izdarīts līdz galam. Kāpēc nav izdarīts? Viena lieta ir sabiedrības attieksme, bet otra – Latvijā nav tāda pētniecības un atmiņas saglabāšanas centra, kāds ir, piemēram, Polijā, Lietuvā.
– Bet mums bija TSDC…
– Tas pastāv, taču tā ir cita līmeņa iestāde. Ja vēsturniekiem, kuri ar čekas jautājumu nodarbojās, pajautāsiet, kā šo iestādi dibināja un kas ar to vēlāk notika, uzzināsiet, ka vienā brīdī pietrūka politiskās gribas to pārveidot par apvienotu institūciju, kas rūpētos gan par VDK dokumentiem, gan vēstures pētniecību. Dažkārt lustrāciju interpretē vienkāršoti, it kā tā nozīmētu tikai atvērt visus “čekas maisus”, izveidot kaut kādu “stukaču” sarakstu un salikt internetā, lai visiem viss par visu būtu skaidrs. Vajadzīgs likums, civilizēta sistēma, kas dotu gan skaidrību, gan aizsargātu no nejaušībām cilvēkus, kurus padomju drošības dienestos iesaistīja ar piespiedu metodēm. Nav runa par rēķinu kārtošanu. Lustrācija nenozīmē publiskas grēksūdzes TV.
