“Luksusčigāni” Pecolli 0
Starptautiski pazīstamie iluzionisti Dace un Enriko Pecolli lielāko daļu laika pavada, ceļojot pa pasauli, pēdējos gadus uzstājoties ar programmu “The underwater bubble show” (tulk. – zemūdens burbuļu šovs). Nupat, 15. aprīlī viņi viesjās Kongresu namā Rīgā.
Divdesmit darbības gados Pecolli ir uzstājušies vairāk nekā 37 valstīs. Tas nozīmē pārlidojumus no vienas valsts uz citu, nakšņošanu viesnīcās, kas, manuprāt, ir ļoti nogurdinoši, bet Dace teic – man ļoti patīk šāda dzīve!
– Lai es satiktu savu vīru Enriko, man acīmredzot vajadzēja nonākt uz iluzionisma ceļa, – šobrīd secina Dace. Bērnībā burvju māksla viņu neinteresēja, par to sāka interesēties tikai pēc divdesmit gadu vecuma. Iegādājusies dzīvokli, lai pārsteigtu draugus, kuri gatavojās nākt ciemos ar “sālsmaizi”, joka pēc nolēma iestudēt burvju šovu. Tiesa, nevienu triku Dace neprata. Sameklēja burvju mākslinieka Akopjana grāmatu un no tās iemācījās 30 līdz 40 minūšu garu komisku numuru ar vairākiem trikiem. Pateicoties tam, ka bija beigusi apģērbu modelētāju konstruktoru skolu, pati sev arī uzmeistaroja melnu tērpu ar sudraba apmetni, klātu krāsotām vistas spalvām. Draugiem Daces uzvedums ļoti patika, visi smējās kā traki, atceras Dace. Drīz viņu ar šo uzvedumu sāka aicināt uzstāties draugu ballītēs, pēc laika karnevālos, vēl pēc laika – pasākumos, kuros ieeja par maksu.
Toreiz Dace strādāja par skolotāju Jūrmalas Alternatīvajā skolā, pasniedza mājturību. Trikus sāka izmantot arī stundās, un skolēniem tas ļoti patika. Vēlāk organizēja un vadīja bērnu vasaras nometnes, lielākoties par indiāņu tēmu, un arī tajās integrēja trikus. Redzot, ka Dacei iluzionisms patīk un padodas, draudzene režisore Dace Liepniece piedāvāja viņai iespēju doties uz Vāciju, uz Teātra pedagoģijas centru Lingenes pilsētā, kur tika rīkotas teorētiskās un praktiskās mācības par tēmu “Cirks kā instruments sociālajā darbā”. Dace aizbrauca.
Tas bija 1996. gadā. Lingenē bija sapulcējušies kādi divdesmit cirka mākslas entuziasti no visām Eiropas malām. Tur Dace ieraudzīja Enriko, kurš pārstāvēja saulaino Itāliju. Pirmo reizi tiekoties, par viņu nodomāja – simpātisks, bet augumā gluži kā rūķītis. Lai gan Dace juta, ka patīk Enriko, komunikācija abiem padevās grūti – Dace runāja latviski, krieviski un angliski, Enriko – tikai itāliski un franciski. Simpātijas viņš izrādīja, Dacei rādot savus trikus un dziedot itāļu dziesmas. It kā nejauši viņš bija iekārtojis, ka nodarbībās abi bija vienā pārī. Dace ir pārliecināta, ka šo desmit Lingenē pavadīto dienu laikā starp viņiem nenoliedzami radās enerģētiska saikne. Vienīgais, ko Enriko, braucot prom no cirka semināra, spēja pateikt Dacei, bija – “Non – stop!”. Ar domu, ka nevajag apstādināt to, kas ir sācies. Dace gan viņa teiktajam lielu vērību neveltīja, nodomāja – gan jau glītajam itāļu puisim vienā festivālā ir viena aizraušanās, nākamajā – cita… Bet, izrādījās, tā nebija taisnība.
Jau pēc neilga laika Enriko uzmeklēja Daces darbavietu Latvijā un nosūtīja uzaicinājumu kādu laiku pastrādāt viņa dibinātajā teātra kompānijā “Terra di Nessuno” Itālijā. Enriko dažu mēnešu laikā, kamēr abi bija šķirti, itin labi bija apguvis angļu valodu. Bija to mācījies dienu un nakti. Ieradusies Itālijā, Dace pusotru mēnesi pavadīja raganas tērpā, ar slotu rokās staigājot pa kādu Itālijas mazpilsētu un dalot visiem konfektes. 6. janvāris Itālijā ir raganu diena, un šos svētkus atzīmē vērienīgi. Jau drīz pēc ierašanās Itālijā Enriko Dacei piedāvāja apprecēties, bet Dace bija atturīga. Gribēja puisi kārtīgi pārbaudīt. Viņai bija svarīgi iepazīt Enriko ģimeni. Tēvs šobrīd ir sasniedzis cienījamo deviņdesmit gadu vecumu, mātei ir astoņdesmit septiņi gadi, abi kopā nodzīvojuši ilgu mūžu. Brīžiem gan viņu strīdi īsteni itāliskā stilā uzvirmo līdz tādiem asumiem, ka šķiet – viens otru tūdaļ nogalinās, bet, kad kašķis norimst, viens par otru rūpējas ar lielu mīlestību. Arī Enriko brāļi bija un joprojām ir kārtīgi ģimenes cilvēki.
Pēc viesošanās Enriko dzimtenē Dace atgriezās Latvijā, un kādu laiku abi dzīvoja šķirti. Sazināties pa telefonu tajā laikā bija ļoti dārgi, tāpēc viņi viens otram sūtīja faksus. Dace atceras – tā diena, kad viņa gāja uz pastu, lai nosūtītu Enriko faksu, bija gluži kā svētki. Dace domā: viņas un Enriko piemērs atspēko uzskatu, ka ir neiespējami veidot attiecības no liela attāluma. Tas viss ir pārvarams, cilvēki var būt enerģētiskā mīlestības sasaistē, arī nebūdami līdzās, teic Dace.
1998. gadā Dace un Enriko sāka dzīvot Latvijā. Varbūt neparasti, bet to izvēlējās Enriko. Viens no viņa argumentiem par labu Latvijai: Itālijā ir maz profesionālu iluzionistu, bet daudz amatieru, līdz ar to iluzionisma mākslas latiņa ir nostādīta zemu. Lai to paceltu, būtu jāpieliek ļoti daudz pūļu. Savukārt Latvijā iluzionistu pārim viss gāja kā no rokas – sākumā viņus aicināja uz bērnudārziem un skolām, vēlāk uz kultūras namiem, pilsētu svētkiem, korporatīvajām ballītēm un citiem pasākumiem. Uz Latviju Enriko atbrauca ar vienu koferi, kurā bija klauna deguns un tērpi trīs trikiem, bet pamazām, sūri grūti strādājot, Enriko un Dace mūsu valstī iluzionisma jomā kļuva par celmlaužiem – pirmie parādīja, kas ir komiskais iluzionisms, mikromaģija, kā darbojas animators (cilvēks, kas publikā rada rosību, ielīksmi), pirmie iegādājās lāzerus un parādīja, kas ir profesionālā kabuki sistēma (darbojas kā papīra plaukšķenes, tikai daudz jaudīgāk).
Lai gan Enriko Daci jau vairākkārt bija bildinājis, laulības ostā pāris iestūrēja tikai 1999. gadā un ne visai romantiska iemesla dēļ – Enriko no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) saņēma vēstuli, ka viņš ir izsmēlis visas iespējas uzturēties Latvijā. Tas nozīmē, ka Enriko bija uz pusgadu jādodas prom, lai varētu te atkal atgriezties. Vienīgā iespēja, kā viņš varēja palikt Latvijā, bija apprecēties. Nākamajā dienā pēc PMLP vēstules saņemšanas abi pieteicās laulības reģistrācijai.
Pirmos piecpadsmit darbības gadus Dace un Enriko publiku priecēja divatā, vēlāk – trijatā, šobrīd jau – kā divpadsmit cilvēku grupa. Pirmās ārzemju turnejas notika Singapūrā, Honkongā, Japānā, Arābu Emirātos. Vairākas reizes Latvijas iluzionisti viesojās Indonēzijā. Pēdējos sešus gadus ar izrādi “The underwater bubble show” viņi bijuši Ķīnā, Anglijā, Turcijā, Itālijā, kur uzstājās 21 pilsētā, ASV 16 štatos un 23 pilsētās, un citās valstīs. Lai gan Amerikas sabiedrībai, šķiet, ir pieejams gluži vai viss, tieši šeit Latvijas iluzionistus uzņēma ar vislielāko atsaucību un sirsnību.
Dace stāsta, ka darbības sākumposmā viņai un Enriko pietika enerģijas ne tikai sagatavot burvju triku programmu un uzstāties publikai. Pāris nodibināja arī Baltijas iluzionistu klubu “A.M.B.E.R.”. Tas nozīmēja, ka reizi mēnesī svētdienās Pecolli mājā Rīgā pulcējās dažāda vecuma un profesiju ļaudis, lai mācītos burvju trikus. Dace un Enriko atvēra arī burvju triku piederumu veikaliņu, rīkoja starptautisko iluzionistu festivālu “Abrakadabra”. Enriko uzņēma senākajā internacionālajā iluzionistu brālībā IBM un pasaules iluzionistu federācijā FISM un iecēla par Baltijas valstu filiāles prezidentu.
