Valoda liecina – lai cik satraukti palaikam tiek spriests par feministu graujošo ietekmi, Latvijas sabiedrība joprojām lielā mērā ir patriarhāli maskulīna 8
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vārdu kārtību teikumā var uzskatīt par luksoforu, kurš gan regulē satiksmi, ļaujot tās dalībniekiem saprasties, gan arī signalizē, ko uzskatām par vērtībām un ko ne.
Ikviens, kas nopietnāk mācījies angļu valodu, noteikti kādā brīdī būs saskāries ar ļoti noderīgo piemēru par “neparasto mazo smalko apaļo sarkano ķīniešu porcelāna tējas tasi” (vai, iespējams, ar līdzīgu apzīmētāju virkni raksturotu Viktorijas laikmeta krēslu vai vēl kādu citu priekšmetu).
Protams, apzīmētāju rinda ir pārspīlēti gara, taču atspoguļo kārtību, kādā angļu valodā ierasti tiek sarindotas priekšmeta īpašības arī tajā gadījumā, ja (kā tas notiek visbiežāk) tiek minēti tikai pāris aspekti no visas virknes, pārējos izlaižot. Tieši tāpat, jebkuru svešvalodu mācoties, apgūstam likumus, kas nosaka citu sakārtotu elementu secību teikumā.
Bet kā tad ar dzimto latviešu valodu? Izrādās, latviešu valodā sakārtoto sastāvdaļu kārtība teikumā ir visai maz pētīta, tādēļ tiem, kas interesējas par valodu, būs interesanti izlasīt Latvijas Universitātes pētnieces, valodnieces Gunas Zvīgules rakstu “Semantikas noteikta sakārtotu komponentu secība latviešu valodā”, kas publicēts LU Akadēmiskajā apgādā izdota rakstu krājuma “Valoda: nozīme un forma” 11. numurā “Gramatika un valodas normēšana”.
Fleksiblas valodas īpatnības
Salīdzinājumā ar lielu daļu pasaules valodu mūsējā ir izteikti fleksibla, kas lietotājam vienlaikus ir gan svētība, gan lāsts. Pateicoties tam, ka visu vārdšķiru vārdus iespējams locīt, teikumu lielākoties būs iespējams saprast, lai kādā secībā vārdus tajā samestu.
Piemēram, lai gan neviens, kurš sevi uzskata par valodas zinātāju, neteiktu “meita devās ceļojumā kopā ar māti un kājām”, tomēr – vai tad teikuma jēga nav saprotama? Tāpat vienlīdz saprotami būs teikumi “tētis un mamma ir tur”, “tētis un mamma tur ir”, “tur ir mamma un tētis” – bet, lasot šos teikumus, jūtama viegla jēdzieniska un emocionāla atšķirība tajā, ko runātājs vēlējies nodot līdztekus acīmredzamajai informācijai par vecāku atrašanās vietu.
Guna Zvīgule šo latviešu valodas īpatnību raksturo šādi: “Tas nozīmē, ka sakārtojumā saistītu komponentu secība nav gramatiski noteikta, tomēr par patvaļīgu to dēvēt nevar. Pirmkārt, dzimtās valodas runātājs intuitīvi, pat neapzināti ne tikai fiksē izmaiņas komponentu secībā un tās neatbilsmi ierastajai, bet arī citādi uztver teikto vai lasīto. (..) Loģisks ir jautājums – kas noteic komponentu secību vārdrindā?” Šādi nosacījumi ir trīs, proti, semantiskie, funkcionāli pragmatiskie, kā arī formālie faktori.
Lai skaidra doma
Funkcionāli pragmatiskie, kā arī formālie faktori ir tie, kas rūpējas par mūsu sacītā saprotamību – tie nosaka, piemēram, ka apzīmētāji jāliek apzīmējamā vārda priekšā, nevis aiz tā (“ceriņu krūms” nevis “krūms ceriņu”). Savukārt semantiskie faktori papildina tekstu ar nozīmes un attieksmes niansēm un savukārt arī iedalās trīs apakšgrupās.
No trim kā svarīgāko un nepārkāpjamu, turklāt arī vismazāk emocionālu faktoru ietekmētu valodniece izdala realitātes noteiktu secīgumu, kas “dažkārt izvirzīts kā viens no ietekmīgākajiem semantiskajiem faktoriem” un reti tiek pārkāpts. Šo secīgumu varētu definēt kā “es vispirms”: “Semantisko grupu galvenie jēdzieni raksturo prototipisko runātāju, kas ir te, tagad, pieaudzis, vīrietis, pozitīvs, patriotisks, draudzīgs, dzīvs utt.”, proti, pirmajā vietā tiks likts visbiežāk lietotais vārds.
Tāpat vārdu kārtība teikumā atspoguļos notikumus tādā secībā, kādā tie notiek realitātē – piemēram, “bērns piedzimst, iemācās runāt un sāk iet bērnudārzā” vai “es no rīta pamostos un paēdu brokastis”. Taču pirmajā teikumā vismaz divas pēdējās darbības iespējams mainīt vietām, toties otrajā ēst pa miegam diezin vai izdosies. Guna Zvīgule norāda, ka hronoloģiski sakārtotu vārdu secība realitātē “var būt vienīgais acīmredzamais semantiskais aspekts, kas noteic komponentu secību vārdrindā (piem., pagātne un tagadne), taču to var papildināt cēloņa–seku attieksmes”. Loģiskā secība paredz arī, ka vārdi tiks sakārtoti no mazākā uz lielāko, piemēram, “no viņiem četri bērni – trīs, četrus, piecus un septiņus gadus veci”, no zemākā uz augstāko līmeni vai saskaņā ar alfabētu (no Balviem, Daugavpils, Krāslavas un Rēzeknes).
Teksts un zemteksts
Atšķirībā no realitātes noteiktā secīguma, hierarhiskās attieksmes noteikts secīgums ir vērtējošs un atspoguļo gan sabiedrības, gan paša runātāja vai rakstītāja uzskatus. Saskaņā ar šo hierarhiju, neapzināti mēs teikumā vienmēr kā pirmo noliksim jēdzienu, kura nozīme vai nu mums pašiem, vai arī sabiedrībā valdošo normu iespaidā šķiet būtiskāka. Proti, lielākoties teikumā, kurā figurē vecāki un bērni, sākumā tiks minēti vecāki; aprakstot darba vietu, pirmos minēs priekšniekus hierarhijas secībā un tikai tad – padotos, augstskolas aprakstā, visticamāk, pirmo minēs rektoru, tad profesorus, pasniedzējus un visbeidzot studentus.
Visskaidrāk šis princips redzams svinīgās sēdēs, kad pirmie uzrunā tiek nosaukti klātesošie valstu vadītāji, vēstnieki, citas sociāli nozīmīgas personības, noslēdzot uzrunu ar “dāmas un kungi / kungi un dāmas”. Starp citu, runājot par dzimumu hierarhiju, Guna Zvīgule norāda, ka “sakārtojuma konstrukcijā pirmo vietu ieņems komponents, kas nosauc vīriešu dzimuma pārstāvi, kurš uztverts kā hierarhiskajā sistēmā augstāk stāvošs gan sociālā statusa, gan lomas ziņā”.
Šādu secinājumu ļāvis izdarīt pētījums, kas veikts, izmantojot “Līdzsvaroto mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusu”, tajā meklējot vārdu savienojumus vīrietis un sieviete//sieviete un vīrietis, brālis un māsa//māsa un brālis, vīrs un sieva//sieva un vīrs. No korpusā atrodamās 541 sakārtojuma konstrukcijas 359 pirmais komponents nosauc vīriešu dzimuma pārstāvi, turpretim vārdrindas ar apvērstu komponentu secību sastopamas gandrīz precīzi divas reizes retāk, proti, 182 teikumos. Valodniece uzsver, ka šāds sakārtojums neattiecas tikai uz cilvēkiem – arī runājot par dzīvniekiem, pirmajā vietā tiks likts vīriešu dzimuma dzīvnieks – suns un kaķe, gailis un vista, auns un aita un tamlīdzīgi.
Tomēr valodniece aizrāda, ka dzimumu un vecumu savstarpējās hierarhiskās attieksmes sociālo sistēmu raksturo ļoti šaurā skatījumā, bet, plašāk raugoties, par sociālām un kulturālām uzskatāmas visas sabiedrības pieņemtās un to organizējošās hierarhiskās sistēmas, proti, ekonomiskās, politiskās, finanšu, reliģiskās un citas, šīm attiecībām atspoguļojoties arī valodā. Kā piemēru Guna Zvīgule min šķiras: “Latvijas sabiedrība arvien vairāk noslāņojas un sadalās bagātajos un trūcīgajos.”
Labais un sliktais
Valoda liecina – lai cik satraukti palaikam tiek spriests par feministu graujošo ietekmi, Latvijas sabiedrība joprojām lielā mērā ir patriarhāli maskulīna. Tomēr ir arī labā ziņa – saskaņā ar pēdējo semantisko sakārtojuma faktoru, proti, kognitīvi emocionālajiem aspektiem, var secināt, ka mēs esam drīzāk vērsti uz labo, nevis ļauno. Saskaņā ar kognitīvi emocionālo faktoru, kā pirmais elements visbiežāk tiks nosaukts cilvēkam vieglāk uztveramais – tādēļ biežāk, piemēram, kā pirmo min augstumu, nevis platumu.
Tāpat ierasti sāksim ar tuvāko, dzīvo, bet no sajūtām svarīgākā parasti būs redze, kam seko dzirde, tauste, smarža un tikai pašās beigās – garša. Savukārt cits neapzināts princips paredz, ka pirmajā vietā tiks likts patīkamais un labais – ja vien runātājs nevēlas paust īpašu attieksmi, tad pretstatu pāri parasti izskatīsies šādi: labs un ļauns, Dievs un velns, priekos un bēdās.
