Juris Lorencs: Tas ir tikai laika jautājums, kad lāči ieklīdīs kādā Rīgas pagalmā 35
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzīvnieki ienāk pilsētā. Mežacūkas pastaigājas pa tramvaja sliedēm Juglā, bebri plunčājas kanālā blakus Operas namam. Vilki aiznes ne tikai aitas, bet nu jau arī suņus. Lāči mielojas pie dzīvnieku barotavām Limbažu pusē, nupat viens pekainis manīts uz Jūrmalas veloceliņa.
Tāpat kā tas, ka viņus nāksies medīt, kā tas tiek darīts Igaunijā. Es jau paredzu, ka sāksies protesta balsis – kā nu tā var! Joprojām daļā sabiedrības notiek diskusija par lūšu medībām. Mans viedoklis – arī es esmu par lūšu medību aizliegšanu. Pirmkārt, lūši neuzbrūk cilvēkam.
Otrkārt, man viņi liekas daudz skaistāki par stirnām, kuras šie lielie meža kaķi plosa kuplā skaitā. Bet es arī labi apzinos to, ka dažiem cilvēkiem patīk nevis lūši, bet gan stirnas.
Vai esat ievērojuši, cik asas, cik neiecietīgas ir diskusijas par dzīvnieku tiesībām? Vēl viens apliecinājums tam, ka Rietumu pasaulē un arī Latvijā pamazām iespiežas tā saucamās postmodernās vērtības. Blakus tolerancei, plurālismam, politkorektumam, multikulturālismam, morālajam relatīvismam un citiem “ismiem” klāt nākušas arī īpašas (daži teiktu – nesamērīgas) rūpes par dzīvniekiem.
Meitenes (pagaidām vēl ar ādas kurpēm kājās) pie Saeimas piketē pret kažokzvēru turēšanu. Jau izskan balsis par gaļas aizliegšanu – tas esot pareizi gan no ētiskā, gan ekoloģiskā viedokļa. Kļūsim par vegāniem! Brauksim ar “zaļo degvielu”!
Nieks, ka kādreizējos labības laukos tagad aug rapsis vai eļļas palmas, pārtikas cenas aug un liela daļa cilvēces dzīvo pusbadā.
Kaut kas tāds nebūtu iespējams tradicionālajā un modernajā sabiedrībā, kāda bija Latvija pirms simts vai piecdesmit gadiem.
Dzīvnieki tika mīlēti, bet viņiem bija ierādīta “sava vieta”. Tā bija pasaule, kas, pati to neapzinoties, vēl dzīvoja Vecās Derības laikos.
Pirmajā Mozus grāmatā jeb Radīšanas grāmatā rakstīts: “Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.
Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”” Tātad Dievs lika cilvēkam valdīt pār dzīvniekiem.
Patiesībā nekas jauns tas nav. Paraudzīsimies uz Indiju. Aptuveni puse no 1,4 miljardus lielās indiešu nācijas ir dažādu pakāpju veģetārieši. Govis aizsargā likums, par to nogalināšanu un izmantošanu uzturā draud kriminālatbildība.
Indijā medības pilnībā aizliegtas kopš 1972. gada (Wildlife Protection Act). Vienlaikus Indijas sabiedrība ir ne tikai ļoti nevienlīdzīga, bet arī visai nežēlīga, ko visvairāk izjūt ārpus kastām esošā iedzīvotāju daļa.
Paši karstākie šīs diskriminācijas sludinātāji ir augstākā hinduistu kasta, bramīni, kuri vienlaikus ir arī karstākie veģetārisma aizstāvji.
Tad jau daudz godīgāks ir islāms, kas atļauj ēst gaļu, bet aizliedz medības izklaides vai trofeju (ragi, ādas utt.) iegūšanas nolūkā. Medīt drīkst, bet ar nosacījumu, ka nomedītā dzīvnieka gaļa tiek lietota uzturā.
Interesanti, ka negatīva attieksme pret potēm vērojama divās sabiedrībās – primitīvajā un postmodernajā. Āfrikas ciltis ar milzīgām aizdomām izturējās pret balto dakteru špricēm un adatām. Ar vakcīnu miesā tiek ievadīta burvestība! Šodien saka – “čipi”, bet lietas būtība jau no tā nemainās.
Latvijā šobrīd vakcinācija piebremzējusies tieši to skeptiķu dēļ, kuru prātos valda dīvains postmoderno ideju un vērtību haoss.
Nesen man bija saruna ar diviem jauniešiem – vakcīnu pretiniekiem. Meitene un puisis bija pārliecināti, ka Covid-19 viņus neskars, jo abi ir vegāni… Ko te var piebilst?