Cik līdzīgi šie stāsti 22
Arī mana vecmāmiņa Berta Sileniece bija meistarīga šuvēja, un viņas prasme palīdzēja no Sibīrijas atgriezties dzīvai pašai ar abām meitām – Ainu un Noru. Kad jautāju, cik pa 14 gadiem uzšūdinājusi mēteļus, kažokus un kleitas krievu un evenku kundzītēm, vecmāmiņa padomāja un noteica – kāds vagons jau sanāks. Taču ģimenes galvas lomu uzņēmās mana enerģiskā mamma Aina. Savu tēti Andreju Silenieku viņa pēdējo reizi redzēja 1941. gada 14. jūnijā, pēc gada viņš jau bija nošauts Sverdlovskas cietumā.
Esmu pateicīga, ka par visu pārdzīvoto mamma, tagad jau Aina Poiša, uzrakstījusi atmiņas. Pa ceļam uz Turu lidmašīnā tās pārlasu, joprojām grūti aptvert – tas viss noticis ar maniem mīļajiem kā citā pasaulē, kur valda nežēlība, pazemojumi un bads.
Izsūtītos kā vergus uz klāja un kravas telpās no Krasnojarskas ar kuģi transportēja uz ziemeļiem, ik pa laikam kāds tika izsēdināts, akmeņainajā krastā palika pārbijušos un apjukušu ģimeņu bariņi. “Man likās, ka nu aiz bēdām sirds pārplīsīs, jo tā īsti sāku saprast, kas mūs gaida: mūs tīšu prātu izkaisa pa ziemeļu upju krastiem, lai mēs cits citam nevarētu palīdzēt, lai pazustu kā savas nācijas pārstāvji,” raksta mana mamma. Brīvie pilsoņi paskaidrojuši izsūtītajiem, ka viņi atvesti kara vajadzībām zvejot zivis, bet par izdzīvošanu jārūpējas pašiem.
Aizdzīti vēl dziļāk taigā, palikuši bez pārtikas, daudzi no bada nomira. “Aukstums, bads, sāpes tā bija nomocījušas, ka necerēju vairs ne uz ko. Pārrušinājām visas tās vietas, kur “labajos laikos” bijām lējuši samazgas. Grauzdējām un ēdām zivju kaulus, kad nebija ne asaku, ne brieža ādu (tās vārījām), no lapeglēm plēsām mizu un kasījām gremzdu kārtu,” tā pirms vairāk nekā 70 gadiem par izdzīvošanu cīnījās mani tuvinieki un citi izsūtītie. Zināja gan vietējie priekšnieki, gan evenki, ka “speckontingentam” trūkst pārtikas, taču nelikās ne zinis.
Pēc brīvlaišanas Turā uz dzīvi palika daudzi Pievolgas vācieši, latviešu pēcteču te ir ļoti maz, man stāsta arhīva darbiniece Veronika Litvinova. Viņa apkopo ziņas un vāc izsūtīto atmiņas, pat ierīkojusi tiem veltītu stendu ar fotogrāfijām. Nejauši uzzinu, ka palicējos arī mammas paziņas – Milda Vilnis ar dēliem Māri un Edgaru.
Represēto piemiņai Turas muzejā atvēlēts neliels stūrītis ar Staļina un Ļeņina bistēm un pasta foto – kāda sagadīšanās, jo tieši tur kādu laiku strādāja mana mamma. Ar muzeja darbinieces palīdzību atrodu ēku – viens no ceļojuma uzdevumiem izpildīts.
Turpinājumā rītdienas “LA” numurā – Intas Vilkas solījums taigai un šamaņa novēlējums, Jumiķu atgriešanās dzimtenē un represēto kāzu stāsts.
Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.
1. turpinājums, sākums 12. septembra “LA” numurā “Pie mātes kapa neielaiž”
